Okupantu spēki uzbrukumos Ukrainā ir pārkāpuši visus iespējamos noteikumus un robežas. Starptautiskās hartas, kas neļauj slepkavot civiliedzīvotājus un iznīcināt, piemēram, energostacijas, viņi ignorē. Politiskais cinisms un prātam neaptveramie noziegumi pret Ukrainas tautu nu arī mums Latvijā liek pārvērtēt, kādam mūsu valsts apdraudējumam līdz šim esam gatavojušies. Un kāda ir jaunā realitāte. Kam, diemžēl, neesam gatavi.

Daudzas pilsētas Ukrainā naktīs grimst tumsā. Tie, kuriem nav ģeneratoru, dedzina sveces. Gan mājās, gan arī puķu veikalos un restorānos. Bet tās ir neērtības, ar ko iespējams sadzīvot.

Protams, galvenā loma Ukrainas karā ir bruņotajiem spēkiem, kas atsit okupantu iebrukumu. Bet jau kopš pirmajām kara dienām kopā ar armiju strādā tādas profesijas, kas ikdienā nekaro ar ieročiem rokās. Tie ir glābēji un mediķi, kas gruvešos meklē cietušos, tie ir elektriķi, kas atjauno iznīcinātas elektrolīnijas, komunikāciju tehniķi rūpējas par interneta un telefona sakariem. Ugunsdzēsēji zem lodēm un raķetēm dzēš degošas naftas un ķīmikāliju glabātavas. Pat komunālo dienestu darbinieki riskē ar savām dzīvībām, cenšoties cilvēkiem sagādāt ūdeni, apkuri, siltumu. Pateicoties vilcienu un autobusu vadītājiem no frontes līnijām izdevies izglābt tūkstošiem cilvēku. Kuri tomēr palikuši, cenšas slēpties patvertnēs un pagrabos. Arī paši ukraiņi saka, ka viņu civilās aizsardzības sistēma kam tādam nebija gatava.

Līdz šim Latvijā par galveno ienaidnieku un apdraudējumu uzskatīja nevis Krievijas okupantus, bet gan plūdus, vētras, ķīmiskas avārijas un lielus ugunsgrēkus.

Praktiskās civilās aizsardzības mācības visas valsts līmenī pēdējo reizi notika pirms sešiem gadiem. Mācību “STORMEX 2016” scenārijs paredzēja, ka Latviju skar postošs orkāns ar ātrumu līdz 48 m/s. Un visā valstī notiek dažādas nelaimes vienlaikus – avarējis vilciens ar bīstamu kravu, būtiskās iestādēs nav elektrības, nestrādā ārkārtas dienestu telefoni, mežos pazuduši cilvēki, no kuģa jūrā iekrituši pasažieri, gāzes eksplozijā sabrukusi daudzstāvu māja un ir daudz cietušo. Mācības ilga sešas dienas, iesaistot visus iespējamos Latvijas dienestus. Kā saka glābēji – tikai šādas praktiskas un visaptverošas mācības ļauj saprast, ko dienesti māk un kam sagatavojušies. Un kas ir to vājās vietas.

Pēdējos sešus gadus un arī šogad šādas mācības visas valsts teritorijā nav notikušas.

VUGD priekšnieka vietnieks Mārtiņš Baltmanis pauž: “Mācību praktiskā organizēšana sevī ietver arī publisko iepirkumu un, piemēram, 2016. gadā bija publiskais iepirkums par kuģa īri, par dzelzsbetona konstrukciju īri. Šo statistu sagatavošanam jo viņi ir jāsakrāso, teiksim, ar konkrētām traumām, daudz traumām. Tad, izejot no tā, vai nu sākas šķirošana, un ar tādu domu arī tas scenārijs tiek veidots pēc iespējas viņš komplicētāks vai sarežģītāks, lai mums vajadzētu nonākt pie tā, ka mums pietrūkst resursu. (NP: Bet tā vienkāršoti pārfrāzējot to, ko jūs teicāt, nav ieplānota nauda, kas būtu nepieciešama, lai tās mācības vispār notiktu?) Jā, bāzē nav nevienam. (NP: Nevienam – tas ir, dienestiem un iestādēm, kurām ar to būtu jānodarbojas.) Jā. (NP: Tas ir pareizi?) Nav pareizi. Mums ļoti daudz pietrūkst arī resursa ikdienas vajadzību nodrošināšanai. Un tad, kad jums ir jāizvēlas, kam novirzīt finansējumu – vai ikdienas vajadzībām, vai kaut kam lielākam, vai nu teiksim, mācībām, tad ir jāizšķiras vienkārši, kur es investēšu. Ja man ikdienā notiek notikumi, tad man vajag sagatavoties un reaģēt uz šiem notikumiem.”

Līdz šim rīkotas nelielas lokālas mācības. Vai arī teorētiskās, kad atbildīgie sēž ap galdu un spriež kā kurā no situācijām viņi rīkotos.

Civilā aizsardzība Latvijā ir atstāta novārtā – tā pirms diviem mēnešiem revīzijā secināja Valsts kontrole. Katastrofu pārvaldīšana un krīžu vadība ir vāja. Pārfrāzējot revidentu teikto – visas sistēmas un mūsu atbildīgo glābšanas dienestu spējas ir tā novājinātas, ka mums visiem kopā ir jācer, ka nekas slikts ar mums Latvijā nenotiks. Kontrole secina, ka Latvijā nav vienota Operatīvā krīzes vadības centra, kas rūpētos par darbu X stundā un arī gatavošanos iespējamām nelaimēm. Katra iestāde, pašvaldība, dienesti dara kaut ko pēc savas izpratnes un zināšanām, bet neviens nespēj to pieredzi apkopot, izdarīt secinājumus un novērst trūkumus, ja tādi pamanīti. Iedzīvotāji par iespējām paglābties nav pietiekami informēti.

Baltmanis norāda: “Tur bijis vai nu gāzes sprādziens, piemēram, kas mums bija pagājušogad Melnsila ielā. Tur jau arī bija tie paši iesaistītie. Vienkārši mēs runājam par citiem mērogiem un notikumu skaitu. Vienkārši tas nebūs viena Melnsila iela, kā mums bija jau pagājušogad, bet tas būs vienā laikā desmit Melnsila ielas. (NP: Vai atvainojiet par cinismu – piecas Zolitūdes dažādos Latvijas punktos.) Arī tas, protams. (NP: Jautājums, vai mēs piecām Zolitūdēm esam gatavi?) Vienlaicīgi. (NP: No resursu viedokļa?) Jā. Neesam. Jau Zolitūdē bija piesaistīti resursi no reģioniem.”

Neizdarības ir dažādos līmeņos. Piemēram, pēdējo četru gadu laikā nav piešķirta nauda valsts materiālajām rezervēm, līdz ar to tās nav izveidotas vajadzīgajā apjomā. Savukārt galvaspilsēta pati rezerves veidot nemaz nevar, lai gan gribētu un spētu. To neļaujot likums.

“(NP: Bet jūs paši uz savu galvu to vienkārši nedrīkstat darīt?) Nu, bet Valsts kontrole mums pajautās. Protams. (NP: Tas vienkārši ir stulbi.) Pajautās, kur mēs tērējam savus nodokļos ieņemtos līdzekļus un vai tiešām mums ir pamats viņus tur tērēt. Vai mums ir kāds likums vai ārējais normatīvais akts, kas nosaka, ka mums viņš tur ir jātērē. Šobrīd nē,” sacīja Rīgas domes priekšsēdētāja vietniece Linda Ozola (Konservatīvie).

Rīgā plānots beidzot izveidot atsevišķu institūciju, kas sekos līdzi tam kā galvaspilsēta gatavojas krīzēm un apdraudējumiem. Jaunajai Civilās aizsardzības un operatīvās informācijas pārvaldei jāsāk darbs jau no janvāra. Bet tikai tagad tam konkursa kārtībā tiek meklēts direktors. No viņa krīzes gadījumā lielā mērā būs atkarīga visu rīdzinieku, kas skaita ziņā ir puse no Latvijas iedzīvotājiem, veselība un dzīvība.

“Jāsaprot pie dažādiem scenārijiem, kas notiek, ja, piemēram, jāizmitina vairāk kā 20 000 cilvēku. Kas notiek, ja, pieņemsim, ir plūdi kaut kādā teritorijā. Kas notiek, ja kādā teritorijā nevar dzīvot, kur šos cilvēkus izmitināt. Kas notiek ar transportu, vai transporta sistēma ir gatava tam. Cik lieli ir mūsu resursi. Rīgas satiksmes rīcībā, kādi ir resursi. Kas tālāk notiek ar gultām, kas notiek ar matračiem, kas notiek ar ēdināšanu, kas notiek ar ūdeni. Ir daudz un dažādi faktori, kas ir jāvērtē. Kas notiek gadījumā, ja ir nopietnāks uzbrukums, un mēs nerunājam vairs par vienkāršu bombardēšanu, bet par kaut kādiem radikālākiem scenārijiem – kā rīkoties valsts un pašvaldību institūcijām. Tie scenāriji ir daudz un dažādi,” sacīja Rīgas domes izpilddirektors Jānis Lange.

Šādam augstas raudzes speciālistam pirms nodokļu nomaksas Rīgas dome algā sola maksāt nedaudz vairāk kā 2000 eiro.

“(NP: Jūsuprāt, tas ir adekvāti?) Nu, mēs redzēsim. Tā ir atalgojumu sistēmu, ko Rīgas pašvaldībā mēs varam piedāvāt. Redzēsim, cik liela būs interese, tad es jums varēšu pateikt, vai ir interese, vai šis atalgojums ir konkurētspējīgs,” sacīja Lange.

Pierīgā Ādažos un Siguldā to agrākie mēri piedalījušies apmācībās un treniņos, bet redz civilajā aizsardzībā būtiskus robus.

“24. februāris sagriezis visu kājām gaisā un ir tāda asiņaina mācību grāmata. Un sapratne, ka tas civilās aizsardzības regulējums, kas bija līdz šim, kurā bija pietiekoši daudz jau lietas kuras bija progresā, kuras vajadzētu īstenot, un bija daudz darāmā darba, lai vecā civilās aizsardzības plāna un normatīvā regulējuma ieviešana dzīvē būtu tāda pilnvērtīga. Tad 24. februārī tas viss patiesībā beidzies. Un nu mēs gaidām ar nepacietību jaunu civilās aizsardzības regulējumu. Jo nodaļa civilās aizsardzības plānā pašvaldībā, kur man bija pieredze, bija uz vienas lapas tāda viena rindkopa rakstīta, ko nozīmē civilā aizsardzība militāra apdraudējuma gadījumā. Nu, ja šobrīd kāds saka, mēs zinām, ko darīt, mēs jau kaut ko darām, tad gribētos dzirdēt, ko tieši mēs darām? Jo nav jau plānu, ko darīt,” pauda Saeimas deputāts (NA), bijušais Siguldas domes priekšsēdētājs Uģis Mitrevics.

“Jā, ir karavīri, ir Zemessardze, bet kopumā es runāju par plašu sabiedrību. Man kā mēram ļoti bieži bija šādi jautājumi – kur patvertnes, vai ir segas, vai ir makaroni. Godīgi sakot – mēs esam negatavi. Ir pats īstākais laiks to darīt,” pauda VARAM ministrs (AS), bijušais Ādažu domes priekšsēdētājs Māris Sprindžuks.

Ogre. Tās mērs rāda milzīgu pazemes bunkuru, kas saglabājies no okupētās Latvijas laikiem. 3 stāvus zem zemes izveidota tik pat plaša bumbu patvertne kā Līgatnē. Vēsturnieki stāsta, ka šeit zem zemes atradusies tehnika, kas ļautu pārņemt visu trīs Baltijas valstu dzelzceļa infrastruktūras pārvaldi, ja virszemē stacijas, piemēram, Rīgā būtu saspridzinātas. Šobrīd bezgalīgie pazemes labirinti ir izdemolēti, bet pēc apjomīgas atjaunošanas būtu atkal lietojami.

“Atbildības sfēras pārklājas un īsti atbildīgā nav neviena. Ir jābūt institūcijai, kas ir par to atbildīga. Kas nes savu atbildību un atbild par to ar savu vārdu. Dotajā brīdī tas ir novelts uz pašvaldības. Un katra pašvaldība dara, kā viņa liekas būs vajadzīgs. Un sliktākais tas, ka mēs bieži vien šādus plānus izstrādājam tikai ķeksīša pēc. Tāpēc, ka, lai tas būtu. Bet tam plānam būtu reāli jādarbojas. Tāpēc arī mēs centāmies piesaistīt speciālistus. Un, ņemot Ukrainas pieredzi, veidot to plānu tādu, lai viņš darbotos, lai tas nebūtu kaut kādas lamatas cilvēkiem,” sacīja Helmanis.

Pēc kara sākšanās Ukrainā Ogre uzrunājusi bijušo militāristu Igoru Rajevu, lai apzinātu Ogres spējas pasargāt savus iedzīvotājus un pilsētas gatavību civiliem un militāriem apdraudējumiem. Šobrīd jau par Saeimas deputātu kļuvušais NBS rezerves pulkvedis sola, ka kopā ar jauno iekšlietu ministru Māri Kučisnki Ogri varētu izmantot kā sava veida pilotprojektu, lai gatavotos civilās aizsardzības jomas reformai visā valstī.

“Tā problēma, ka ļoti bieži visi atnāk – oi, viss slikti, mums vajag naudu. Pirms – viss slikti un vajag naudu, ir jāsaprot – cik slikti, cik daudz naudas vajag. Un varbūt kaut ko var izdarīt, tomēr bez naudas. Kaut kādā veidā organizēt vai pārorganizēt savus iekšējos procesus, iekšējās procedūras vai iekšējas darbības. Es domāju, ka daudzus darbus var paveikt arī neiesaistot nekādus milzīgus resursus,” pauda Saeimas deputāts (AS), militārais eksperts Igors Rajevs.

Visā valstī nav kopīga plāna, kas ņemtu vērā jaunos apdraudējumus pēc kara Ukrainā, nav galvenā atbildīgā, nav rezervju, nenotiek plašas praktiskās mācības. Jaunais iekšlietu ministrs uzskata, ka vispirms ir jāapzina situācija valstī kopumā, tad jāsagatavo plāns un jāveido jauns operatīvās vadības centrs, kas visticamāk būs piekomandēts premjeram, lai par katru sīku tā darbību nebūtu jāveidz bezgalīgas birokrātiskas darbības.

Kučinskis norādīja: “(NP: Plāns ir to veidot kā operatīvās vadības centru pie premjera?) Plāns ir Operatīvās vadības centrs. Ja es to varētu raksturot tā rupji vīziju, protams, sāks darboties visi eksperti, pašvaldības, kur mēs skatīsimies. Bet tā rupji skatoties, tad tas ir atsevišķs salīdzinoši mazs diennakts monitorings par to, kas notiek. Jo krīze var būt ne tikai karš, krīze var arī rasties kaut kur citur. Un tad ir vesels dienests, līdzīgi kā.. Es nezinu, ar ko salīdzināt, bet vesels dienests, kas sastāv no speciālistiem, kuri strādā savu ikdienas darbu, bet viņi ir apmācīti. X stundā viņi tiek izsaukti uz nu jau darbību šajā centrā. (NP: Bet kas ir nepieciešamas, lai to pie premjera izveidotu?) Vispirms ir jābūt teorētiskajai bāzei, praktiski atstrādātai, kā viņš darbosies. Ir jāizveido produkts un tad ir jāiet. (NP: Kādam tam produktam būtu jāizskatās?) Produktam jābūt ļoti vienkāršā, saprotamā valodā aprakstītam – ko, kurš dara, kā rīkojas, kas tad ir jāmaina un kāda ir premjera loma. Un es domāju, ka šī diskusija tad nonāk arī pie premjera, un tur ļoti liela loma ir pat ne tikai pašvaldībām. Šeit es domāju arī lielos uzņēmumus, kuriem arī jābūt par visu informētiem un jābūt vienkārši atstrādai ķēdei, kā tas tiek apziņots un kurš kurā brīdī steidzas palīgā. (NP: Šobrīd tas precīzi nedarbojas?) Nedarbojas. Šobrīd nav arī pat pamēģināts. Tas, protams, ir slikti. Tāpēc teicu, pieminot Ukrainas karu, kad tad, ja ne tagad, mēs to veidosim. Jo līdz šim likās, tas nekādi mūs nevar skart. Tas ir kaut kur citur. Bet tas var būt arī pie mums.”

Plaša bumbu patvertne Ogrē atrodas arī zem vecās trikotāžas rūpnīcas. Bet tā pieder šobrīd par Bunkus slepkavības pasūtīšanu aizturētajam Uļmanam. Un Latvijā nav likumu, kas noteiktu kā šādas privātās rokās esošus īpašumus, uzturēt, sagatavot un krīzes gadījumos izmantot.