15. janvārī finanšu tirgi varēja gavilēt – ASV un Ķīna parakstīja ilgi gaidīto tirdzniecības vienošanos. Vai jāpriecājas arī Latvijas ekonomikai un iedzīvotājiem? No vienas puses, riski īstermiņā ir sarukuši – abu lielvalstu vienošanās mērķis ir nepieļaut ASV-Ķīnas tirdzniecības karu turpmāku saasinājumu. Ja globālā ekonomika un tirdzniecība vienošanās iespaidā augs straujāk, tad ieguvēja būs arī mazā un atvērtā Latvijas ekonomika. Taču diemžēl lielam optimismam pamata nav, jo vienošanās ir trausla un pasaules ekonomikas izaugsmi būtiski neuzlabos. Turklāt prezidenta Donalda Trampa uzmanībai pārvirzoties uz viņaprāt negodīgām citu ASV tirdzniecības partneru praksēm, var ciest Eiropas Savienība (ES) un tādēļ arī Latvija.
Pozitīvi, ka ASV ieturēs pauzi ar savu tarifu palielināšanu Ķīnas precēm un dažos gadījumos pat tos samazinās. Taču tarifi abās pusēs joprojām saglabāsies augstā līmenī: piemēram, no ASV puses tie ir sešas reizes augstāki nekā pirms tirdzniecības karu sākšanās. Tas nozīmē, ka uzņēmumi un patērētāji joprojām maksās vairāk.
Ķīnas apņemšanās divu gadu laikā palielināt ASV rūpniecības, lauksaimniecības, enerģētikas preču un pakalpojumu importu par 200 miljardiem ASV dolāru pret 2017. gada līmeni šķiet fantastiska. Tomēr analītiķi ir skeptiski, vai šos skaitļus iespējams sasniegt, jo tas nozīmētu vismaz divreiz lielāku ASV eksportu uz Ķīnu, kas nekādā veidā neatspoguļo tirgus pieprasījumu.
Kā šis mērķis tiks sasniegts? Visdrīzāk, Ķīna attiecīgajās produktu grupās samazinās importu no citiem partneriem – piemēram, ES, Brazīlijas, Japānas. Šajā gadījumā vienošanās ietekme uz atsevišķiem Latvijas uzņēmumiem, kas tieši vai pastarpināti (caur ES partneriem) eksportē uz Ķīnu, var būt pat negatīva.
Rodas arī jautājums par nepieciešamo apjomu pieejamību – vai tirdzniecības karos jau vienreiz cietušie ASV fermeri vēlēsies riskēt un investēt, lai izaudzētu šo papildu produkciju. Tādēļ nav izslēgts, ka parādīsies kādas inovatīvas loģistikas shēmas (piemēram, citu valstu produkcijas re-eksports caur ASV uz Ķīnu), lai palīdzētu prasības izpildīt tehniski.
Labā ziņa Trampam ir, ka, pateicoties novēlotajai tirdzniecības statistikas publicēšanai, tikai pēc ASV prezidenta vēlēšanām kļūs skaidrs, vai Ķīna savas saistības šogad būs ievērojusi. Ja vienošanās patiešām tiek pildīta, tad, iespējams, jau drīz būs jāsāk bažīties par ASV fermeru un uzņēmumu pārāk lielo atkarību no Ķīnas importa un jākaļ būs jau citi plāni, kā pēc šiem diviem gadiem “nokāpt no Ķīnas atkarības adatas”.
Turklāt šis līguma nosacījums par Ķīnas importa no ASV palielināšanu par konkrētu apjomu un konkrētās preču un pakalpojumu kategorijās, nozīmē virzību no ierastās brīvās starptautiskās tirdzniecības uz valstu pārvaldītu, vai ietekmētu starptautisko tirdzniecību. ASV mērķis vēsturiski ir bijis tuvināt Ķīnu brīvajai tirdzniecībai un rietumu vērtībām; taču šobrīd izskatās, ka ar šo vienošanos drīzāk pati ASV tuvinās Ķīnas centralizēti plānotajai ekonomikai. Tas, savukārt, var pamatīgi sašķobīt līdzsvaru ekonomikā, ko brīvas tirdzniecības apstākļos veido pieprasījums un piedāvājums. Ja prece vai pakalpojums tiek pirkts, balstoties uz izcelsmes valsti, nevis vērtējot atbilstību vajadzībām vai cenu un kvalitātes attiecību, tad cieš produktivitāte un beigu beigās arī patērētājs, saņemot dārgāku un mazāk kvalitatīvu produktu.
Progress vērojams jautājumos par Ķīnas ne-tarifu barjerām, tirgus piekļuvi finanšu nozarē, intelektuālā īpašuma aizsardzību un piespiedu tehnoloģiju nodošanu. Bet, vai Ķīna šos un citus līguma nosacījumus tiešām spēs ievērot un vai ASV būs pa spēkam kontrolēt to ievērošanu, paliek neatbildēts jautājums.
Turklāt par vienošanās noturību liek šaubīties līgumā atrunātais strīdu risināšanas process. Tā vietā, lai vērstos pie kādas trešās – neitrālās – puses, konflikti tiks risināti divpusēji. Cietusī puse vēršas pie pārkāpēja, mēģinot problēmu risināt sarunu ceļā. Ja cietusī puse nav apmierināta ar rezultātu, tā var proporcionāli, samērīgi, bet pēc saviem ieskatiem, atriebties. Pārkāpējam tad savukārt vai nu jānorij krupis, vai arī tiek lauzta visa vienošanās. Ņemot vērā, cik Ķīnai un ASV ir bijis grūti nonākt pie kopsaucēja, lieki piebilst, ka šāda pieeja ir ļoti nestabila un var iznīcināt visu sasniegto progresu.
Svarīgs aspekts, ko vienošanās nerisina – tās ir konkurenci kropļojošās Ķīnas rūpnieciskās subsīdijas un milzīgais atbalsts lielajiem valsts uzņēmumiem. Uz priekšdienām atlikti arī jautājumi par ASV nacionālās drošības kontekstā melnajā sarakstā iekļauto Ķīnas telekomunikāciju gigantu “Huawei”, jautājumi par piekļuvi tirgum tādās nozarēs kā mākoņpakalpojumi, datu pārvaldības jautājumi kā arī kiberdrošība.
Kā šo vienošanos vērtē starptautiskie eksperti? Reuters aptaujā noskaidrots, ka šī vienošanās būtiski neuzlabos ASV izaugsmes tempus. Arī Swedbank prognozes par pasaules ekonomikas attīstību liecina par tikpat lēnu pasaules izaugsmi šogad, kādu redzējām pagājušajā gadā – 3.0%.
Rezumējot, svarīgākais īstermiņa jautājums – vai ir mazinājusies spriedze? Noteikti – jā. Tas pasaules tirdzniecībai ļauj nedaudz uzelpot. Bet vai šī vienošanās garantē, ka turpmākas konflikta saasināšanās nebūs? Nepavisam nē. Turklāt saasināšanās ir iespējama arī ASV un Eiropas valstu attiecībās, Trampam fokusējoties uz viņaprāt “ļoti nesabalansētajām” ASV un ES attiecībām un atsevišķu ES valstu virzību uz digitālā nodokļa ieviešanu. Tā kā šī ir «pirmās fāzes» vienošanās, tad jautājums – vai varam likt lielas cerības uz drīzu otrās vai pat trešās fāzes vienošanos? Atbilde atkal ir – nē. Tas tādēļ, ka pēc gandrīz divu gadu diskusijām ir “noplūkti” visi viegli pieejamie ķirsīši. Tālākas sarunas būs vēl ilgākas un smagākas.
Līva Zorgenfreija, Swedbank Latvija galvenā ekonomiste
