Lai gan problēmas notekūdeņu apsaimniekošanas jomā ir zināmas jau gadiem un tās sakārtošanā valstī gadu gaitā ir ieguldīts 1 miljards eiro, Valsts kontrole (VK) revīzijā secinājusi, ka notekūdeņu savākšanas, novadīšanas un attīrīšanas jomā joprojām ir neatrisinātas jautājumi un vēl daudz darāmā.
Šķiet, teju no gaisa, it kā negaidīti daudzviet ir kļuvis aktuāls jautājums par decentralizētajām kanalizācijas sistēmām jeb to mājsaimniecībās radīto notekūdeņu daļu, kas neieplūst centralizētajos kanalizācijas tīklos, bet tiek uzkrāta privātmāju krājtvertnēs un septiķos. Arī šie notekūdeņi ir regulāri jāsavāc un jānovada attīrīšanas sistēmās, taču revīzijā konstatētais liecina, ka tas tā nenotiek un ka šī problēma ilgstoši netiek risināta.
Nav ne jausmas, kur paliek līdz pat 74 % decentralizēto sistēmu notekūdeņu
Lai gan pašvaldības ir īstenojušas vērienīgus projektus centralizēto notekūdeņu sistēmu izbūvē, mājsaimniecības nesteidz pieslēgties izbūvētajiem centralizētajiem kanalizācijas tīkliem un turpina izmantot savas decentralizētās kanalizācijas sistēmas. Revīzijā pārbaudītajās pašvaldībās, izbūvējot un paplašinot centralizētos kanalizācijas tīklus, nav izdevies sasniegt pat pusi no plānotajiem pieslēgumiem. Atsevišķās apdzīvotās vietās jaunajiem kanalizācijas tīkliem nav pieslēgusies pat ne viena mājsaimniecība.
Līdz šim šo mājsaimniecību radītie notekūdeņi reti ir nonākuši attīrīšanas iekārtās, un ne pašvaldībām kā notekūdeņu apsaimniekošanas organizatorēm, ne Vides un reģionālās attīstības ministrijai (VARAM) kā vides politikas īstenotājai nav informācijas par to, kur paliek līdz pat 74 % decentralizēto kanalizācijas sistēmu notekūdeņu. Revīzijā iekļautajās 10 pašvaldībās divas trešdaļas mājsaimniecību šobrīd izmanto kādu no decentralizētajām kanalizācijas sistēmām, un tikai 26 % šo mājsaimniecību notekūdeņu nonāk pašvaldību izbūvētajās notekūdeņu attīrīšanas iekārtās un tiek attīrīti.
“Šīs revīzijas rezultāti liecina par kārtējo līdz galam neapzināto jomu valstī, kas rada ne tikai virkni jautājumu iedzīvotājiem, bet izvirza arī nepatīkamas hipotēzes par vides piesārņojuma apmēriem, jo nav pienācīgi savākta un attīrīta nozīmīga daļa notekūdeņu. Ļoti negribētos uz šo situāciju attiecināt pārfrāzētu teicienu “aiz mums kaut notekūdeņu plūdi”, bet šobrīd rodas iespaids, ka neviena no atbildīgajām pusēm tā īsti nav pievērsusies sen zināmo problēmu risināšanai. Lai situāciju uzlabotu būtu aktīvi jāiesaistās gan valsts institūcijām, gan pašvaldībām, gan dabas aizsardzības pārstāvjiem,” atzīst valsts kontroliere Elita Krūmiņa.
Regulāra decentralizēto kanalizācijas sistēmu notekūdeņu savākšana un attīrīšana netiek veikta, atjaunotās iekārtas var izrādīties par vājām
Lai gan normatīvajos aktos noteiktā prasība savākt un attīrīt notekūdeņus no privātmāju krājtvertnēm un septiķiem ir jau sena, izrādās, ka līdz pat 64 % mājsaimniecību notekūdeņus attīrīšanai nodod retāk nekā reizi gadā vai nenodod vispār. Līdz ar to šie notekūdeņi neattīrīti nonāk vidē, radot vides un cilvēku veselības kaitējuma risku. Ja prasība par regulāru notekūdeņu izvešanu no decentralizētajām kanalizācijas sistēmām tiktu ievērota, problēmām ar neattīrītu notekūdeņu nonākšanu vidē nevajadzētu rasties. Valsts kontroles ieskatā, ne pašvaldības, kas katra savā teritorijā atbild par notekūdeņu savākšanu un attīrīšanu, ne VARAM nav darījušas pietiekami, lai pieņemtie normatīvi būtu ne tikai laba apņemšanās, bet tie tiktu ievēroti arī dzīvē.
Daudzās pašvaldībās, investējot būtiskus ES fondu un valsts un pašvaldību resursus, ir izbūvētas jaunas vai modernizētas vecās notekūdeņu attīrīšanas stacijas. Taču tas ir darīts, neņemot vērā līdz šim nesavākto notekūdeņu apjomu no privātmāju krājtvertnēm un septiķiem, tādējādi daudzas notekūdeņu attīrīšanas staciju jaudas var būt nepietiekamas lielākam notekūdeņu daudzumam. Modelējot situāciju, kurā visas mājsaimniecības ar decentralizētajām kanalizācijas sistēmām nodotu savus notekūdeņus attīrīšanai, Valsts kontrole secināja, ka tikai četrās no 10 revīzijā apskatītajām pašvaldībām ir notekūdeņu attīrīšanas jaudu rezerves.
Lietus ūdens, notekūdeņu dūņas un citi tuvākās nākotnes izaicinājumi
Lielu kaitējumu notekūdeņu kanalizācijas sistēmām nodara padomju laika mantojums – lietus ūdens savākšana un novadīšana. Daudzās apdzīvotās vietās lietus ūdens kanalizācijas sistēma vispār nepastāv vai arī lietus ūdens tiek novadīts tieši kanalizācijā kopā ar komunālajiem notekūdeņiem. Tas rada pārslodzi attīrīšanas iekārtām un vājina attīrīšanai nepieciešamo dūņu darbību, kā rezultātā attīrīšanas iekārtas pārplūst, ar laiku radot arī tehnoloģiska rakstura bojājumus, un vidē nonāk nepilnīgi attīrīti notekūdeņi. Lai gan šī situācija ir zināma jau sen un tās risināšana var prasīt lielus finansiālus ieguldījumus, nevienā no revīzijā iekļautajām pašvaldībām nebija plāna tās uzlabošanai. Valsts kontroles ieskatā, nav pieļaujams ilgāk turpināt “strausa politiku” un nerisināt šo jautājumu. Tikai apzinot problēmas apmēru, nosakot secīgus soļus tās risināšanai un valsts un pašvaldību institūcijām kopīgi meklējot iespējas finansējuma piesaistei, situāciju varēs uzlabot.
Pēc notekūdeņu attīrīšanas, baktērijām iedarbojoties uz neattīrītajiem notekūdeņiem, rodas dūņas. Šobrīd notekūdeņu dūņas tiek vienkārši savāktas un uzglabātas, jo risinājums to turpmākajam pielietojumam nav rasts. Notekūdeņu dūņas, atbilstoši kompostējot, ir iespējams izmantot kā mēslojumu lauksaimniecībā vai mežsaimniecībā, taču katrā atsevišķā pašvaldībā radušos dūņu apjoms ir pārāk mazs, lai tai būtu ekonomiski izdevīgi veikt dūņu pārstrādi. Tāpēc, Valsts kontroles ieskatā, risinājums šim jautājumam ir jārod valstiskā līmenī, un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai ir sniegts attiecīgs ieteikums.
Sadrumstaloto apsaimniekošanas sistēmu var līdzēt uzlabot administratīvi teritoriālā reforma
Papildu izaicinājumus efektīvai notekūdeņu savākšanai un attīrīšanai rada arī daudzviet sadrumstalotā notekūdeņu apsaimniekošanas pakalpojumu sniedzēju struktūra. Situācijā, kad vienas pašvaldības ietvaros šos pakalpojumus nodrošina pat deviņi dažādi pakalpojumu sniedzēji – kapitālsabiedrības un pagastu pārvaldes –, ir ierobežotas iespējas uzlabot iedzīvotājiem sniegto pakalpojumu kvalitāti un samazināt to izmaksas. Turklāt gluži objektīvi Latvijā nav tik daudz ūdenssaimniecības profesionāļu, lai pašvaldības varētu atļauties uzturēt daudzus pakalpojumu sniedzējus. Ja pilsētās, kur pakalpojumus pamatā nodrošina specializēta kapitālsabiedrība, notekūdeņu apsaimniekošana ir organizēta salīdzinoši kvalitatīvi, tad lauku teritorijās, kur pakalpojumus nodrošina pagastu pārvaldes, diemžēl ir daudz vairāk trūkumu gan ar pakalpojumu kvalitāti, gan iedzīvotājiem noteikto pakalpojumu maksu.
Vienota pieeja notekūdeņu savākšanai, novadīšanai un attīrīšanai visā administratīvajā teritorijā ļautu uzlabot pakalpojumu kvalitāti arī pagastos un ciemos ar mazu iedzīvotāju skaitu, kur izmaksas iedzīvotājiem ir krietni lielākas. Valsts kontrole pauž cerību, ka administratīvi teritoriālā reforma kalpos par labu atspēriena punktu arī ūdenssaimniecību darba pilnveidošanai pašvaldībās, ļaujot apvienot kompetences un resursus un rast notekūdeņu savākšanas, novadīšanas un attīrīšanas jomā tādus risinājumus, kas mazinās vides piesārņojumu ne tikai no centralizētajās, bet arī no decentralizētajās kanalizācijas sistēmās savāktajiem notekūdeņiem.
