Laiks un ģeopolitika ievieš korekcijas Ventspils brīvostas darbībā. Kādreiz Ventspils bija tranzīta galvaspilsēta Latvijā, bet tagad kļūst par industrializācijas centru, kompensējot zaudējumus tradicionālajā ostas darbības jomā. Par pašreizējo situāciju tranzītā un nākotnes prognozēm – “Ventas balss” intervijā ar Ventspils brīvostas valdes priekšsēdētāju Aivaru Lembergu.
Šo gadu Ventspils osta uzsāka ar kravu apjoma pieaugumu, salīdzinot ar iepriekšējo gadu. Vai mēs varam runāt par pozitīvu tendenci tranzīta jomā?
– Latvijai tā nav pozitīva tendence. Lieta tāda, ka Krievijas ostās ogļu pārkraušanas jaudas ir nepietiekamas un to izvešanai Krievija ir spiesta izmantot citu valstu ostas, toskait Baltijas valstu. Naftas produktu pārkraušanai Latvijas ostas tiek izmantotas pēc pārpalikuma principa, un šo kravu plūsmas samazināšanās tendence strauji turpinās, bet ar oglēm tas notiek lēnāk. Rīgas termināļi šobrīd netiek galā ar ogļu kravu plūsmu, tādēļ tās nonāk arī Ventspilī, līdz ar to šogad ir vērojams kravu apgrozījuma pieaugums. Turklāt pagājušajā gadā ziemas mēneši bija ļoti vāji ostas termināļiem, tādēļ šogad ir plusi. Domāju, ka ilgstoši šī dinamika nesaglabāsies – ne ilgāk kā trīs četrus gadus. Somu līcī tiek būvēti jaudīgi termināļi, turklāt jau sen pieteiktais terminālis Murmanskā, cik man zināms, virzās uz priekšu, kā arī Tamaņas pussalā tiek apgūti miljarda kapitālieguldījumi pārkraušanas jaudās. Vēl Jeļcina laikā tika pieņemta programma Par Krievijas jūras flotes atdzimšanu, kurā ir sadaļa arī par ostām. Krievijas transporta sistēmas attīstības plānos Baltijas valstis ir apzīmētas ar baltu plankumu. Krievijas transporta sistēma savā attīstībā orientēta vai nu uz Somu līci, vai uz Baltkrieviju un caur to – uz Eiropu, tikai ne uz Baltijas valstīm. Tādēļ, izanalizējot Krievijas plānus, mēs pirms 17 gadiem izdarījām to, ko varējām izdarīt ar saviem ierobežotajiem resursiem, – sākām attīstīt industriju.
Vai tas nozīmē, ka Ventspils zaudē savu vēsturisko vietu tradicionālo masveida kravu – ogles, naftas produkti – tranzītā?
– Ir jāsaprot, ka masveida kravu ostā kļūs arvien mazāk. Kādreiz ostā pārkrāva jēlnaftu, zemas kvalitātes dīzeļdegvielu un nelielus benzīna apjomus, bet tagad naftas produktu masveida kravas aizvieto naftas ķīmija ar daudz izteiktāku smaku nekā iepriekšējās kravas, ko sajutuši arī ventspilnieki, bet naftas vispār nav. Tādēļ no kompānijām, kas pārkrauj naftas produktus, virs ūdens paliks tās, kuras būs spējīgas attīrīt savas cauruļvadu sistēmas katrai jaunai kravai, bet tās, kas cerēs uz masveida kravām, neizturēs konkurenci. Ja paraugās uz Somijas ostu darbības rezultātiem, tad tur ir liels naftas produktu pieaugums, jo ģeopolitiski attiecības starp Krieviju un Somiju ir daudz lietišķākas, pragmatiskākas un mazāk rejošas, es teiktu, nekā Latvijai ar Krieviju. Tādēļ, ja ir izvēles iespēja, Latvija paliek pēdējā, lai gan Somijas ostu pakalpojumi ir dārgāki nekā Latvijas.
Tomēr ostu infrastruktūra visus šos gadus attīstās; tas nozīmē, ka tiek domāts arī par papildu vai jaunām kravām?
– Ja Krievijā saglabāsies pašreizējais attīstības temps – apmēram 2% gadā –, tad kravu pieaugums tās ostās veidos aptuveni 4% gadā. Lai tiktu galā ar tādu kravu pieaugumu, Krievijā reizi divos gados ir jāuzceļ jauna osta, savukārt, ja attīstība būs 6% gadā, tad ir jāuzbūvē jauna liela osta katru gadu. Tas nav vienkārši. Šobrīd ekonomiskās sankcijas dzēš šo deficītu, taču lielas politikas spēlē viss var mainīties. Mūsu pieeja ir tāda: mēs piesaistām Eiropas Savienības naudu ostas infrastruktūras uzturēšanai un attīstībai, lai nākotnē nevajadzētu tērēt tam pašu līdzekļus. Aizvadīto divdesmit gadu laikā Ventspils ostā ir uzbūvēti seši jauni jaudīgi termināļi tādām kravām, kādu agrāk pie mums nav bijis, – graudu, Noord Natie Ventspils Terminals, terminālis starp tiltiem, sulu un citi. Tomēr, neraugoties uz jauno termināļu parādīšanos, kravu apjoms samazinās, bet kopējais nodarbināto skaits ostas termināļos samazinājies teju par diviem tūkstošiem cilvēku. Savukārt pārstrādes rūpniecībā darba vietu skaits pieaudzis teju par diviem tūkstošiem.
Līdztekus attiecībām ar Krieviju un tās plāniem saistībā ar savu ostu attīstību kādi vēl faktori ietekmē Latvijas tranzītu?
– Tādu faktoru ir daudz. Lielu lomu spēlē ģeopolitiskais faktors. Latvijas tranzītam ir izdevīgas sliktas attiecības starp Krieviju un Ukrainu. Taču atcerēsimies, ka Ministru prezidents Kučinskis pirms diviem gadiem pasludināja politisko lēmumu par to, ka Latvija vairs nebūs tilts starp Austrumiem un Rietumiem. Latvijas politiskā vadība atteicās no dabas dotas privilēģijas, un līdz ar to Latvija atteicās arī no savas vietas starptautiskajā darba sadalē. Tranzītu tāpat negatīvi ietekmē banku krīze, toskait arī Kučinska valdības lēmums par to, ka nerezidentu īpatsvars starp Latvijas banku klientiem nedrīkst pārsniegt 5%. Lielākā daļa ostu termināļu klientu ir no nerezidentu valstīm. Kā lai viņi norēķinās ar termināļiem, ja viņiem Latvijas bankās nevar būt savu kontu? Situāciju Ventspilī ievērojami pasliktina arī tas, ka tādās kompānijās kā Ventbunkers, Ventspils tirdzniecības osta, Kālija parks, Noord Natie Ventspils Terminals, Baltic Coal Terminal šobrīd ir ļoti vājš menedžments, ko vada starptautiskais blēdis Ostaps Benders jeb Rūdolfs Meroni. Termināļu vadīšana ir ļoti neprofesionāla, ar dažādu shēmu izmantošanu, kuras, iespējams, bija pieņemamas pirms divdesmit trīsdesmit gadiem, taču absolūti nav pieņemamas pasaulē šobrīd. Tādēļ termināļu darbības rezultāti ir pat sliktāki, nekā to pieļauj starptautiskā konjunktūra. Terminālī Kālija parks kādreiz pārkrāva teju piecus miljonus tonnu mēslojuma gadā, bet tagad – tikai ap trīssimt tūkstošiem. Kālija sāls – ne tonnas. Toties Klaipēda pārkrauj desmit miljonus tonnu mēslojuma gadā. Rūdolfs Meroni sabojāja attiecības ar Baltkrieviju, un jau desmit gadus mēslojumi Ventspilī gandrīz nenonāk, lai gan ostas infrastruktūras nomas līgumā ir norādīts, ka tā ir paredzēta tieši kālija mēslojumu pārkraušanai. Man ir zināms, ka gan Krievijas kompānija Uralkaļij, gan Belaruskaļij gribēja pārkraut savus mēslojumus Ventspilī. Taču no tā nekas nesanāca, jo ceļā stāv barjera – Rūdolfs Meroni. Šo barjeru var pacelt tikai Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūra, bet tā nedara.
Jūs vaicāsiet, kāpēc tādā gadījumā renovēt molus ostā? Tās ir hidrobūves, kas tika ekspluatētas desmitiem gadu bez kapitālā remonta, un tām ir vajadzīgi kapitālieguldījumi. Neatkarīgi no tā, vai jūs pārkraujat vienu miljonu tonnu vai trīsdesmit miljonus, ostai ir vajadzīgi moli, dziļumi, navigācijas sistēma, loču dienests un kapteiņdienests.
Cik pamatotas ir Latvijas tranzīta cerības saistībā ar Ķīnas kravām?
– Šīs cerības mēs saistām ar iespējām attīstīt jauno Ziemeļostu. Kā zināms, Ķīna par savu stratēģisko partneri austrumos izvēlējusies Baltkrieviju, kur netālu no Minskas tiek būvēts milzīgs industriālais parks Lielais akmens. Latvija var cerēt uz ķīniešu kravām, kas tiks virzītas uz Skandināviju, taču mums vajadzēs konkurēt ar Klaipēdu. Tā kā visīsākais Latvijas savienojums ar Skandināviju ir caur Ventspili, tad mēs arī ceram uz ķīniešu kravām. Tiesa, jebkāda mums labvēlīga progresa šajā jautājumā šobrīd vēl nav. Jebkurā gadījumā tās nebūs masveida kravas, ne miljoni tonnu, tādēļ tās nevarēs aizvietot zaudētās tranzīta kravu plūsmas.
Vai ir kāda virzība Ziemeļostas projektā?
– Mūsuprāt, vienīgais investors jaunās ostas celtniecībā var būt tikai Ķīna. Ventspils sadarbojas ar divām pilsētām Ķīnā – parakstīti līgumi, notiek regulāri kontakti, taču rezultātu pagaidām nav. Tur ir jābūt nopietnam ģeopolitiskam lēmumam no Ķīnas puses. Taču, ja mēs neko nedarīsim, tad pilnīgi noteikti nekā nebūs, bet, ja rīkosimies, tad ir cerība, ka kādreiz nākotnē, iespējams, atradīsim partneri Ķīnā. Ātrus rezultātus tik grandiozos projektos nevar gaidīt. Ir vajadzīga pacietība. Un vēl – vai atļaus ASV, jo starp tām un Ķīnu pastiprinās ekonomiskais un ģeopolitiskais konflikts. Nedrīkst neņemt vērā arī to, kāda būtu Krievijas attieksme pret šādu projektu, jo ķīniešu kravām, pirms tās nonāks Latvijā, vajadzēs šķērsot Krieviju.
Latvijas ostas varētu cerēt uz iekšējām kravām, kas tiek saražotas valstī.
– Latvijā tādu kravu īpatsvars ir ļoti mazs. Lietuvā tautsaimniecība ir vērienīgāka nekā pie mums, un tur ir tikai viena osta. Pēc manā rīcībā esošas informācijas, Lietuvā tranzīts kopējā kravu apgrozījumā sastāda 36%, iekšējo kravu īpatsvars – 64%, bet pie mums ir otrādi: tranzīts – 68%, iekšējās kravas – 32%.
Vai Ventspils var cerēt uz papildu kravām saistībā ar projektu Rail Baltica?
– Rail Baltica, drīzāk, atņems mums kravas, nevis piegādās, jo daļu kravu uz Eiropu nogādās pa dzelzceļu, nevis caur ostām. Ieguvēja būs Rīga, kur pārkraus kravas. Latvijas valdība raugās uz šo projektu atrauti no pārējās tautsaimniecības un nav analizējusi Rail Baltica ietekmi uz Liepāju, Ventspili un visu Kurzemi kopumā. Ekonomiska pamatojuma projektam Rail Baltica nav, tas ir politisks projekts. Padomājiet paši: pusmiljards tiks tērēts tikai tam, lai no dzelzceļa stacijas Rīgā nokļūtu lidostā par piecām minūtēm ātrāk nekā ar taksometru!
Kādas ir jūsu prognozes Latvijas tranzītam un ostām, toskait Ventspils, tuvākajiem gadiem?
– Ventspilij, protams, nav citas alternatīvas, kā vien rūpēties par tranzīta saglabāšanu. Taču, tā kā vietējā vara un Ventspils brīvostas pārvalde nenodarbojas ar komercdarbību, tad reālas ietekmes uz šo procesu mums nav. Viss ir privāto kompāniju rokās. Mūsu vēlēšanās – saglabāt tranzītu un attīstīt industriju. Taču reālijas ir tādas, ka, ja privātie termināļi pārkraus 20 miljonus tonnu kravu gadā, tas būs labi. Baidos, ka pēc trīs četriem gadiem arī šis apjoms sāks samazināties.
Vai ir vērts tranzīta nozarei un ostām gaidīt palīdzību no valdības?
– Aptuveni pirms diviem ar pusi gadiem es runāju ar toreizējo premjerministru Kučinski par to, ka tām teritorijām Latvijā, kas spēlē ievērojamu lomu tranzītā, ir vajadzīga īpaša atbalsta programma. Mēs piedāvājām savu redzējumu, kāds varētu būt tas atbalsts. Runa ir par atbalstu Daugavpilij, Rēzeknei, Jēkabpilij, Jelgavai, Liepājai, Ventspilij un Rīgai. Diemžēl mūs nesadzirdēja. Pašreizējā valdībā šajā ziņā arī nekas nemainās. Tādēļ mēs varam rēķināties tikai ar savām iespējām un Eiropas fondu finansējumu. Lai kompensētu zaudējumus no kravu samazinājuma termināļos, mums ir jābūvē jaunas ražošanas ēkas. To mēs arī darām. Šobrīd sākam būvēt trīs jaunas rūpnieciskas ēkas.
Foto: F64
