Pēdējā pusgada laikā diskusijās par Latvijas tautsaimniecības problēmām un izaicinājumiem bieži izskan jautājums par finansējuma – un it īpaši kreditēšanas – trūkumu.
Par to, ka kreditēšana ir, diplomātiski izsakoties, nepietiekama un kredītu procentu likmes pārmērīgi augstas, runā ne tikai ekonomisti un uzņēmēji, bet nu jau arī politiķi. Arī Latvijas Banka finanšu pakalpojumu pieejamību ir nosaukusi par vienu no savām prioritātēm.
Kāpēc tas ir tik būtiski?
Stabila piekļuve finansējumam ir svarīga veselīgas tautsaimniecības sastāvdaļa, kas balsta investīciju aktivitāti un tādējādi arī veicina ekonomisko izaugsmi. Tāpēc labi funkcionējoša finanšu sistēma ir viens no kritērijiem, kas stiprina valsts ekonomisko attīstību ilgtermiņā.
Izpratne par faktoriem, kas ierobežojuši finansējuma pieejamību Latvijā pēdējo 10–15 gadu laikā, ir viens no priekšnoteikumiem, lai, pieņemot uz analīzi balstītus lēmumus, uzlabotu situāciju nākotnē. Tāpēc Latvijas Banka pirmo reizi ir publicējusi “Finanšu pieejamības pārskatu”, kurā detalizēti izvērtēta finanšu pieejamības situācija un atklāti faktori, kas ierobežojuši piekļuvi finanšu resursiem Latvijā pēdējo 10-15 gadu laikā. Kādi ir galvenie secinājumi?
Vājā kreditēšana un tās iemesli
Ārējais finansējums uzņēmumiem un mājsaimniecībām Latvijā galvenokārt tiek piesaistīts ar banku starpniecību, tāpēc norisēm kreditēšanas tirgū ir nozīmīga ietekme uz makroekonomisko situāciju valstī. Kopš globālās finanšu krīzes kreditēšanas aktivitāte attiecībā pret tautsaimniecības apjomu Latvijā ir sarukusi vairāk nekā trīskārt – vēl 2011. gadā izsniegto kredītu atlikums bija tuvu 90 % no iekšzemes kopprodukta (IKP), bet 2023. gada 2. ceturksnī tas bija tikai 27.1 %. Lai gan sākotnēji pārmērīgu parādsaistību samazināšanās pēc globālās finanšu krīzes bija pamatota, kreditēšana turpināja būt vāja, arī neskatoties uz būtisku mājsaimniecību, uzņēmumu un valsts finansiālās situācijas uzlabošanos. Ilgstoša un nozīmīga kreditēšanas apjoma krituma iemesli ir meklējami gan finansējuma piedāvājuma, gan arī pieprasījuma pusē.
Starp piedāvājuma puses faktoriem izceļama augsta tirgus koncentrācija banku sektorā, kas atspoguļojas stingros kreditēšanas nosacījumos un salīdzinājumā ar pārējām eirozonas valstīm nepievilcīgā kredītu cenā. Uzņēmumu aptaujas liecina, ka Latvijā to uzņēmumu īpatsvars, kuri ir neapmierināti ar kredītu pieejamību, ir krietni lielāks nekā vairākumā Eiropas Savienības (ES) valstu.
Kredītu procentu likmes Latvijā un Baltijas valstīs kopumā jau ilgstoši ir bijušas starp augstākajām eirozonā teju visos kreditēšanas segmentos. Augstās kredītu procentu likmes nevar izskaidrot ne ar dārgāku finansējuma piesaisti pašām bankām, ne arī ar būtiski zemāku kredītu kvalitāti. Tas sniedz netiešas norādes uz samērā augstu procentu likmju uzcenojumu, un to apstiprina arī fakts, ka Latvijā pat visdrošāko mājokļa kredītu procentu likmes ir krietni augstākas nekā vidējās kredītu procentu likmes vairākumā citu eirozonas valstu.
Šķēršļi ārējā finansējuma piesaistē
Lai gan bankas nav vienīgais ārējā finansējuma avots, samērā vāji attīstīts kapitāla tirgus ierobežo uzņēmumu iespējas piesaistīt finansējumu citviet. Akciju tirgus kapitalizācija un kotēto uzņēmumu skaits ir ļoti mazs salīdzinājumā ar pārējām ES valstīm un atpaliek arī no Lietuvas un Igaunijas. Arī obligāciju tirgū aktivitāte ir zema. Nozīmīga loma finansējuma pieejamībā ir līzinga sabiedrībām un AS “Attīstības finanšu institūcija Altum”. Tomēr pakalpojumu specifikas dēļ to veiktās kreditēšanas apjoms salīdzinājumā ar banku veikto kreditēšanu ir mazs.
Uzņēmumu aptaujas liecina, ka kopš globālās finanšu krīzes uzņēmumu pieprasījums un nepieciešamība pēc ārējā finansējuma ir augusi un pat bijusi augstāka nekā daudzās citās eirozonas valstīs. Vienlaikus Latvijā ir viens no lielākajiem tādu uzņēmumu īpatsvariem eirozonas valstīs, kuri uzskata nepietiekamu finansējuma pieejamību par lielu šķērsli ilgtermiņa investīciju veikšanai. Šīs pretrunas atspoguļojas lielākā finansējuma trūkumā (financing gap), kura dēļ tiek atliktas vai pat netiek veiktas uzņēmumu investīcijas un tiek kavēta Latvijas tautsaimniecības attīstība.
Tomēr ar ārējā finansējuma pieprasījumu vien nepietiek, ja uzņēmumu spēja piesaistīt finansējumu ir vāja. Vairāki rādītāji joprojām liecina par zināmām problēmām ar Latvijas uzņēmumu finansiālo veselību. Teju katrs trešais uzņēmums saimniecisko darbību veic ar negatīvu pašu kapitālu. Vienlaikus kopš globālās finanšu krīzes uzņēmumu finansiālā veselība ir būtiski uzlabojusies. Situācija ar uzņēmumu kapitalizāciju, pelnītspēju un spēju segt saistības ir būtiski labāka nekā pirms 10 gadiem, neraugoties uz ekonomiska rakstura satricinājumiem, kas pieredzēti pēdējos gados, t. sk. Covid-19 pandēmiju un Krievijas iebrukumu Ukrainā.
Tas liek secināt, ka uzņēmumu segmentā sarūkošā kreditēšanas aktivitāte ir lielākā mērā saistāma ar ierobežoto finansējuma pieejamību, nevis uzņēmumu vēlmi un spēju aizņemties. Proti, fakts, ka vienlaikus ar uzņēmumu finansiālās situācijas uzlabošanos ir novērojams kreditēšanas aktivitātes kritums, liecina par kredītu pieejamības pasliktināšanos. Taču neapšaubāmi – samērā augsts uzņēmumu ar vāju finansiālo veselību īpatsvars un ēnu ekonomikas izplatība ierobežo Latvijas uzņēmumu iespējas uzņemties tik lielu saistību apmēru kā citviet eirozonā.
Mājsaimniecību finansiālā situācija un spēja uzņemties saistības ir krietni uzlabojusies, tomēr tas nav atspoguļojies būtiskā mājokļu kreditēšanas aktivitātes kāpumā. Jaunu mājokļu būvniecības aktivitāte ir būtiski zemāka nekā Lietuvā un Igaunijā. Tā iemesli meklējami vairākās strukturālās nepilnībās, piemēram, ar būvniecības procesu saistītajos birokrātiskajos šķēršļos, kā arī relatīvi augstajās kredītu procentu likmēs un kredītu nepieejamībā reģionos.
Kārlis Vilerts, Latvijas Bankas Pētniecības daļas vadītājs
