Divus gadus Ukraina nerimstoši cīnās pret okupantu armiju. Cīņas priekšgalā ir prezidents Volodimirs Zelenskis, kura pilnvaru termiņš tuvojas beigām. Lielākā daļa ukraiņu pauduši, ka kara laikā vēlēšanas rīkot nevajag un tas jādara pēc uzvaras pār Krieviju. Taču daži politiķi rietumos, aizbildinoties ar demokrātiju, mēģina piespiest kara nomocīto valsti no jauna vēlēt valsts līderi.
Kā vēsta TV3 raidījums “Nekā personīga”, nākamā gada martā Ukrainā vajadzētu notikt prezidenta vēlēšanas. Lai gan valstī spēkā esošais kara likums aizliedz tās rīkot kara laikā, daži politiķi Rietumos uzstāj uz to nepieciešamību. Pagaidām gan vienīgais reālais konkurents pašreizējam prezidentam Volodimiram Zelenskim būtu Ukrainas bruņoto spēku virspavēlnieks Valērijs Zalužnijs, kurš bauda lielāku sabiedrības uzticību nekā Zelenskis.
Volodimirs Zelenskis: “Mēs visi saprotam, ka kara laikā, kad ir tik daudz izaicinājumu, tas ir absolūti nepieņemami tik vieglprātīgi un rotaļīgi runāt par vēlēšanām.”
Oktobrī Kijivas Starptautiskais socioloģijas institūts veica pētījumu par vēlēšanu rīkošanu. Secinājums – 81% ukraiņu uzskata, ka vēlēšanas būtu jārīko pēc tam, kad būs uzvarēts karš. Iedzīvotāji ir pārliecināti, ka vēlēšanu rīkošana kara laikā draud sašķelt sabiedrību. Līdz šim turēties pretī Krievijas noziegumiem ir palīdzējusi sabiedrības vienotība un tā dēvētais “apvienoties ap karogu” efekts.
Kijivas Starptautiskā socioloģijas institūta pētnieks Antons Grušetskijs norāda: “Pirms iebrukuma, kad cilvēki vainoja šīs institūcijas korupcijā, viņi pieprasīja vēlēšana, jo ukraiņiem ir ļoti svarīgi, lai tiktu veidota jauna valdība, jauns parlaments. Tagad viņi joprojām kritizē, bet tajā pašā laikā viņi saka, ka galvenā prioritāte ir uzvarēt karā, būt vienotiem. Tāpēc cilvēki kritizē valdību, vienlaikus sakot, ka vēlēšanas nevajadzētu rīkot.”
Zelenskis netieši norādījis, ka būtu gatavs kandidēt uz otro termiņu. Pirms dažām nedēļām viens no lielākajiem rietumu medijiem “The Economist” publicēja rakstu, kurā, atsaucoties uz kādas “iekšējās aptaujas” datiem, norādīja, ka Zelenska atbalsts sabiedrībā ir dramatiski nokrities – līdz aptuveni 32%. Vēl oktobrī dažādu aptauju dati rādīja, ka tas sniedzās virs 60%.
“Kad redzēju “The Economist” rezultātus es biju aizkaitināts, jo patiesībā tā ir manipulācija. Vairums lasītāju nezina atšķirību starp uzticības līmeni un uzticības/neuzticības balansu. Uzticības līmenis ir procenti no cilvēkiem, kas uzticas konkrētajam politiķi, piemēram, 60 vai 70% uzticas Zelenskim, bet šeit viņi ir izmantojuši uzticības/neuzticības balansu, kas ir procentu atšķirība starp tiem, kas tic un netic,” saka Grušetskijs.
Lielāku uzticību par Zelenski sabiedrībā izpelnījies tikai Ukrainas bruņoto spēku virspavēlnieks Valērijs Zalužnijs. Viņš gan nav izrādījis vēlmi iesaistīties politikā un par kandidēšanu nav runājis. Starp citiem iespējamiem Zelenska konkurentiem izskan Kijivas mērs Vitālijs Kličko, kā arī bijušais Ukrainas prezidents Petro Porošenko. Vienīgais, kas publiski izvirzījis ambīcijas kandidēt vēlēšanās pret esošo prezidentu, ir viņa bijušais stratēģiskās komunikācijas padomnieks Oleksijs Arestovičs.
Pēdējās nedēļās gan vērojams saspringums Ukrainas politiskās elites aprindās. Zalužnijs un Kličko snieguši rietumu medijiem Zelenskim ne pārāk glaimojošas intervijas. Armijas virspavēlnieks kritiski izteicies par Ukrainas ofensīvas spējām, savukārt Kijivas mērs – par it kā autoritāru Zelenska darba stilu. Tas radījis bažas par Ukrainas politiskās elites vienotību.
Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Elizabete Vizgunova pauž: “Zelenskim ir izdevies noturēt sabiedrības uzticību, Zelenskim ir izdevies noturēt Rietumu vienotību atbalstā Ukrainai, un es domāju, ka mums uz to joprojām ir jāvirzās un jāiet. Viņš ir vienīgais cilvēks, kam ir šī te kredabilitāte. Man grūti spriest, vai viņa aizvietotājs, kas varētu nākt pie varas pēc prezidenta vēlēšanām varētu būt tik pat spējīgs.”
Šķiet, vismazākās izredzes ir Arestovičam, kuram uzticas vien nedaudz virs 10% ukraiņu. Viņš ir aicinājis sēsties pie sarunu galda ar Krieviju un pat izteicies, ka varētu daļu Ukrainas teritorijas iemainīt pret dalību NATO. Vairums sabiedrības gan viņam nepiekrīt.
Vēlēšanu rīkošana šādos apstākļos ir praktiski neiespējama. Pirmkārt, lai nodrošinātu ievēlētā kandidāta leģitimāti, jābūt līdzvērtīgai iespējai balsot pilnīgi visiem ukraiņiem, arī frontē un bēgļu gaitās esošajiem. Tas būtu milzīgs finansiāls slogs, valstij, kura šobrīd aktīvi karo.
Otrkārt, tam ir tiesiski ierobežojumi, jo Ukrainas konstitūcija aizliedz rīkot vēlēšanas, kamēr ir spēkā kara likums. Tāpat aptuveni 20% no Ukrainas teritorijas šobrīd ir okupējusi Krievija. Arī šajās Ukrainai piederošajās teritorijās dzīvojošajiem, kas ir Ukrainas pilsoņi, būtu jābalso vēlēšanās.
Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Elizabete Vizgunova norāda: “Jāņem vērā, ka jānodrošina arī iesauktajiem tiesības vēlēt, kā to darīt apstākļos, kad viņiem uz galvas tiek mestas bumbas? Tīri praktiski šo pilnīgo leģitimāti šajās vēlēšanās iegūt nav iespējams, tajā pašā laikā Zelenskis šobrīd bauda pilnīgu leģitimitāti.”
Latvija neuzstāj un arī negrasās uzstāt, ka vēlēšanām Ukrainā būtu jānotiek. Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Rihards Kols norāda, ka tā ir Ukrainas iekšpolitika un citām valstīm tajā nav tiesību iejaukties.
Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs (Nacionālā Apvienība) Rihards Kols norāda, ka “šis jautājums šajā situācijā absolūti nav aktuālākais, kur būtu jāfokusē uzmanība. Uzmanība jāfokusē kā un cik iespējams palīdzēt Ukrainai, lai atgūtu pagaidu okupētās teritorijas.”
Nesenā intervijā medijam “AP” Zelenskis pauda gatavību rīkot vēlēšanas nākamā gada pavasarī. Vēlēšanu veiksmīgai norisei gatavošanās darbiem būtu jānotiek jau tagad, taču konkrēta plāna Ukrainas valdībai, kā nodrošināt iespēju vēlēt okupētajās teritorijās dzīvojošajiem un frontē esošajiem karavīriem, vēl nav.
Foto: Valsts prezidenta kanceleja
