Labklājības ministrs ULDIS AUGULIS uzskata, ka labklājības pamatu pamats ir darbs, taču bezdarba procentu augšupejošā līkne negrasās apstāties. Kā cilvēkiem šajos apstākļos nodrošināt darbu, kas sagaidāms “māmiņu algu” jautājumā un kā tuvākajā nākotnē tiks virzīta labklājības politika kopumā – ministrs skaidro intervijā.

Labklājības joma vienmēr ir bijis sāpīgs jautājums, un samazinājumu tai atvēlētajā budžetā precīzi raksturo teiciens “Kod kurā pirkstā gribi, visi sāp”. Tāpēc U. Augulis norāda, ka šā brīža galvenais uzdevums ir “strādāt pie budžeta grozījumiem, lai visus esošos pabalstus saglabātu pašreizējā līmenī bez sevišķām izmaiņām un samazinājumiem”. Taču, ja nāksies tos veikt, labklājības ministrs sola vadīties pēc principa – neatstāt cilvēkus bez jebkādiem iztikas līdzekļiem. Tas nozīmē – pirmām kārtām samazinājums skars pabalstus, kas dublējas.

Pret negodīgiem pabalsta saņēmējiem

Kādas ir jūsu kā labklājības ministra prioritātes šim gadam?

Šajā situācijā labklājības jomā prioritātes ir grūti noteikt. Pirmām kārtām, tā ir visu esošo izmaksu – pabalstu, pensiju un citu – saglabāšana pašreizējā līmenī. Otrkārt, situācijā, kad pieaug nelegālā nodarbinātība, citādāk virzīt Valsts darba inspekcijas darbību. To vairāk vērst uz nelegālās nodarbinātības mazināšanu, lai izskaustu gadījumus, kad pabalsta saņēmējs – bezdarbnieks – paralēli arī strādā. Pabalstus bezdarbniekiem un citām sociālajām grupām vairāk mērķēt uz klientu, kam tas tiešām ir nepieciešams, un censties novērst nepamatotas, ļaunprātīgi izmantotas izmaksas.

Pēc bezdarbnieka pabalsta saņēmēju skaita, kas ir uz pusi mazāks nekā bezdarbnieku skaits, redzam, ka viena daļa no tiem ir ilgstošie bezdarbnieki, daļa – tie, kam beidzies bezdarba pabalsta saņemšanas laiks. Trešo daļu un, manuprāt, -lielāko veido cilvēki, kas pirms tam bijuši nelegāli nodarbināti.

Kāda bija motivācija tik ekonomiski grūtā laikā piekrist kļūt par labklājības ministru?

Sākotnēji mana nostāja bija “nē”, jo domāju kandidēt pašvaldību vēlēšanās Dobeles novadā. Mans mērķis un domas bija atgriezties pašvaldībās. Savā laikā diezgan ilgu laiku esmu strādājis kā pašvaldības vadītājs, tāpēc ir sajūta, ka pašvaldībās ir vairāk iespēju paveikt ko labu. Bet dzīve ir tā iegrozījusies, ka arī šajā grūtajā laikā kādam ir jābūt labklājības ministram. Uzņēmos šo atbildību, jo jutu atbalstu arī no ministrijas darbinieku puses, kuri bija gatavi strādāt komandā ar mani.

Ir izskanējušas ziņas par plāniem atkal paildzināt bezdarbnieku pabalsta saņemšanas laiku līdz deviņiem mēnešiem. Vai un kad tas tiks realizēts?

Kad par ministrijas izstrādātajiem priekšlikumiem budžeta grozījumiem valsts tēriņu samazināšanai debatēsim ar pārējiem Ministru kabineta locekļiem, tad šo jautājumu lemsim. Darba tirgus neattīstās, tieši otrādi – samazinās darbavietu skaits. Liela daļa cilvēku, kas bezdarbnieka pabalstu saņem četrus vai sešus mēnešus, patlaban ir vai drīzumā būs bez faktiskiem ienākumiem, jo bezdarbnieka pabalsta izmaksas termiņš daļai no viņiem tūlīt beigsies, un cita darba viņiem nav. Šādā situācijā valstij ir jāpalīdz saviem cilvēkiem. Viena no iespējām ir bezdarbnieku pabalsta izmaksu termiņa pagarināšana līdz deviņiem mēnešiem.

Vai tas budžetā neveidos vēl lielāku robu?

Kad sākotnēji tika plānots 2009. gada budžets un tā grozījumi, prognozētais vidējais bezdarba līmenis bija 9,6 procenti. Kā zinām, makroekonomiskā situācija pasliktinājusies, un patlaban vidējais bezdarba līmenis gadā tiek plānots jau 12,7 procenti. Tādējādi jebkurā gadījumā sākotnēji plānotā summa diemžēl mums ir nepietiekama. Lai bezdarbnieka pabalsta izmaksu pagarinātu līdz deviņiem mēnešiem, papildus būs vajadzīgi vēl 10 miljoni latu.

Kur šo naudu rast?

Saeima pirmajā lasījumā konceptuāli ir atbalstījusi priekšlikumus grozījumiem Valsts fondēto pensiju likumā, kas paredz samazināt sociālās apdrošināšanas iemaksu likmes pensiju otrajā līmenī no astoņiem līdz diviem procentiem. Šīs iemaksas veiksim pensiju fonda pirmajā līmenī. Ceram, ka pēc diviem gadiem, kad ekonomiskā situācija būs jau uzlabojusies, varēsim atkal daļu iemaksu novirzīt otrajā pensiju līmenī. Bet, ņemot vērā demogrāfisko situāciju, lai varētu veikt izmaksas jau esošajiem pabalstiem un pensijām, iemaksām otrajā pensiju līmenī vairāk par 6% nevarēsim pieļaut.

Kāda ir bezdarba līmeņa kritiskā robeža? Kas tiek darīts, lai Latvija to nesasniegtu?

Kritisko robežu esam prognozējuši vidēji 15% gadā. Esam sprieduši par šāda bezdarba līmeņa sekām un papildu izdevumiem, ko tas prasīs. Ceram, ka Eiropas Savienības struktūrfondu “atsaldēšana” mums dos daudz lielāku rocību tieši subsidētās nodarbinātības, pagaidu sabiedrisko darbavietu un jaunu darbavietu radīšanai. Struktūrfondu programmās uzņēmējdarbības uzsākšanas atbalstam ir ietverta gan iedzīvotāju apmācība, gan naudas summas līdz 2000 latiem izmaksa individuālās komercdarbības sākšanai. Ja struktūrfondus izdosies iekustināt jau šogad, to daļu, kas attiecas uz Labklājības ministriju, laidīsim darba tirgū.

Lauku cilvēkos mazāks pesimisms

Pēc NVA statistikas, 2009. gada martā reģistrētā bezdarba līmenis Rēzeknes rajonā bija vairāk nekā 23%, Ludzas rajonā – 19%, salīdzinājumā – Rīgā 8,2 procenti. Kopsummā reģistrētā bezdarba līmenis valstī martā bija 10,7 procenti. Kā redzams, patiesībā Latvijas rajonos, īpaši Latgalē, situācija ir uz pusi dramatiskāka. Kāds ir Labklājības ministrijas plāns, lai kaut nedaudz bezdarba līmeni valstī izlīdzinātu?

Labprāt vēlētos, lai Labklājības ministrijai būtu Finanšu vai Ekonomikas ministrijas finansējums un rocība, lai to varētu paveikt pēc iespējas ātrāk. Pašreizējā situācijā ar esošajiem resursiem cenšamies cilvēkiem dot prasmes – valodu prasmes, datorprasmes vai dažādas profesionālās ievirzes.

Pēc pēdējiem nodarbinātības datiem par 13. aprīli, bezdarba līmenis vismaz Bauskas rajonā ir saglabājies iepriekšējā līmenī no 30. marta. Vismaz šajā rajonā tas ir pārstājis pieaugt. Tiesa, pārējos rajonos par procenta desmitdaļām tas tomēr ir palielinājies.

Vai šajā kontekstā tiek domāts, kā neveicināt vēl lielāku cilvēku migrāciju no laukiem uz pilsētām?

Cilvēku rīcību ir grūti regulēt. Nav tādas sviras, kas noteiks, ka cilvēks nedrīkst strādāt pilsētā, ja viņš dzīvo laukos. Tas droši vien nav arī pareizi, jo labklājības pamatu pamats ir darbs. Ja ir darbs, tad ir arī labklājība.

Vai Latvijā var runāt par labklājību kopumā vai tomēr būtu jāšķir pilsētnieku un lauku iedzīvotāju labklājība, jo nereti šīm abām iedzīvotāju grupām labklājības līmenis un vajadzības atšķiras?

Es pats esmu laucinieks, un šajos krīzes apstākļos redzu, ka lauciniekam vismaz ēdienu nodrošināt ir vienkāršāk nekā pilsētu iedzīvotājiem. Varbūt mums Latvijā ir izveidojušies tādi stereotipi, ka laukos nekā nav, tur nekas nenotiek. Manuprāt, ir gluži pretēji – laukos notiek daudz kas vairāk nekā šobrīd pilsētās, un cilvēki ir daudz aktīvāki un optimistiskāk noskaņoti. Katru nedēļas nogali saskaros ar lauciniekiem un lauksaimniekiem, un viņos pesimisms nemaz nav tik liels. Piemēram, lauksaimnieki, kas ir uzņēmēji, uzskata, ka vajag tikai strādāt un tad viss arī būs. Vajag mazāk čīkstēt un vairāk darīt. Tāpēc uzdrošinos apgalvot, ka krīzes noskaņojums laukos ir mazāk jūtams.

Labklājība Latvijas ģimenēs

Labklājības ministrijai bija plāns atteikties no ģimenes valsts pabalsta (8 lati) izmaksas bērna pirmajā dzīves gadā, kamēr viens no vecākiem saņem bērna kopšanas pabalstu. Vai tas varētu dot cerēto ietaupījumu?

Šis lēmums radās pirms sarunām ar Starptautisko Valūtas fondu un pirms jaunajām strukturālajām izmaiņām pamatbudžeta izdevumu samazināšanai.

Pabalsti un to apmēri nav savienojami ar sociālā nodokļa likmi, jo daļa no tiem tajā nav iekļauti, lai gan tos maksā no pamatbudžeta, nevis no speciālā budžeta. Mums bija jāizvēlas – samazināt pabalsta daļu invalīdiem, Černobiļas atomelektrostacijas katastrofā cietušajiem, slimiem bērniem vai citiem. Sākotnējais lēmums bija nedublēt divus pabalstus. Tāpēc būtu mazāk sāpīgi, ja bērna pirmajā dzīves gadā ģimenes valsts pabalstu astoņus latus mēnesī varētu neizmaksāt, ja vecāki saņem vecāku pabalstu.

Pēc tam lēmām, ka varbūt to varam neattiecināt uz mazajiem bērniem, bet uz 18-20 gadus vecu jauniešu grupu, jo 18 gados cilvēks jau ir pieaudzis, tāpēc šajos krīzes apstākļos šo pabalstu varētu nemaksāt. Taču arī tas skar daudzas ģimenes. Tā kā šobrīd budžeta veidošana notiek pavisam citādi nekā pirms pāris mēnešiem, tad ģimenes valsts pabalsts ir atstāts nemainīgs.

Otrs diskusiju objekts ir bērna piedzimšanas pabalsts. Pirms 8. Saeimas vēlēšanām tika veiksmīgi “ielobēts”, ka pie bērna dzimšanas pabalsta tiek izmaksāta arī piemaksa. Tas, protams, nav slikti, ja valsts to var atļauties, bet šajos krīzes apstākļos – nevar. Plānojām, ka varētu šo piemaksu atcelt, lai sakārtotu pabalstu izmaksas sistēmu, kad pastāv tikai pabalsts bez piemaksām. Lai ģimenēm kompensētu piemaksas atcelšanu, bija plāns paaugstināt bērna piedzimšanas pabalstu. Bet arī šis jautājums patlaban ir atlikts malā.

Daļa iedzīvotāju uzskata, ka, paaugstinot bērna piedzimšanas pabalstu, tiks veicināta bērnu dzimstība sociāli nelabvēlīgās ģimenes, nevis atbalstīti vecāki, kuri savus bērnus aprūpē.

Protams, ir vecāki, kuriem ģimene un bērns nerūp – svarīga ir tikai nauda. Bet man negribētos domāt, ka visi cilvēki ir slikti. Jātic cilvēkiem un beidzot jānotic pašiem sev un valstij, nevis visu laiku par to zākāties un būt ciniski noskaņotiem.

Revīzija speciālajā budžetā

Cik, jūsuprāt, no šā brīža situācijas skatupunkta bija pareizs iepriekšējos gados pieņemtais lēmums, ļaujot izvēlēties, no kura vecāka algas tiks saņemts vecāku pabalsts? Parasti to saņem no lielākās – tēva algas.

Manuprāt, bija nepareizs solis vecāku pabalstu izmaksāt no speciālā budžeta, jo arī šis pabalsts nav sociālā nodokļa likmes aprēķinā. Jā, lielāko daļu pabalstu saņem tēvi. No vienas puses, ģimeniski tas ir saprotami – tēvam ir lielāki ienākumi un ir vēlme tos saņemt arī no valsts, taču tajā pašā laikā par māti, kura nesaņem šo pabalstu, netiek veiktas sociālās iemaksas no valsts ne bezdarba apdrošināšanai, ne pensiju apdrošināšanai. Līdz ar to gadījumos, ja māte, piemēram, zaudē darbu, viņai nav tiesības uz bezdarbnieka pabalstu. Bet droši vien liela daļa vecāku par to nedomā – svarīgākais ir nauda. Līdz ar to šobrīd redzam, ka stipri palielinās izmaksas no sociālā budžeta, šis pabalsts to ļoti noslogo un veido diezgan lielu deficītu.

Viens no Labklājības ministrijas piedāvājumiem strukturālām izmaiņām ir attīrīt speciālo budžetu no nepamatotām izmaksām, kas ir, piemēram, piemaksa pie vecuma pensijas 70 santīmu apmērā par katru nostrādāto darba gadu, slimības lapu apmaksa uzņēmējiem, vecāku pabalsti. Kādā brīdī, skatoties, kā veidojas ieņēmumi speciālajā un pamatbudžetā, nonāksim pie situācijas, kad būs jāvērtē, vai spējam maksāt strādājošiem vecākiem šo pabalstu pilnā apmērā.

Pagaidām līdz jūnijam jautājums par “māmiņu” un “tētu algām” netiks mainīts. Grūti pateikt, kāda būs situācija, kad visas ministrijas būs iesniegušas savus piedāvājumus 20-40% strukturālām izmaiņām un budžeta samazinājumam. Tāpat daudz kas atkarīgs no tā, vai mēs tuvākajā nākotnē varētu saņemt starptautisko aizdevēju finansējumu. Pretējā gadījumā būs jāpieņem vēl drastiskāki lēmumi par samazinājumiem sociālajā sfērā. Tas būs skaidrs budžeta grozījumu veidošanas stadijā.

Varbūt varat ieskicēt, kurām sociālajām grupām pabalsts varētu tikt atcelts vai samazināts vispirms?

Patlaban, veicot strukturālās izmaiņas Labklājības ministrijas budžetā, neplānojam nevienam neko atņemt. Vienīgais, ko samazināsim, ir slimības lapu apmaksa no 52 nedēļām līdz 26 nedēļām. To darīsim, jo šobrīd izteikti paaugstinās apmaksājamo slimības lapu skaits. Tas ir neplānoti liels. Cilvēki, kas veikuši sociālās iemaksas, izmanto visas iespējas, kas viņiem ir.

Pēc kādiem kritērijiem ir iespējams izvērtēt, kurai iedzīvotāju grupai naudu pielikt, kurai – atņemt: pensionāriem, jaunajām māmiņām, invalīdiem?

Centīsimies vērtēt pēc principa, lai cilvēks saņemtu vismaz vienu pabalstu, ja arī otrs tiek atcels. Vērtēsim sociālās grupas, kurās pabalstu saņemšanu varam nedublēt. Jo nevaram atstāt cilvēkus pilnīgi bez jebkādiem ienākumiem.

Līdz kuram šā gada mēnesim ar pašreizējo budžetu pietiks līdzekļu visu sociālo pabalstu izmaksai?

Šobrīd plānoto pabalstu apmērā līdz gada beigām līdzekļu pietiek. Izņemot to, ka ir jāpalielina finansējums bezdarbnieku pabalsta izmaksai. Visam pārējam ar pašreizējo budžetu vajadzētu pietikt.

Avots: LV.LV / Klinta Ločmele