Līdz šim Ekonomikas ministrija vairāk ir nodarbojusies ar skaļiem paziņojumiem un šoviem ar simbolisku asins nolaišanu, nevis obligātās iepirkuma komponentes (OIK) sistēmas sakārtošanu, intervijā “Neatkarīgajai” izteicās Saeimas deputāts, OIK ilggadējs pētītājs Ivars Zariņš (S).
Pēc viņa sacītā, savulaik ekonomikas ministra Krišjāņa Kariņa laikā tika radīts tāds likuma regulējums, kas Ekonomikas ministrijai (EM) deva pilnīgu patvaļu atbalsta sistēmas īstenošanā elektroenerģijas ražotājiem, tiesības noteikt, kāda tā izskatīsies un kā tā jāpārrauga. Tā dzima OIK afēra.
“Likumā skaidri tika noteikts vien tas, ka viss būs jāapmaksā lietotājiem, maksājot par elektroenerģiju. Pie varas esošie to izmantoja, piešķirot nesamērīgi dāsnu atbalstu, nekontrolējot ražotājus, pieļaujot visdažādākos pārkāpumus un krāpniecību, kuru turpināja dāsni un nelikumīgi apmaksāt. Tas viss notika, pateicoties EM izstrādātajiem noteikumiem. Tāpēc tagad likuma grozījumu mērķis bija likuma līmenī noteikt tādu regulējumu, lai EM būtu pienākums nodrošināt atbilstošu kontroli un lai likumā noteiktais mērķis – nodrošināt Latvijas patērētāju ar elektroenerģiju visefektīvākajā iespējamajā veidā par pamatotu cenu – beidzot tiktu pildīts arī attiecībā uz subsidētās elektroenerģijas ražošanu. Tādējādi likumā noteikto EM vairs nevarētu pārspēlēt ar saviem noteikumiem,” izteicās Zariņš.
Viņš norādīja, ka likuma grozījumi paredzēja noteikt pašsaprotamas lietas, kuras EM tā arī nespēja paveikt: pirmkārt, īstenot reālu un efektīvu atbalsta saņēmēju darbības kontroli, lai novērstu nepamatotu vai nelikumīgu atbalsta izmaksu; otrkārt – noteikt pienākumu anulēt tiesības saņemt atbalstu tiem komersantiem, kuri nepilda atbalsta noteikumus vai krāpjas, kā arī paredzēt pienākumu atgūt no viņiem nepamatoti izmaksāto atbalstu. Pašlaik par šādiem pārkāpumiem komersanti tiek tikai brīdināti! Treškārt – noteikt EM pienākumu nodrošināt atbalsta apmēra samērīgumu, likumā skaidri nosakot, ka aprēķinos jāietver tikai samērīga apmēra izdevumi, kādi tie būtu pamatoti, komersantam efektīvi strādājot, nevis jebkāda apmēra izdevumi un par jeb ko.
“Pēc EM uzstājības, pārspēlējot jau komisijas pieņemtu lēmumu, likumā tika nostiprināta kārtība, kas pieļauj jebkādu izdevumu iekļaušanu aprēķinos, piemēram, nesamērīgi lielus administrācijas izdevumus, pamatlīdzekļu iegādi par nepamatoti augstām cenām vai pat vispār nepamatotu pamatlīdzekļu iegādi. Atliek vien tos pareizi iegrāmatot! Tie ir daudzi miljoni eiro nepamatotu izdevumu, kas tādējādi tiks legalizēti, par kuriem sabiedrībai būs jāmaksā,” norādīja Zariņš.
“Diemžēl likumprojekts, ko Saeima grasās apstiprināt galīgajā lasījumā, kā nakts no dienas atšķiras no tā, kāds tas sākotnēji bija iecerēts – tieši EM priekšlikumu dēļ. Gandrīz nekas no sākotnēji solītā netiks īstenots vai arī paredzētie nosacījumi atkal var tikt apieti. Piemēram, pārkāpumi, par kuriem ir jāatņem atbalsts, to tvērums atkal ir izņemts no likuma, un ir paredzēts, ka to atkal noteiks ar EM izstrādātajiem noteikumiem, kurus ministrija nemaz nesteigsies izstrādāt. Dažu noteikumu izstrādei tā ir pieprasījusi papildu laiku līdz pat diviem gadiem! Tas nozīmē, ka pat, ja gribētu šo afēru izbeigt, to nemaz nevarēs izdarīt, jo vēl ilgi nebūs noteikumu, pēc kuriem to var darīt. Vai tā nav apzināta visatļautības un liela apmēra krāpniecības piesegšana?” komentēja politiķis.
Pēc viņa teiktā, nebija nekādu problēmu to izdarīt jau no sākta gala – likums ir jāpilda neatkarīgi no tā, vai tā izpildi kāds kontrolē vai nē. “Vienkārši EM nav vēlējusies to darīt. Izmantojot plašo likuma deleģējumu EM, tā tieši centusies veidot pārkāpumiem piesegu. Sabiedrība tika mērķtiecīgi maldināta ar tiesisko paļāvību, kas izriet no ministrijas neizdarības: nav pieķerts, tātad nav zaglis! Un tikai tad, kad es pierādīju, ka ministrijas reālās darbības būtiski atšķiras no stāstītā, sākās kaut kāda rīcība, un arī, tikai tik daudz, lai varētu piesegties, ka kaut kas tiek darīts. Paralēli EM steidza mainīt noteikumus, lai pēc iespējas varētu legalizēt pārkāpumus un sasietu sev rokas, uz kādu laiku neatļaujot sev tos atklāt, līdzīgi, kā to tagad dara ar likumu – dod laiku nelikumības noslēpt. Bet pēc tam, kad šīs nelikumības tika atklātas, EM nereaģēja uz tām atbilstoši, pat gadījumos, kad ir bijusi acīm redzama krāpniecība sevišķi lielos apmēros,” uzskata Zariņš.
“Arī tagad no solītajām pārbaudēm var sanākt vien čiks. Ir izveidots smagnējs, neefektīvs un dārgs kontroles mehānisms, turklāt būtisku tam nepieciešamo noteikumu izveide un piemērošana nav paredzēta ātrāk kā pēc viena, diviem gadiem. Var sanākt, ka no tā nebūs nekādas jēgas, jo pēc EM priekšlikuma šo kontroles mehānismu nu drīkst attiecināt tikai uz esošo atbalsta sistēmu – OIK, kuru ekonomikas ministrs ir solījis nomainīt jau 2021. gadā. Tādējādi, pirms šo kontroles mehānismu varēs pa īstam piemērot, vairs nebūs kam to piemērot, jo uz jauno atbalsta sistēmu tas neattieksies! Diez vai ministrija nesaprata, ko tā panāks ar šādiem likuma pārveidojumiem! Un tie ir tikai daži no piemēriem. Šī izspēle ar likuma grozījumiem tika ievilkta ilgāk par gadu, bet pa to laiku mums visiem bija jāturpina maksāt simti miljonu OIK,” norādīja Zariņš.
