Apsveicami, ka Ministru kabinets ir konceptuāli atbalstījis Finanšu ministrijas izstrādāto atbalsta programmu kredītņēmējiem, kura paredz valsts galvojumu restrukturizētajiem kredītiem. Šāda palīdzība tiem kredītņēmējiem, kuriem radušās problēmas ar kredītu atmaksu, ir gan šo cilvēku, gan, banku, gan valsts interesēs.
Bankas ir piedalījušās atbalsta programmas izstrādē un piekrīt lielākajai daļai tajā plānoto pasākumu. Tomēr ir arī vairāki būtiski jautājumi, kurus vēl nepieciešams atrisināt, lai programmas ieviešana būtu veiksmīga un paredzētais atbalsts tiktu tiem, kam tas patiešām ir nepieciešams.
Vairāk nekā apstrīdama ir darba grupas piedāvātajā programmas variantā iekļautā obligātā parāda norakstīšana 10-20% apmērā no kredīta. Baidos, ka, izpildot šādu prasību, problēmu būs vairāk nekā ieguvumu. Ja šobrīd banku zaudējumus veido uzkrājumi un kredītu restrukturizācijas izmaksas, tad šie jau būs pilnīgi reāli zaudējumi.
Programma paredz, ka portfeļa apjoms, kas bankām būtu jāiesaldē, sliktākajā gadījumā ir vairāk nekā 179 miljoni latu, savukārt zaudējumi, norakstot kaut vai tikai 10%, būtu 89 miljoni latu. Tāpēc rodas jautājums – vai bankas, ņemot vērā jau esošos zaudējumus, pēc 2 vai 3 gadiem spēs norakstīt vēl tik lielas summas?
Kā šāda prasība ietekmēs banku spēju izsniegt jaunus kredītus? Un kāpēc gan tā būtu jārīkojas, ja, palīdzības programmai beidzoties, cilvēks ir atjaunojis savu maksātspēju? Tad viņš ir arī spējīgs nokārtot savas kredītsaistības, kuras pats ir uzņēmies, līdz galam. Šajā gadījumā prasība pēc obligāti noteikta kredītu apjoma dzēšanas izskatās pēc dāvanas, kuru valsts izsniedz neveiksmīgajiem kredītņēmējiem uz banku rēķina.
Šāds obligātais nosacījums rada vairākas problēmas – viena no tām ir motivācija ļaunprātīgi izmantot valsts atbalsta programmu. Tiek radīta situācija, kad cilvēks var fiktīvi samazināt savus ienākumus, paciesties divus līdz trīs gadus un beigās saņemt dāvinājumu – norakstītu kredītu 10 vai 20 procentu apjomā. Tādējādi par stimulu pieteikties atbalstam kļūst šī norakstīšanas iespēja, nevis patiesa maksātnespēja.
Tāpēc ļoti liela uzmanība turpmākajā programmas izstrādes procesā ir jāvelta MK noteikumu izstrādei, paredzot iespējas novērst šādu ļaunprātīgu atbalsta programmas izmantošanu. Šobrīd bankas tik ļoti neuztrauc tas, ka nāksies norakstīt noteiktu kredītu apjomu, kā tas, ka šī norakstīšana tiks veikta cilvēkiem, kuri patiesībā spēj veikt maksājumus, atstājot zaudētājos patiesos cietējus. Baidos, ka, pat izstrādājot detalizētus MK noteikumus, nebūs iespējams pilnībā izvairīties no fiktīvajiem programmas dalībniekiem.
Kredītu norakstīšana būtu saprotama un attaisnojama, ja mēs runātu par kredītu, kas ir izsniegts uz gadu vai diviem, bet palīdzības programma pamatā ir paredzēta ilgtermiņa kredītiem (20 – 40 gadi). Jāņem vērā, ka tagadējās problēmas ar kredītu atmaksu ir pārejošas un ilgāk par gadu neturpināsies – arī pati programma ir paredzēta diviem gadiem. Nav nozīmes ilgāk īstenot šo programmu, jo šo pāris gadu laikā cilvēki būs atjaunojuši savu maksātspēju un zudīs pamatojums parāda norakstīšanai. Tik plaša palīdzība pat pēc brīža, kad situācija būs normalizējusies, nekādi neveicinās cilvēku centienus pēc iespējas ātrāk atjaunot savu maksātspēju.
Savukārt, atstājot kredīta norakstīšanu banku ziņā, katra klienta situācija tiktu izvērtēta atsevišķi, un, redzot, ka cilvēks tiešām ir centies ātrāk atmaksāt kredītu, banka varētu pieņemt lēmumu par daļēju kredīta norakstīšanu. Bankas atbalsta kredītu norakstīšanu, bet tikai pēc brīvprātības principa, nevis kā obligātu prasību.
Līdz ar obligāto prasību norakstīt kredīta parādu tiek laupīta atbalsta programmas pieejamība visu banku klientiem. Iespējams, ka atsevišķas bankas, kas tiešām vēlēsies iesaistīties programmā, to nespēs resursu trūkuma dēļ, kuri ir jāparedz kredītu norakstīšanai. Tādējādi cietīs šo banku klienti, jo tie nevarēs saņemt valsts atbalstu.
Veidojas arī absurda situācija, ka pieejamību valsts atbalsta programmai regulēs trešā persona – banka. Programma paredzēta kredīta ņēmējam, bet to, vai viņš var piedalīties, nosaka banka. Šī obligātā kredītu norakstīšana nākotnē var radīt nevajadzīgu spriedzi starp bankām un to klientiem. Tiek radīts pamats pretrunīgām situācijām, kad tā banka, kas piedalīsies, būs „laba”, savukārt cita, kura nespēs piedalīties šajā programmā, automātiski kļūs par „slikto” banku.
Tāpēc šobrīd ir būtiski turpināt darbu pie nepieciešamo finansu resursu atrašanas gan banku, gan valdības budžetā un vienoties par obligātā nosacījuma par kredīta parāda norakstīšanu izslēgšanu no dalības noteikumiem, atstājot šo jautājumu banku ziņā. Atbalsta programmai ir jābūt pieejamai visiem, ne tikai tiem, kuru bankas to var atļauties. Tāpat ir jāizstrādā detalizēti Ministru kabineta noteikumi, kas regulētu kredītņēmēju dalību atbalsta programmā un tās realizēšanas kārtību.
Latvijas Komercbanku asociācijas prezidents
Teodors Tverijons
