Zemnieku Saeima šonedēļ vērtē vairāku lobiju un sabiedrisko attiecību kompāniju piedāvātās stratēģijas Latvijas interešu aizstāvībai. Organizācijas priekšsēdētāja vietniece Maira Dzelzkalēja skaidro: «Pa Briseles gaiteņiem mums jāstaigā pašiem, neviens cits to mūsu vietā nedarīs, bet mums vajag zināt, kurā brīdī, kurā gaitenī jābūt.»

Eiropas Savienība šobrīd cenšas noformulēt, kāda būs kopējā lauksaimniecības politika no 2014. gada. Eiropas Komisija apzinās, ka līdz galīgā lēmuma pieņemšanai tikt būs visai grūti, tāpēc sarunās neoficiāli jau sācis figurēt jauns termiņš. Nevis nākamā gada beigas, bet 2013. gada vasara, raksta NRA.lv.

Jauno un veco dalībvalstu viedokļi attiecībā uz lauksaimniecības finansēšanu ir radikāli pretēji, jo šobrīd lielāku naudu saņem tas, kurš ir bagāts, bet nabagajiem – Latvijai tai skaitā – tiek atmesti graši. Vēsturiski šī netaisnība veidojusies deviņdesmito gadu sākumā, kad Eiropā audzētajiem graudiem dramatiski nokritās iepirkuma cena. Subsīdijas tika maksātas pēc formulas: graudaugu platība x 63 eiro (nesaņemtā cena) x references ražība. Tātad jo dižāka saimniecība, jo lielāka kompensācija. Latvijā uz iestāšanās brīdi platības bija mazas, ražas un izslaukumi pēc kolhozu sabrukuma niecīgi. Pašlaik aprēķinu formula ir mainījusies, bet pats princips palicis spēkā, jo vecās dalībvalstis nevēlas uzlabot jaunpienācēju labklājību uz sava rēķina. Tāpēc vienā Eiropas galā par hektāru tiek maksāti pat 450 eiro, bet otrā – 80. M. Dzelzkalēja skaidro, ka īpaši šī netaisnība jūtama neražas gados, jo, piemēram, Holandes graudkopim subsīdijas veido 66% ienākumu, kamēr Latvijas zemniekam ap 12–13%. Būtiski, ka mūsējie necīnās par mehānisku savas platībmaksājumu porcijas pieaugumu, bet gan izlīdzināšanu valstu starpā – radikālākajā variantā – pat pilnīgu atteikšanos no subsīdijām. Tikai tad varēs runāt par godīgu konkurenci pārtikas tirgū.

Pašlaik vien septiņas valstis iestājas par maksājumu izlīdzināšanu, kaut gan arī šis piedāvājums pēc būtības nav maksimāli taisnīgs: katrai dalībvalstij jāsaņem vismaz 80 procenti no Eiropas Savienības vidējā tiešo maksājumu līmeņa. Zemkopības ministre Laimdota Straujuma (Vienotība) nule, tiekoties ar ES lauksaimniecības komisāru Dačanu Čološu, lika priekšā šo kompromisa skaitli un uzsvēra, ka tiešo maksājumu sadale pēc 2013. gada nedrīkst būt balstīta uz pagājušā gadsimta aizvēsturiskajiem ražošanas rādītājiem. Taču komisārs viņai atbildēja vien ar vispārzināmo faktu, ka kopējā lauksaimniecības politikas reforma un jautājums par tiešajiem maksājumiem tiks izskatīti Eiropas Padomē nākamgad un lēmumu var ietekmēt dalībvalstu vadītāji.

Lai uztaisītu bloķējošo mazākumu Eiropas Parlamentā, neapmierināto valstu spēki ir par maziem. Tāpēc arī M. Dzelzkalēja secina, ka cīņas finālā atbildība par Latvijas lauksaimniecības nākotni būs jāuzņemas tā brīža ministru prezidentam. Bet līdz tam mūsu zemniekiem ir laiks darbam ar politiķiem un sabiedrisko domu – gan pašu mājās, gan Eiropā.