Daļējam attaisnojumam varētu minēt, ka galvenais iemesls ir naftas un graudu, kā arī metālu cenu kāpums kopš pērnā gada vidus, – to līmenis patlaban ir tālu virs visas pasaules ekspertu iepriekš ieskicētās trajektorijas. Neviens nevarēja precīzi prognozēt lielos politiskos satricinājumus arābu zemēs, kas jau patlaban ir spēcīgs pretendents uz desmitgades galvenā pasaules notikuma godu.
Aprīlī mēneša inflāciju iespaidos elektrības tarifi, bet jūlijā — akcīzes nodokļu kāpums. Atskaitot šos notikumus, kopējam procesu fonam turpmāk vajadzētu darboties par labu pakāpeniskai cenu stabilizācijai. Taču pat tad vidējā gada inflācija šogad varētu būt virs 4%. Turklāt neviens nevar droši garantēt, ka inflāciju veicinošās globālās tendences apsīks.
Cenu kāpums Latvijā ļoti daudz kam ir sekas, bet gandrīz nekam nav cēlonis. Algu un cenu mijiedarbības veidota inflācijas spirāle nedraud ne šogad, ne arī nākamajā gadā. Tāpēc veidot kompleksu inflācijas apkarošanas plānu, kas ietvertu tādus pieprasījuma puses pasākumus kā algu iesaldēšanu, nav nekādas jēgas. Vēl jo vairāk, algu kāpums ir absolūti nepieciešams emigrācijas apturēšanai, un centieni to kavēt būtu ļoti aplama rīcība. Tas, ka cenas ietekmējošu nodokļu kāpuma vairs nebūs, jau ir skaidri pateikts, un šoreiz tam tiešām var ticēt.
Ja apstāsies enerģijas un pārtikas cenu kāpums pasaulē, tad apstāsies arī inflācija. Ja šīs cenas kritīsies, tad Latvijā, pateicoties šo produktu lielajam īpatsvaram patēriņa grozā, inflācija atkal var būt pat zemāka nekā vidēji ES. Ja enerģijas un pārtikas cenas kristos līdz līmenim, kāds bija 2009.gadā vai pirms 2007.gada, kas gan šķiet maz ticams, Latvijā pat labas izaugsmes apstākļos atkal varētu būt pat deflācija. Ticamākajam — augstu pasaules cenu scenārijam ilglaicīgais risinājums ir papildu ienākumu gūšana, šos produktus ražojot, augstu enerģijas cenu gadījumā — arī izlietošanas efektivitātes celšana.
