Interpretējot jaunākā „DNB Latvijas barometra” pētījuma datus par eiro ieviešanu, pārsteidzoši šķiet, ka deviņi no desmit cilvēkiem min pieaugumu preču un pakalpojumu cenām eiro ieviešanas rezultātā. Turklāt puse respondentu cenu pieaugumu apzīmē kā ievērojamu. Savukārt „Latvijas Banka” 2014. gada vidējo inflāciju norādījusi nieka 0,6% apmērā, kas ir viens no zemākajiem inflācijas procentiem izaugsmes apstākļos.
Arī mazumtirgotāju apgrozījuma izmaiņas neliecina par krasu inflāciju realitātē, turklāt krītošās naftas cenas inflāciju tikai bremzē. Arī kopējā eirozonas lēnā attīstība vairāk liek uztraukties par deflācijas riskiem. Būtu vērtīgi uzzināt precīzas preču grupas, kurām sabiedrība norāda lielāko cenu pieaugumu, citādi sliecos domāt, ka viedoklis vairāk balstās uz psiholoģiskiem aspektiem, piemēram, eiro cenu nomināls pret latiem ir lielāks. Tas arī izraisa šķietamu pieaugumu cenā, lai gan tikai vizuāli. Gluži pretēji, eiro cenu augstāks nomināls, pieļauju, ir bijis ļoti svarīgs faktors, lai mazumtirgotāji tieši pretēji – nevarētu vieglprātīgi cenas palielināt bez pamatojuma. Citas Baltijas valstis šo faktoru objektīvi izmantot savā labā nevarēja.
Vērts atzīmēt, ka vairāk nekā desmitā daļa aptaujāto par nozīmīgāko eiro ieviešanas ieguvumu min lata devalvācijas riska izzušanu (14%), kas, jāatzīst, tieši politiskajā nozīmē gadu atpakaļ bija ievērojams faktors. Savukārt fakts, ka tikai 6% aptaujāto minējuši izdevīgākas kreditēšanās iespējas (ko eiro ieviešana patiešām veicina), apstiprina to, ka patlaban mājsaimniecību aizņemšanās tik tiešām ir apgrūtināta. Turklāt divus gadus iepriekš pozitīvo respondentu atbilžu šajā jautājumā bija divas reizes vairāk. Patiešām, patlaban komercbankas kreditēšanas jautājumā ir ļoti konservatīvas un piesardzīgas. Tā pamatā ir mājsaimniecību un uzņēmumu mazais kapitāla īpatsvars, jeb, citiem vārdiem sakot, garantiju trūkums. Starpbanku kreditēšanas likmes ir ievērojami kritušās, taču jautājums paliek atklāts – vai komercbankas zudušos valūtas konvertāciju ienākumus nemēģina segt ar palielinātām kreditēšanas komisijas maksām. Taču nesen uzsāktā pirmā mājokļa programma (par kuru esmu iestājies jau gadiem ilgi) kaut nedaudz kreditēšanas procesu, cerams, stimulēs. Tās ietekmi varēsim analizēt nākamo periodu aptaujās.
Zīmīgi, ka, salīdzinot atbildes eiro ieviešanas ieguvumu sadaļā vairāku gadu griezumā, šogad sabiedrības noskaņojums teju visās kategorijās ir zemāks. Diemžēl, eirozonas attīstība, kas ir lēnāka, nekā cerēts, šo viedokli daļēji izskaidro. Pretstatā aplūkojot eiro ieviešanas riskus, priecē, ka sabiedrība kopumā ir optimistiskāka. Jāuzsver, ka vairāk, kā divas reizes samazinājušās bailes gan par potenciālu eirozonas izjukšanu, gan konvertācijas izdevumiem, gan citām neērtībām ar izmaiņām dokumentos. Tas liecina, ka gaidītā birokrātiskā nasta saistībā ar eiro ieviešanu realitātē ne tuvu nav tāda, kādu to sabiedrība sagaidīja vēl pirms pāris gadiem.
Noslēgumā komentējot kopējo sabiedrības noskaņojuma kritumu, lai arī perioda dinamikā tomēr vērojama pozitīva tendence, pieļauju, ka gada nogalē ilgā un problēmu māktā valdības veidošana respondentu vidū radījusi papildu negatīvo faktoru. Interesanti būs vērot, vai sabiedrības noskaņojums uzlabosies, reaģējot uz valsts ieviestajiem fiskālajiem atvieglojumiem, piemēram, reaģējot uz ienākuma nodokļa likmes samazinājumu sākot ar 2015. gadu.
Roberts Zīle, Eiropas Parlamenta deputāts
