11. novembrī Valsts prezidents Egils Levits izsludinājis Saeimā 2022. gada 27. oktobrī pieņemto likumu “Grozījums Darba likumā”, kas nosaka, ka no nākamā gada 1.janvāra minimālā mēneša darba alga nav mazāka par 620 eiro
Levits norādīja: “Lai arī Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera un Latvijas Darba devēju konfederācija lūdza Likumu neizsludināt un atgriezt to Saeimai otrreizējai caurlūkošanai, savukārt Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība lūdza Likumu izsludināt, izšķīros Likumu izsludināt, un tas ir publicēts oficiālajā izdevumā
“Latvijas Vēstnesis”. Vienlaikus vēlos izmantot iespēju un īpaši pievērst 14. Saeimas uzmanībul ikuma turpmākai piemērošanai.”
“Šo Likuma projektu ir ierosinājusi pati Saeima, nevis kāds cits no Satversmes 65. pantā minētajiem likumprojektu iesniedzējiem. Īpaši pievēršama uzmanība, ka to nav rosinājis Ministru kabinets, kura kompetencē ar likumdevēja lēmumu Darba likuma 61. panta otrajā un trešajā daļā ir nodotas tiesības ar Ministru kabineta noteikumiem regulēt minimālās mēneša darba algas noteikšanas un pārskatīšanas kārtību, kā arī noteikt minimālās mēneša darba algas apmēru. [..] Likumdošanas procesā likumdevējam bija labi zināms Latvijas Darba devēju konfederācijas, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības viedoklis par Likumā risināto jautājumu. Par Likuma virzību atbildīgajā Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā šie viedokļi pirms otrā un trešā lasījuma ir saņemti, un Saeimai bija zināma sociālo partneru nostāja un ar Likuma pieņemšanu saistīto potenciālo ieguvumu un risku vērtējums. Tā ir paša 13. Saeimas vairākuma, kurš šādu likumu pieņēmis, politiska izšķiršanās par pieņemtā Likumu nepieciešamību un atbilstību visas sabiedrības kopējām interesēm,” uzsvēra Levits.
“No likumprojekta anotācijas secināms, ka tā autori nav veltījuši pienācīgu uzmanību jautājuma izpētei par ekonomiskās situācijas mainīgumu un nestabilitāti ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē kopumā. Jaunie ģeopolitiskie apstākļi, potenciālā enerģētiskā krīze un resursu ierobežotā pieejamība atstāj būtisku iespaidu gan uz inflāciju, gan uz ekonomikas izaugsmes rādītājiem. Šie minētie apstākļi jau ir mainījušies kopš brīža, kad deputāti iesniedza Likuma projektu izskatīšanai Saeimā. Attiecīgi tie jau rada būtisku iespaidu uz valsts politiku, kas saistīta ar minimālās mēneša darba algas normālā darba laika ietvaros noteikšanu, un turpinās ietekmēt šo politiku arī nākamajos gados. Šis Likums iezīmē aizgājušās 13. Saeimas darba stilu – jēdzīgu un vajadzīgu jautājumu risināšanu sasteigt un ne vienmēr izmantojot iespēju rast līdzsvarotu un visām iesaistītajām pusēm pieņemamu kompromisu. Lēmumi ir tikuši pieņemti, bet vienlaikus atstāts pamats to pārvērtēšanai vai pat pretēju lēmumu pieņemšanai, mainoties parlamentārajam vairākumam,” pauda prezidents.
“Nenoliedzami, ka minimālās mēneša darba algas paaugstināšana ir vajadzīgs solis, lai nodrošinātu Latvijas iedzīvotāju labklājību un izaugsmi. Lielākai prognozētībai nākotnē, ceļot minimālo mēneša darba algu, būtu vērts apsvērt starptautiski jau pieņemtu rādītāju izmantošanu. Tomēr ilgtermiņa riskus var radīt tas, ka šādu jautājumu politiski izlēmis pats likumdevējs ar Likumu, pārņemot tā noteikšanu no Ministru kabineta. Ievērojot minēto, aicinu 14. Saeimu rūpīgi apsvērt, vai un kā būtu lietderīgi atgriezties pie šī jautājuma pārskatīšanas. Saeimai, tās Sociālo un darba lietu komisijai un nākamajai valdībai vajadzētu rūpīgi sekot Likuma izpildes iespējamībai 2023. gadā, ieklausoties sociālo partneru argumentos un tautsaimniecības ekspertu viedokļos, un atgriezties pie jautājuma par minimālās mēneša darba algas līmeni 2024. gadā. Ja populārs un pareizs lēmums nav ekonomiski izpildāms vai var radīt nopietnus riskus tautsaimniecības izaugsmei un sabiedrības kopējai labklājībai, likumdevējam ir pienākums meklēt citus, niansētākus un smalkākus problēmas risinājumus. Tāpat likumdevējam vajadzētu respektēt paša piešķirtās tiesības Ministru kabinetam noteikt minimālās mēneša darba algas apmēru normālā darba laika ietvaros, kā arī minimālās stundas tarifa likmes aprēķināšanas kārtību, kā to paredz Darba likuma 61. panta otrā daļa, un neiejaukties tajā ar atsevišķiem Likuma pārejas noteikumiem,” uzsvēra Levits.
