Dati par apstrādes rūpniecības ražošanas apjomu kāpumu novembrī 3.3% apmērā apstiprina, ka 2018. gads bijis mērenas izaugsmes gads. Spriežot pēc 11 mēnešu datiem, ražošanas apjomu izaugsme 2018. gadā bijusi ap 3-3.5% apmērā. Vēl gada sākumā uz eiforiskās 2017. gada nots varēja gaidīt par pāris procentpunktiem straujāku kāpumu. Tomēr pakāpeniski lēnāka izaugsme vairumā un kritums atsevišķās apstrādes rūpniecības apakšnozarēs lielās cerības noplacināja. Pārtikas rūpniecība ir viena no nozarēm, kur iezīmējās kritums galvenokārt piena produktu ražošanas dēļ. Tas kopējiem rādītājiem bija gana liels sitiens, jo pārtikas ražošana ir otrā lielākā apstrādes rūpniecības apakšnozare. Taču dažas nozares spēja ne tikai noturēt pērnā gada labo sniegumu, kā elektrisko iekārtu un automobiļu, piekabju un puspiekabju ražošana, bet arī ražošanas apjomus kāpināt, kā, piemēram, kokrūpniecībā.
Lai gan apjomu kāpums pērn pierima, uzņēmēji aizvadīto gadu nereti vērtē kā veiksmīgu. Patiesi, ja skatās uz apstrādes rūpniecības uzņēmumu kopējo apgrozījumu, tas audzis tikai nedaudz lēnāk nekā 2017. gadā, kas daļēji ir uz cenu pieauguma rēķina, pretstatā ievērojamajam sabremzējumam ražošanas apjomos. Eiropas valstu – mūsu galveno tirdzniecības partnervalstu – ekonomiku bremzēšanās pagaidām nav atstājusi jūtamu iespaidu uz uzņēmumu vērtējumu par ārējo pieprasījumu. Latvijas tirgus daļa Eiropas Savienības valstu importā pat nedaudz pieaugusi, kas liecina par eksportējošo ražotāju konkurētspēju. Spēja joprojām pieklājīgi pelnīt uztur samērīgu optimismu.
Tomēr zināms spiediens uz uzņēmumu pelnītspēju ir, un tas galvenokārt nāk no darba tirgus. Darbaspēka trūkums veicina algu kāpumu, kas apstrādes rūpniecībā strādājošajiem, salīdzinot ar citām nozarēm, bijis viens no straujākajiem pērn. Izmaksu kāpums liek uzņēmumiem palielināt saražotā cenas, ko arī redzam ražotāju cenās, kas pērn bijušas ar nelielu augšupejošu tendenci. Darbaspēka trūkuma problēmai saglabājoties, pastāv risks nenoturēt izmaksas grožos, kas var patiešām kaitēt konkurētspējai. Tomēr nevar teikt, ka nekas netiek darīts. Uzņēmēji iegulda ar mērķi šos riskus mazināt, piemēram, automatizācijā, kas ļauj saražot vairāk ar mazāku darbinieku skaitu. Taču šādas investīcijas, lai gan neapšaubāmi ir nepieciešamas, nevar būtiski atvieglot citu galvu lauzošo izaicinājumu – augsto jaudu noslodzi. Pie esošās kapacitātes var apkalpot jau esošo pieprasījumu, mazāk ticams, ka būtiski audzēt jaunu.
Līdz ar to 2019. gads, visticamāk, iezīmēsies ar tiem pašiem izaicinājumiem kā aizvadītajā gadā, un mērenīgums turpinās raksturot apstrādes rūpniecības izaugsmes tempus arī šogad.
Linda Vildava, Swedbank ekonomiste
