Latvijas patērētāji janvārī vēl baudīja deflāciju. Taču inflācija jau ir tepat aiz stūra, tā varētu atgriezties kādu mēnesi ātrāk, nekā gaidījām pērnā gada nogalē. Pasaules ekonomikā ar joni ir aizgājis process, ko dēvē par reflāciju — strauji aug ilgtermiņa procentu likmes, izejvielu cenas, kāpj inflācijas gaidas. Pārfrāzējot slaveno rakstnieku Ernestu Hemingveju, pandēmijas radītais deflācijas periods Latvijā beigsies pakāpeniski, bet tad pēkšņi.
Drošības pasākumu radītie ierobežojumi ir koncentrējuši ekonomisko aktivitāti nozarēs, kuru veiktspēju ierobežo dažādu “vecmodīgu” fizisko resursu pieejamība, kuru cenas šobrīd attiecīgi aug. Tuvākajos mēnešos inflācijas kāpums būs straujāks par iepriekš gaidīto. S&P GSCI izejvielu indekss kopš gada sākuma audzis par 12,3%, bet vairāk nekā puse šī kāpuma notikusi kopš februāra sākuma. Brent naftas cena pirmdien pārsniedza 60 dolārus par barelu, tā dolāru izteiksmē šobrīd jau ir dārgāka nekā pirms gada, eiro izteiksmē vēl nedaudz lētāka. Kviešu cena gadiem ilgi svārstījās nedaudz zem 200 eiro par tonnu, bet šogad 19. janvārī tā jau bija 236 eiro, bet šobrīd ir 223 eiro. Daudzkārtīgi augušas konteineru frakta cenas pārvadājumos no Āzijas uz Eiropu. Daļai ekonomiski aktīvo iedzīvotāju gan Latvijā, gan citur pasaulē šobrīd nav darba, citi ir pārslogoti.
Šodien publicētajos inflācijas datos redzamā aina vēl raksturojama kā patērētājiem labvēlīga. Cenu kāpums pret decembri (0,4%) ir nedaudz straujāks par vidējo iepriekšējā desmitgadē, bet cenu līmenis 12 mēnešu griezumā ir samazinājies par 0,5%, tāpat kā pērnā gada beigās. Mēneša griezumā cenu līmeni jau sāk paaugstināt produktu grupas, kuras pērn darbojās pretēji, lielākā augšupvērstā ietekme bija transportam (0,19 procentpunkti) un mājoklim (0,14 pp). Taču gada griezumā aina joprojām tieši pretēja, to lejupvērstā ietekme joprojām bija attiecīgi 0,67 un 0,43 procentpunktus vērta.
Ja janvārī Latvijā viss vēl puslīdz mierīgi, eirozonā jau ir bijis pirmais lielais inflācijas pārsteigums. Saskaņā ar provizoriskajiem datiem, patēriņa cenu kāpums eirozonā janvārī sasniedza augstāko punktu 11 mēnešos jeb 0,9%, izbeidzot piecu mēnešu deflāciju. Ekonomisti bija gaidījuši cenu kāpumu tikai par 0,5%. Pamatinflācija kāpa lēnāk, par 0,2 pp līdz 1,4%, bet šim indikatoram tas ir diezgan krass pieaugums.
Pasaules ekonomikai pārvarot pandēmiju, inflācija augs. Velkot mūsdienās aktuālās paralēles ar veselību un bioloģiju, cilvēka ķermeņa temperatūra var celties divu iemeslu: kad viņam ir drudzis vai tāpēc, ka viņš ir izveseļojies un sācis kustēties. Cenu kāpums dažu turpmāko mēnešu laikā būs drīzāk kā slimnieka drudzis. Pandēmija ir radījusi sajukumu piegāžu ķēdēs – dažus produktus vajag vairāk, citus mazāk, mainījušies piegāžu maršruti, tas viss rada milzu grūtības uzņēmumiem. Naftu joprojām patērē mazāk nekā pirms pandēmijas, taču ir samazināta ražošana, radot krājumu samazināšanos. Pasaules ekonomikai ir nojukusi takts, tai nav viena diriģenta, kura paceltajam zizlim visi klausītu. Cenas var augt, pirms pasaule ir izārstēta no koronavīrusa.
Kad vakcīnas būs paveikušas lielāko daļu tām uzticētā darba, strauji augs ekonomiskā aktivitāte un nodarbinātība, tātad veidosies priekšnoteikumi noturīgam cenu kāpumam. Šis it kā veselīgais inflācijas pieaugums var izrādīties diezgan spēcīgs, ņemot vērā to, cik milzīgu stimulu savām ekonomikām ir sniegušas valdības. Gadiem ilgi centrālās bankas ir cīnījušās ar pārāk zemu inflāciju, uzvara šajā cīņā var būt pēkšņa un ne gluži tāda, kādu monetārās politikas veidotāji bija vēlējušies.
Pēteris Strautiņš, Luminor ekonomists
