Ukraina varēs saņemt gāzi par Krievijas iekšējām cenām, ja Kijeva piekritīs valsts uzņēmuma „Naftogaz” apvienošanai ar „Gazprom”, paziņojis Krievijas koncerna „Gazprom” vadītājs Aleksejs Millers (attēlā) pēc tikšanās ar Ukrainas enerģētikas ministru Juriju Boiko.
Faktiski tā ir Krievijas atbilde uz Ukrainas lūgumu pārskatīt gāzes cenas aprēķināšanas formulu, kuru Ukrainas varas iestādes uzskata par visīstāko kabalu.
Portāls pok.lv piebilst, ka Krievijā gāzes cenas tirgus ekonomikai nav pakļautas, tās nosaka valsts, un pašlaik gāzes cena ir 1880 rubļi (jeb mazliet vairāk nekā 60 ASV dolāri) par tūkstoš kubikmetriem. Savukārt Ukrainai, tāpat kā vairākām citām valstīm, gāzes cena tiek pārskatīta katru ceturksni un aprēķināta pēc visai sarežģītas formulas, balstoties uz gāzeļļas un mazuta vidējo aritmētisko vērtību Eiropas valstīs, turklāt par pamatu aprēķiniem kalpo fiksētā likme 450 ASV dolāru par tūkstoš kubikmetriem. Atbilstoši šiem aprēķiniem, šīgada ceturtajā ceturksnī gāze Ukrainai maksās 390 ASV dolārus par tūkstoš kubikmetriem, kas, runājot Ukrainas premjera Nikolaja Azarova vārdiem, nozīmētu „katastrofu ekonomikai un Ukrainas tautai”.
Tiesa gan, atbilstoši līgumam par gāzes cenu noteikšanu, kuru no Ukrainas puses parakstīja vēl Jūlija Timošenko, līdz šīgada beigām attiecībā pret Kijevu ir spēkā koeficients 0,8, savukārt pašreizējais Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs, slēdzot līgumu par Krievijas Melnās jūras flotes uzturēšanās Krimā atļaujas pagarināšanu uz vēl 25 gadiem, panāca, ka Krievija samazina gāzes cenas Ukrainai par 30% (vienlaikus „kabalistiskā” formula paliek spēkā). Krievija šā līguma rezultātā neiegūs aptuveni 40 miljardus ASV dolāru.
Drīz vien pēc šā līguma noslēgšanas Krievijas premjers Vladimirs Putins jau piedāvāja Ukrainai apvienot „Naftogaz” un „Gazprom”, taču Kijeva pret piedāvājumu attiecās rezervēti, baidoties zaudēt kontroli pār „Naftogaz”. Janukovičs arī izteicās, ka apvienošanās ir iespējama tikai gadījumā, ja abi uzņēmumi kļūst par līdzvērtīgiem partneriem „piecdesmit pret piecdesmit”.
Vienlaikus Kijevā labi saprata, ka šāda apvienība nav iespējama, jo, ņemot vērā „Naftogaz” aktīvu vērtību, Ukrainas uzņēmums var pretendēt tikai uz 6,1%, bet, ja balstās uz ieņēmumu apmēra, tad uz 5,8% kopuzņēmuma akciju. Rezultātā abas puses vienojās par kopuzņēmuma izveidi, taču Krievija acīmredzami nav atteikusies no kompāniju apvienošanas idejas.
Maskavas piedāvājums ir vērā ņemams, un atteikties no tā Kijevai būs grūti, it īpaši, ja ņem vērā, ka pašlaik Ukrainai, lai saņemtu Starptautiskā Valūtas fonda aizdevumus, nākas paaugstināt gāzes tarifus līdz ekonomiski pamatotam līmenim, lai „Naftogaz” nenāktos dotēt no valsts budžeta.
Krievijas piedāvājuma pieņemšana ļautu samazināt cenu Ukrainas patērētājiem vairāk nekā četras reizes, taču rezultāts būtu „Gazprom” iekļūšana Ukrainas tirgū un kontrole pār tās gāzes transporta sistēmu.
Vienlaikus jāatceras, ka jautājums par to, vai Ukraina piekritīs piedāvājumam faktiski atdot savu gāzes transporta sistēmu „Gazprom”, ir daudz vairāk atkarīgs no politikas, nekā no ekonomikas. Ja jā, „Gazprom” iegūs tiešu un kontrolējamu izeju uz Eiropu, līdz ar to pastāv pat varbūtība, ka Krievijas monopolistists varētu atteikties no gāzes vada „Dienvidu straume” celtniecības. Bet tā jau ir pavisam liela politika un liela nauda.
Autors: www.2v.lv
