Valdība neprot, negrib un nav gatava definēt skaidrus spēles noteikumus, intervijā “Neatkarīgajā”, runājot par to, kā sankcijas ietekmē pret Krieviju ietekmē Latvijas tirdzniecības nozari, sacīja Latvijas Tirgotāju asociācijas prezidents Henriks Danusēvičs.
“Pašlaik, ja mazāk nekā 50% īpašnieku uzņēmumā, no kura Latvijas komersants vēlas preci iepirkt, ir no valstīm, kas pakļautas sankcijām, tad preci vēl var iepirkt. Bet valsts var arī neļaut iepirkt. Tā ir nenoteiktība – uzņēmējs skaidri nezina, kā viņam rīkoties. Viņam dārgi izmaksā pārbaudīt darījuma partneri, vai viņš ir vai nav sankcionēts. Tā ir problēma, kas nosaka arī mazāku izvēli preču piedāvājumā. Man bieži vaicā, kā tas var būt, ka veikalos vēl ir preces no Krievijas un Baltkrievijas. Tās ir preces, kas vai nu ir iepirktas pirms 24. februāra, kad sākās karš, vai arī tas ir tā saucamais paralēlais imports. Tāpat kā Krievija ir atļāvusi savā valstī pārdot paralēlā importa preces, arī Latvijā un Eiropas Savienībā ieplūst šādas preces. Paralēlais imports nozīmē, ka uzņēmējs nav iepircis preci tieši no Krievijas, bet no Krievijas prece ir iegādāta kādā citā valstī un tad nogādāta Latvijā,” sacīja Danusēvičs.
Pēc viņa teiktā, pat neraugoties uz visām sankcijām, Krievijas ieņēmumi no naftas pārdošanas gada laikā ir ievērojami auguši: “Kā lai uzvar šādā sankciju karā? Bet man vaicā, kā tas var būt, ka veikalā ir Krievijas izcelsmes kāju krēms? Grūti uzvarēt sankciju karā, ja nodarbojamies ar sīkumiem.”
“Latvijas uzņēmējs nezina, vai maksājums aizies pa to ķēdīti, kas ir ieplānota. Piemēram, es esmu nesankcionēts pircējs, otrā galā ir nesankcionēts pārdevējs, taču maksājums var aiziet un neaiziet atkarībā no komercbankas redzējuma. Ja bankai nepatīk šī maksājumu ķēdīte, tad tā var neizlaist cauri naudu saņemšanai. Vajadzētu būt skaidri definētam, caur kurām bankām drīkst veikt pārskaitījumus un caur kurām nedrīkst. Bet ne tā, ka banka pati izlemj atkarībā no riskiem. Un riskus tā paceļ tik augstus, ka darījumi var nenotikt. Problēma ir tajā, ka nav sakārtota un skaidri saprotama finanšu uzraudzība. Jaunā Eiropas direktīva, kas regulē piegāžu tīklus, paredz vēl vairāk sarežģīt iepirkumus, jo turpmāk uzņēmējiem būs jāpārbauda tie, no kā viņi iepērk preci – būs jāievāc informācija. Tātad, piemēram, ja man ir vairāk nekā 1500 piegādātāju, tad man par katru no viņiem būs jānoskaidro, kas ir firmas īpašnieki, ar ko tie nodarbojas,” pauda Danusēvičs.
“IKEA pārstāvis man sacīja, ka viņa veikalā tikai vienai precei, lai to realizētu Eiropas Savienībā, ja visu dokumentāciju izdrukā, tā sver deviņus kilogramus papīra. Tas ir milzīgs resursu patēriņš. Bet Eiropas Komisija to argumentē tā, ka nu būs iespējas ieviest sankcijas pret tiem, kas ieved riskantus produktus Eiropas tirgū. Jo pašlaik ir aizliegts pārdot ko tādu, kas neatbilst Eiropas tirgum, bet ievest drīkst. Lai ierobežotu arī ievešanu, šī direktīva stāsies spēkā 2024. gadā. Tā, protams, ir milzīga birokrātija. Lielās kompānijas arī ir satraukušās. Katrai kompānijai un katrai valstij ir savi piegādātāji,” sacīja Danusēvičs.
