Mācību gads beidzies, skolotāji devušies atvaļinājumā, saņemot atvaļinājuma naudu par diviem mēnešiem pēc iepriekšējās likmes, taču par turpmāko valda neziņa. Vai būs darbs, un kāds būs atalgojums? Par šiem jautājumiem intervija ar izglītības un zinātnes ministri TATJANU KOĶI.

Tagadnes un nākotnes vērtība?

Apsveicu jūs ar laimīgu 2008./2009. mācību gada noslēgumu.

Paldies! Nevaru teikt, ka gads bija viegls, domāju, ka turpmāk nekas vieglāks arī nav gaidāms, bet vasara ir atnākusi, eksāmeni beigušies.

Eiropas nostāja ir, ka investīcijām izglītībā un kultūrā ir jābūt ES institūciju un valdību prioritātei. Kāpēc Latvijā atšķirībā no citām Eiropas valstīm uz izglītību neraugās kā uz investīciju ilgtermiņa attīstībai?

Manuprāt, arī Eiropā situācija ir ļoti atšķirīga. Lielvalstis – Lielbritānija, Vācija, Francija – arī pašlaik turpina palielināt investīcijas izglītībā, turpretī jaunajām Eiropas Savienības dalībvalstīm pamatā nākas samazināt tēriņus izglītībai, līdzīgi kā to darām mēs, tikai mūsu grieziens ir nesalīdzināms ne ar vienu Eiropas valsti.

Kāpēc izglītība nav vērtība? Manuprāt, izglītībai un zinātnei valsts uzmanība tiek veltīta tiktāl, ciktāl to nosaka “labais tonis”, ne vairāk.

Es domāju, tas ir tādēļ, ka mēs, skolotāji un zinātnieki, nepietiekami parādām savus darba rezultātus, un zināmā mērā tam ir objektīvs pamats, jo šie rezultāti atspoguļojas ilgtermiņā.

Šajā ekonomiskajā situācijā kā valdības locekle jūtu kolēģu koncentrēšanos uz ieguldījumiem ar ļoti ātru ekonomisko efektu, un šāda pieeja a priori izslēdz izglītības finansējuma palielinājumu. Finanšu ministram esmu skaidrojusi valsts atbildību par cilvēku izglītības iespējām savā valstī, parādot sistēmas vājās puses, kā arī to, ka mums ir izpratne, ko spēsim izdarīt līdz 2009., 2010. gadam, turpmākajos gados un uz 1. septembri, lai Izglītības un zinātnes ministrijas pārziņā esošās jomas nepiedzīvotu tādu finanšu samazinājumu, kāds bija ar pēdējiem budžeta grozījumiem.

Vai, jūsuprāt, pedagoga profesija šai valstī ir atalgojama ar minimālo mēnešalgu?

Tas ir nepieļaujami, ka skolotāja atalgojums par likmi tuvojas minimālajai algai, un mēs intensīvi turpinām strādāt pie darba samaksas jautājumiem, bet tas ir atkarīgs no mums pašiem, vai pratīsim skolu tīklu optimizēt, atbrīvoties no labajos gados “uzaudzētā”, bez kā skola varbūt šajā brīdī var iztikt, vienlaikus rūpējoties par kvalitatīvu mācību plāna izpildi. Uzskatu – valsts drošību nodrošinās ne tikai iekšlietu struktūras, bet arī izglītoti cilvēki, kas spēs ieraudzīt iespējas savas dzīves uzlabošanai.

Nav šaubu, izglītojies cilvēks pārdzimst un citādi raugās arī uz notiekošo valstī, savukārt valdības orientēšanās uz ātru rezultātu ir acīmredzama – divu diennakšu laikā samazinātais valsts budžets par 500 miljoniem latu ir sprintera cienīgs rezultāts.

Mēs nedrīkstam sagraut izglītības sistēmu – ir ļoti jāšķiro tie lēmumi, kas tiek pieņemti tikai uz krīzes laiku, un ilgtermiņa lēmumi. Vienlaikus arī nedrīkstam domāt, ka krīzes lēmumi, tai skaitā izglītībā, nebūtu vispār jāpieņem.

Maksa par pirmsvēlēšanu maldiem

Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība pieprasījusi izglītības un zinātnes ministres demisiju, bet Latvijas Izglītības vadītāju asociācijas valde jums kā ministrei izteikusi neuzticību. Jau vairākkārt izskanējis arī pedagogu brīdinājums streikot, ja viņu atalgojums nekļūs konkurētspējīgāks. Kāpēc, jūsuprāt, lēmumi ir tik radikāli?

Tādēļ, ka situācija ir radikāli mainījusies. Latvijā visiem strādājošajiem no 1. jūlija ir pasliktinājušies darba nosacījumi, bet pedagogiem no 1. septembra samaksa par darba slodzi ir samazināta uz pusi. Ja cilvēkiem pasliktinās apstākļi, viņos rodas neapmierinātība ar nozares vadību. Taču es netaupu savu laiku un enerģiju, lai, šajās dienās tiekoties ar dažādām pedagogu auditorijām, skaidrotu situāciju.

Izglītības jomā strādājošie ir nonākuši slazdā, jo gadiem ilgi nav bijusi vēlēšanās paskatīties uz sistēmu no efektivitātes viedokļa. Arī pedagogu darba samaksas noteikumi nav bijuši vērsti uz efektivitātes celšanu, bet gan balstījušies uz vēsturiskām tradīcijām un citiem faktoriem – to jūs redzējāt profesora Hazana pētījumā.

Pirms vēlēšanām lielākā daļa kandidējošo partiju sevi rādīja labākā gaismā, svarīga informācija tika noklusēta, un netika atklāti arī īstie samazinājuma apmēri izglītībā.

Jā, vēlēšanas ir ļoti traucējušas veikt savlaicīgu skolu tīkla sakārtošanu, jo līdz vēlēšanām iepriekšējie pašvaldību vadītāji negribēja pieņemt vēlētājiem nepopulārus lēmumus. Ar 1. jūliju darbu sākuši jaunie novadu vadītāji, un ministrijas darbinieki no 8. jūlija apmeklēs pašvaldības un kopīgi meklēs risinājumus, lai, piemēram, nodrošinātu optimālo skolu tīklu.

Izglītībā atcelti ierobežojumi, ko iepriekš diktēja valsts, – minimālais un maksimālais skolēnu skaits klasē, amatu saraksti, sadrumstalotās prasības pedagogu izglītībai un kvalifikācijai un citi. Līdz ar to, manuprāt, labs saimnieks sapratīs, ka jaunā paaudze ir vērtība un ka pašvaldībā ir jābūt labai skolai ar ieinteresētiem skolotājiem. Vienlaikus pašvaldību vadītājiem saku – nevajag uzturēt tukšas skolas! Mājīgā un apkurinātā telpā ar 7-15 sākumskolas vecuma bērniem var strādāt viens skolotājs un mācīt sākumskolas klases, un pašvaldība rūpēties par transportu, kā šos skolēnus nogādāt uz nākamās pakāpes skolu. Arī vidusskolas jākoncentrē daudz, daudz nopietnāk, nekā mēs to iepriekš bijām paredzējuši. Igaunija ievieš kritēriju – attālums līdz vidusskolai ir 60 kilometru.

Varbūt skolotāju protestu cēlonis nav tikai atalgojums, bet gan tas ir daudz dziļāks? Ja valstī, kas ir atguvusi neatkarību, nedzimst bērni, kas ir valsts nākotne, un nav vajadzīgi skolotāji, tad tās sabiedriski politiskā iekārta ir satrunējusi. Valsts pārvaldes sistēma arī pa šiem gadiem zaudējusi savu profesionālo un ētisko stratēģiju.

Piekrītu. Vienlaikus skolotājiem saku – lai viņi tiktu novērtēti, pašiem jārunā par saviem darba rezultātiem. Jebkuras profesijas prestižs, tostarp skolotāja, ir pašu rokās. Ar ko šodien sabiedrībai asociējas skolotāja darbs? Pārsvarā – ar atalgojuma pieauguma pieprasījumiem, ar garu atvaļinājumu vasarā. Par skolotāja profesiju kopumā priekšstats veidojas no katra individuālās pieredzes, un šī pieredze ir ārkārtīgi dažāda.

No ministrijas līdz skolai

Kā tiek racionalizēta valsts pārvalde jūsu vadītajā ministrijā?

Šobrīd tā tiek samazināta līdz minimumam: no 17 aģentūrām (kā ministre neesmu radījusi nevienu aģentūru) mums paliek piecas, un paliek ne vairāk kā puse no līdzšinējiem darbiniekiem. Tiek racionalizētas arī funkcijas, kaut katrs mēģina tās saglabāt, nedomājot, ka naudas ir uz pusi mazāk.

Vai joprojām personīgā izdevīguma princips dominē pār sabiedrības interesēm?

Jūtu vislielāko atbildību par skolotājiem un izglītību, tādēļ ministrijas ierēdņiem saku: kamēr skolotājiem būs tik mazas algas, arī ministrijā algu politika būs visdrastiskākā. Par darbu jebkurā profesijā ir jāmaksā, taču vispirms jāraugās uz darba rezultātu.

Jau jūnija vidū 353 Latvijas skolotāji atklātā vēstulē vērsušies pie augstākajām valsts amatpersonām, norādot uz būtiskiem trūkumiem izglītības sistēmā, tostarp skolotāju pārslodzi, kas ir viens no draudiem izglītības kvalitātei. Lai nopelnītu lielāku algu, viņi strādā vairākas slodzes, katram piektajam ir otrs darbs (citu profesiju vidū – katram desmitajam). Kādi ir IZM priekšlikumi skolotāju pārslodzes novēršanai un dažādu administratīvo prasību un noteikumu samazināšanai pedagoga darbā?

Izglītības kvalitātes valsts dienestam (bijusī Izglītības valsts inspekcija) esmu skaidri paudusi – ne jau juridiskās tehnikas pareizība nosaka izglītības kvalitāti, skolotāju iesaistīšanos profesijā vai skolēnu interesi par mācībām. Kontrolētājiem jākļūst par padomdevējiem, un, ja šī iestāde nepratīs pārorientēties, tā sevi nebūs attaisnojusi. Laikā, kad skolotājiem spējam samaksāt minimumu, izbeigsim diktēt viņiem savas prasības un ļausim brīvību. Skolotāji ir atbildīgi un zina, kā darīt savu darbu. Vienlaikus Valsts izglītības satura centram (bijušajam Izglītības satura un eksaminācijas centram) dots uzdevums atslogot mācību saturu. Galvenais – lai skolotājs skolēniem māca domāt.

Ja skolās ir centralizētie eksāmeni, papildu kontrole nav nepieciešama.

Lielā mērā jums piekrītu. Kad tika veidota skolu akreditācija, bija vislabākie nodomi – notiks pieredzes apmaiņa, skolas pārņems labāko praksi. Tagad, izrādās, pēc dokumentiem tiek izdarīti secinājumi, un akreditācija nav sevi īsti attaisnojusi, taču pašvaldībām prasījusi lielus līdzekļus.

Sarunas par skolotāju atalgojumu turpinās

Lai gan budžeta grozījumi stājušies spēkā, tiekoties ar Ministru prezidentu Valdi Dombrovski, 1. jūlijā IZM izteikusi vēl vienu priekšlikumu – palielināt proporciju skolēnu un skolotāju skaita attiecībai (turpmāk novados – astoņi skolēni, pilsētā – 10,2 skolēni uz vienu skolotāju; patlaban – seši skolēni), vienlaikus saglabājot arī pašlaik esošās piemaksas par gatavošanos stundām, darbu labošanu, klases audzināšanu. Proporcijas palielināšanas gadījumā pedagogiem būtu iespējams nodrošināt 250 latu atalgojumu par vienu likmi (21 stundu). Vai IZM ir kādi aprēķini, par cik tad samazinātos pedagoģisko likmju skaits valstī un cik skolotāju zaudētu darbu?

To, cik skolotāju zaudēs darbu, domāju, nevar pateikt neviens šai valstī. Arī pedagogu uzskaite ir nepilnīga – viens skolotājs ir ieskaitīts tik reižu, cik skolās strādā. Uz visiem valstī dzīvojošajiem skolēniem, lai īstenotu mācību plānu, 2009./2010. mācību gadā ir nepieciešamas 28 000 pedagogu likmes, tostarp 25 000 likmes pedagogiem, kuri strādā klasē, pārējās ir administrācijas likmes. Pēc provizoriskiem aprēķiniem pedagoģisko likmju skaits valstī varētu samazināties par 10 000. Nesamazinot likmes, nepārskatot saturu un nepalielinot skolēnu un skolotāju proporciju, mēs nevarēsim pedagogiem samaksāt minētos 250 latus. Pašvaldību un skolu vadītājiem jāsaprot, ja mēs spēsim savu skolu tīklu optimizēt, 2010. gada budžeta samazinājums mums varētu nebūt tik liels, bet, ja mēs demonstrēsim bezdarbību, nevēlēšanos neko mainīt, mūs sagaida vēl lielāks grieziens.

Cik skolotāju darbspējīgā vecumā strādāja Latvijas izglītības iestādēs 2008./2009. mācību gadā?

Mēs varam runāt tikai par likmju skaitu. 2008./2009. mācību gadā pavisam bija 38 309 pedagogu likmes, kopā Latvijas skolās mācījās 236 092 skolēni (seši skolēni uz vienu pedagogu). 2009./2010. gadā kopējais skolēnu skaits būs 228 202, par gandrīz 12 000 mazāk nekā iepriekšējā mācību gadā. Uz iepriekšējo likmju skaitu mēs nedrīkstam orientēties (nākamajā mācību gadā nepieciešamas 28 000 pedagogu likmes), bet šo starpību veidot uz atbalsta personāla rēķina – šādu pieeju mēs vairs nevaram atļauties.

Vai taisnība, ka vispārizglītojošās dienas skolās ir 33 000 strādājošo, kas saņem algu no skolotāju atalgojumam domātajām mērķdotācijām, bet klasē iet tikai 26 000 no viņiem un ministrija kā skolotājus rēķina visus – arī skolas bibliotekārus, psihologus, logopēdus, sociālos darbiniekus, kuri stundas nevada? Skolās strādā 4000 skolotāju pensijas un pirmspensijas vecumā, un, lai izvairītos no vecuma pensijas samazināšanas par 70% strādājošajiem pensionāriem, kā to noteikusi valdība, daudzi skolotāji jau iesnieguši atlūgumus.

Jā, tā patiešām ir taisnība. Tāpat, veicot tarifikācijas auditu, redzams – izglītības pārvaldēs situācija ir ļoti dažāda: tiek veikti uzkrājumi, un tas ir necaurskatāmi un nepieļaujami. Uzskatu, skolotājam ir jāzina, cik liela naudas summa viņam ir paredzēta un kā tā tiek sadalīta.

Arodbiedrība ir apzinājusi un sarunā pie Ministru prezidenta informējusi, ka 4000 skolotāju (2000 pensijas vecumā un 2000 pirmspensijas vecumā) ir jau iesnieguši iesniegumus par aiziešanu no darba.

Vai IZM zina, cik skolu jau slēgtas ar 1. jūliju?

Ir reorganizētas 22 vispārizglītojošās skolas un slēgtas astoņas, reorganizētas deviņas profesionālās izglītības iestādes, par 11 arodskolām pašlaik notiek sarunas, ka tās varētu apvienot ar vispārējās izglītības iestādēm.

Profesionālajā izglītībā ir ļoti smaga situācija. Finansējums samazinājies uz pusi, un nevaram aizvērt acis un teikt – uzturēsim visu to pašu, bet uz pusi nabadzīgāku.

Šogad ar privātās iniciatīvas palīdzību tiek veidota e-viduskola, kas būs alternatīva vietās, kur nav iespējams piekļūt vidusskolai, bet pašvaldības bibliotēkā pieejams interneta pieslēgums.

Kā ministrija plāno izlietot Eiropas Savienības fondu līdzekļus, tostarp, lai palīdzētu tiem pedagogiem, kuri zaudējuši darbu?

Būdami atbildīgi par jomu, struktūrfondu darbības programmās akcentējam atbalstu indivīdam, t.sk., skolotājam. Izglītības politika ir vērsta uz to, lai skolās nodrošinātu izglītības kvalitāti. Bet skolotāji, kuri paliks ar ļoti mazu slodzi, varēs pieteikties pārkvalifikācijai, saņemt stipendiju. Jāsaprot, ka tuvākajos gados skolās darba vietu vairāk nekļūs, jo būs mazāk skolēnu. Arodbiedrības pārstāvji un ministrijas struktūrfondu darbinieki veido kritērijus pedagogu konkurētspējas paaugstināšanas programmai 20 miljonu latu apmērā un strādā, lai atbilstošāk izmantotu šos līdzekļus. Es domāju, ne vēlāk kā jūlija pēdējā nedēļā šos noteikumus iesniegsim Ministru kabinetā, taču pirms tam vēl apzināsim situāciju uz vietas, lai tie nebūtu noteikumi, kas atbilstu kādai vispārinātai situācijai. Krīzes laikam ir krīzes lēmumi.

Šie līdzekļi varētu būt pieejami septembrī vai oktobrī. Arodbiedrība kopā ar ministrijas struktūrfondu darbiniekiem šo procesu ļoti stingri uzrauga.

Līdztekus strādājam arī ar pedagoģiskajām augstskolām, jo nevaram tiražēt sīkas, sadrumstalotas programmas; jāveido programmas pēc moduļu principa, lai talantīgs skolotājs varētu strādāt nelielā skolā un piedāvāt skolēniem plašu priekšmetu spektru.

“Skolas, skolas vajag ikvienam, kas grib tikt uz priekšu!” (Valdis)

Kā vērtējat pašreizējo Latvijas izglītības pieejamību?

Izglītības pieejamība Latvijā ir ļoti augsta, un iedzīvotāji ar to ir apmierināti, bet diemžēl jau no 2002. gada skolēnu skaits samazinās vidēji par 11 000 skolēnu ik gadu, un šis samazinājums turpināsies līdz pat 2015. gadam. Ja samazinās skolēnu skaits, likumsakarīgi jāsamazinās arī skolotāju skaitam. Ir skaidrs, ka, neveicot radikālas izmaiņas, mēs šo sistēmu nespēsim uzturēt.

Daudzi pieredzējuši, talantīgi skolotāji, kam šis darbs ir visa viņu dzīve un dzīves jēga, šobrīd spiesti pamest skolu. Skolotājos valda neziņa, vai, arī beidzoties bezdarbnieka pabalstam, būs darbs. Par ko šobrīd varētu pārkvalificēties skolotājs, un vai šāda iespēja vispār pastāv?

Ir jāmeklē risinājums, nevis jādzen jautājums strupceļā. Domāju, ka pārkvalificēšanās iespējas jāmeklē sev apkārt – sociālajā, izglītības vai kultūras jomā. Ja finanšu samazinājuma dēļ ir apdraudēta piecgadīgo un sešgadīgo apmācība, tad kāpēc šis skolotājs nevar kā pašnodarbinātā persona, piemēram, izveidot pirmsskolas bērnu grupiņu un gatavot viņus skolai?

Kad ministrija piedāvās arodbiedrības un jaunievēlēto novadu un pilsētu vadības apspriešanai jauno pedagogu darba samaksas noteikumu projektu par vienu pedagoga likmi un klašu piepildījumu skolās?

Nekādu klašu piepildījumu mēs nepiedāvāsim, pašreiz viss ir katra saimnieka rokās. Ar jaunajiem pedagogu darba samaksas noteikumiem mēs patiešām atbrīvojam pašvaldību vadītājus un skolu direktorus no jebkādām barjerām un šķēršļiem, tai pašā laikā nosakot gan vienu vienīgo pienākumu – naudas līdzekļu sadalei jābūt maksimāli caurskatāmai, tajā iesaistot sabiedrību – vecākus, nevalstiskās organizācijas un citus sabiedrības pārstāvjus, tā, lai līdzekļi nenonāktu pašvaldības vai valsts ierēdņu rokās.

Vēlos akcentēt un darba samaksas noteikumos izmainīt, ka skolotāja amata pienākumi nav tikai vadīt stundas slodzes ietvaros, bet tie ir plašāki – sekot skolēna izaugsmei, dažādot mācību procesu, lai skolotājs savu darbu izvērtētu arī filozofiski, ne tikai sīki uzskaitot nedēļā nostrādātās stundas.

Valsts atbildība par izglītību ir ne tikai savlaicīga un saprātīga rīcība, bet arī atbilstoša finansiāla atbildība. Cik liels ir kopējais finansējums, ko saņems pašvaldības? Kad šī summa būs pašvaldību rokās, un pēc kāda principa nauda tiks sadalīta?

Kopējā summa ir 37 524 000 latu, un katra pašvaldība pēc budžeta grozījumu stāšanās spēkā orientējošo summu zina. Salīdzinot ar iepriekšējo gadu, naudas ir maz, tāpēc mēs brauksim un palīdzēsim pašvaldībām ieraudzīt, kur kādas likmes var samazināt, ko racionalizēt.

Līdz šim bija zināms, ka pašvaldību izdevumi gadā uz vienu skolēnu varēja krasi atšķirties. Vai ministrija ir noteikusi vienlīdzīgus principus izdevumiem uz vienu skolēnu visām pašvaldībām?

Pedagogu algām – jā. Tie ietverti jaunajā pedagogu atalgojuma finansēšanas modelī “nauda seko skolēnam”. Atšķirības ir tikai starp sākumskolu, pamatskolu un vidusskolu, starp pilsētu un novadu. Taču tas neliedz pašvaldībai diferencēt šo samaksu. Savukārt skolas uzturēšanas izdevumi tiek segti no pašvaldību budžetiem.

Avots: Inese Matisāne, LV.LV