Valsts budžets un nodokļu politika ir viens no būtiskākajiem koalīcijas, valdības reāli īstenotās (ne solītās) politikas atspulgiem. Topošais valdības vadītājs Krišjānis Kariņš neslēpj, ka šogad faktiski tiks realizēta Māra Kučinska (ZZS) valdības politika ar tās izveidoto budžeta projektu. Vai būtiskas izmaiņas nodokļu politikā varētu sagaidīt nākamajos gados? Kam gatavoties sabiedrībai, uzņēmējiem? Par to skaidrību vajadzētu viest valdības deklarācijai. Vēl gan nav teikts, ka līdz nākamajam gadam, kad beidzot varētu sākt īstenot jauno politiku, šī valdība nostrādās.
Lai ātrāk apstiprinātu šā gada budžetu, Kariņa valdību veidojošās piecas partijas vienojušās pamatos apstiprināt Kučinska valdības sagatavoto un ar Eiropas Komisiju jau saskaņoto budžetu, tādējādi atlikt «savu politisko iniciatīvu realizēšanu uz 2020. gadu». No valdības vadītāja taktikas viedokļa – labs manevrs, izvairoties no budžeta kā ikvienas valdības riska, bet jo īpaši šīs valdības, kuras dalībnieku solījumi bija tik dāsni, ka to izpildes neiespējamība lielā mērā ieprogrammēja valdības izveides grūtības. Šādi varēs vieglāk noairēt arī partiju piedāvātās jaunās iniciatīvas par papildu 660 miljoniem eiro, kuru nav, bet toties būs vienošanās par fiskālās disciplīnas ievērošanu.
Arī tās ietvaros partijas varētu realizēt kādas jaunas iniciatīvas, ja vien norādītu, kurām citām nozarēm, jomām līdzekļus var samazināt vai būtiski ietaupīt. Bet būtiskas finansējuma pārbīdes no vienas jomas uz citu nav minētas. Tikai ekonomikas izaugsmes rezultātā valsts un pašvaldību budžetā ieplūdušie līdzekļi nebūs pietiekami jauno iniciatīvu un kaut nelielas daļas solītā realizēšanai, tādējādi politiķi vai nu vienkārši nepildīs solīto, vai ķersies pie nodokļiem. Vienošanās ar sociālajiem partneriem par 2017. gadā pieņemto un 2018. gadā uzsākto nodokļu reformu paredzēja nemainīt pamatnodokļus vismaz trīs gadus, kas būtu ne tikai šogad, bet arī vēl nākamgad. Vai jaunā valdība, ja tā tik ilgi nostrādās, būs gatava veģetēt un faktiski turpināt no koalīcijas izmestās Kučinska valdības nodokļu politiku? Iespējams, ja ņemam vērā, ka finanšu ministrs būs Jānis Reirs (Jaunā Vienotība), kurš pats šo nodokļu politiku kā Kučinska valdības (labklājības) ministrs arī apstiprinājis. Turklāt Kariņa valdības deklarācijas projektā vairums punktu attiecībā uz nodokļu politiku, nodokļu administrēšanu, ienākumu un izdevumu pozīcijām un virkni citu lietu līdzinās sliktam plaģiātam. Blakus jau dzirdētiem formulējumiem nomainīts varbūt kāds lietas būtību nemainošs vārds, bet ne kurss, virkne uzsāktā tiks turpināta. Piemēram, administratīvā sloga samazināšana, kam konkrētāks risinājums nekā topošajā deklarācijā rodams jau 2018.-2021. gada nodokļu politikas pamatnostādnēs.
Tāpat solīts turpināt «nodokļu sloga pārnesi no darbaspēka nodokļiem uz netiešajiem nodokļiem, ceļot minimālo algu un tuvinot neapliekamo minimumu minimālajai algai, kā arī vienkāršojot darbaspēka nodokļu piemērošanu». Te gan pielikta arī ambīcija: lai darbaspēka nodokļi «visās algu grupās» un «pārējās darba spēka izmaksas (darba nespējas lapas, virsstundu laiks)» būtu konkurētspējīgākās Baltijā. Minētajās nodokļu pamatnostādnēs un aizsāktajā nodokļu reformā jau iezīmēts dažu netiešo nodokļu pieaugums, piemēram, akcīzes un azartspēļu, daļēji arī dabas resursu nodokļu kāpums. Taču skaidrs, ka jauno partiju tēriņu apetītei, kā arī pieaugot vēlētāju neapmierinātības spiedienam uz solījumu nepildītājiem, ar šīm drupačām būs par maz. Nekonkrētā, ūdeņainā deklarācija var slēpt būtisku citu netiešo nodokļu kāpuma draudu. Pirmkārt, pievienotās vērtības nodokļa, kurš ir lielākais kumoss netiešo nodokļu spektrā. Varam tikai zīlēt, vai turpmāk dārgāk maksāsim, piemēram, par atsevišķām medikamentu kategorijām, mācību un oriģinālliteratūru, drukāto presi, muzeju, teātru, koncertu apmeklējumu, sabiedrisko transportu, siltumu mājokļos, viesnīcu pakalpojumiem, Latvijai tipiskiem augļiem un dārzeņiem, par bērniem bērnudārzos, bērnu pusdienām skolās, bērnudārzos, skolēnu pārvadājumiem, kam pašlaik ir samazināts vai pat atcelts PVN. Vai arī zobārstniecība kļūs vēl nepieejamāka, šo tā jau dārgo pakalpojumu vēl apliekot ar PVN, vai mājokļu īre, kura jau tagad ir pietiekami dārga dzīvojamā fonda trūkuma dēļ virknē pašvaldību? Netiešie nodokļi primāri uzliek papildu slogu preču vai pakalpojumu patērētājam, tādējādi ar vienu roku valsts varbūt pasniegs lielāku neapliekamo minimumu, bet ar otru atņems vairāk.
Lai gan iepriekš izpētīts, ka Latvija iekasē lielākus PVN ieņēmumus procentuāli pret IKP nekā citas līdzīgas valstis reģionā, izņemot Igauniju, deklarācijas teksts neizslēdz PVN pamatlikmes kāpumu, kā arī līdzšinējo samazināto likmju celšanu. Solot Baltijā konkurētspējīgākos darbaspēka nodokļus, nekādi konkrēti skaitļi, piemēram, par IIN vai sociālā nodokļa samazināšanu, minēti nav. Gluži otrādi – ne nodokļu, bet labklājības sadaļā minēts, ka izvērtēs iespēju ieviest valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu objekta minimumu lielākam sociālajam nodrošinājumam gan vecumdienās, gan iestājoties īstermiņa apdrošināšanas gadījumam.
Cīnoties par, neapšaubāmi, svarīgo darbaspēka nodokļu konkurētspēju, nedrīkst upurēt arī preču un pakalpojumu konkurētspēju laikā, kad tie viegli pērkami pasaulē ar pāris datorpeles klikšķu palīdzību. Ne velti VID prasījis bankām sniegt informāciju arī par cilvēku pirkumiem ārzemju interneta vietnēs! Ja uzņēmēju prece vai pakalpojums cenas ziņā kļūs nekonkurētspējīgs, tad nebūs jēgas arī darbaspēka izmaksu konkurētspējai – nebūs preču noieta, pieprasījuma, būs jāsamazina darba apjoms. Var jau cerēt, ka visu eksportēsim, bet tad vietējā tirgū – pirksim tikai ārvalstu ražojumus un sildīsim citu valstu ekonomiku?
Būtisku pienesumu nedos arī nekustamā īpašuma nodoklis, bet valdībai par to maza bēda, jo to iekasē pašvaldības. Gluži otrādi, tur iespējams kritums, jo iecerēts ieviest neapliekamo minimumu galvenajam mājoklim un atvieglojumus pensionāriem, kā arī kaut kādā veidā mazināt «nevajadzīgu konkurenci starp pašvaldībām nekustamā īpašuma nodokļa piemērošanā». Ne velti pašvaldības satraukušās par turpmāko nodrošinājumu ar nodokļiem, vienīgais tām pamestais kauliņš ir pašvaldību ieņēmumu garantēšana 19,6%, nemainot pašvaldībām no IIN novirzīto īpatsvaru, bet nodrošināta ienākumu kompensēšana to krituma gadījumā. Deklarācijas punkts par to, ka pašvaldības ir motivētas savai teritorijai piesaistīt un noturēt privāto biznesu, ir bez seguma – nav minēts, vai, piemēram, pašvaldībās varētu nonākt kāda UIN daļa.
Baiba Lulle/ NRA.lv.
