Septembrī patēriņa cenu līmenis salīdzinājumā ar augustu pieauga par 0,6 %, līdz ar to, gada inflācija sasniedza 3,2 %, kas ir straujākais cenu kāpums kopš pērnā gada aprīļa. Šoreiz ir mazāk cerību uz sekojošu inflācijas atslābumu, jo gan Latvijā, gan pasaulē izaugsmes resursu bāze kļūst arvien noslogotāka. Pasaules mērogā notiek cenu kāpums ekonomikai svarīgiem dabas resursiem, bet Latvijā arvien dārgāks kļūst cilvēku laiks. Vai tas ir labi vai slikti, lielā mērā ir interpretācijas jautājums. Savukārt, nākotnē vērtējumu šiem notikumiem noteiks politikas veidotāju spēja reaģēt, pārvaldot riskus un uzturot sabalansētas izaugsmes iespējas.
3. oktobrī Brent naftas barela cena sasniedza 86 dolārus, kas ir augstākais punkts kopš 2014. gada novembra. Pakāpeniski paātrinās algu kāpums ASV, signalizējot par pārkaršanas riskiem pasaules lielākajā ekonomikā. Tas savukārt nozīmē augstāku naudas cenu jeb procentu likmes ASV dolāros un ar to saistītajās valūtās. Šis rezultāts novedīs pie investīciju finansēšanas izmaksu sadārdzināšanās.
Latvijā pusi gada inflācijas septembrī veidoja transports un mājoklis. Abos gadījumos tas ir galvenokārt enerģijas cenu kāpuma atspoguļojums. Turklāt ir runa ne tikai par importa enerģiju. Aizvadīto divu gadu laikā strauji kāpušas malkas un granulu cenas. Sākotnējo koksnes cenu grūdienu radīja applūdušie meži pērnā gada rudenī, bet cenas ir turējušās daļēji inerces dēļ, daļēji pateicoties ļoti augstām koksnes cenām Ziemeļvalstīs. Svarīgākā labā ziņa šodienas datos — līdzīgi kā augustā, arī septembrī pakalpojumu cenu inflācija bija zem 3 %, kas vēsta, ka pārkaršanas riski tuvākajā nākotnē mūsu ekonomikā ir mēreni. Taču, ja vien mūsu izaugsmi nepiebremzēs kāds ļoti nelabvēlīgs ārējais scenārijs, ar šiem riskiem varam saskarties jau diezgan tuvā nākotnē. Latvijas eksporta mašīna turpina radīt jaunus produktus un apgūt jaunus tirgus, bet kreditēšanas tendenču maiņa nodrošinās, ka patēriņš turpinās augt, arī pieprasījums vismaz pēc ēku celtniecības jaudām būs spēcīgs. Infrastruktūras būvniecības dinamiku noteiks spēja laicīgi sākt īstenot RailBaltica projektu.
Varam secināt, ka līdz ar to aug naudas aprite ekonomikā, bet darbaspēka rezerves tiek izsmeltas. To, ka cilvēkiem parādās lielāka izvēle un pievilcīgāks piedāvājums darba tirgū, pats par sevi ir apsveicami, taču darba devējiem un arī politikas veidotājiem tas sagādā izaicinājumus. Dārgāks darbaspēks un citi resursi nozīmē, ka būs kritiskāk jāvērtē ražojamie produkti un īstenojamie investīciju projekti. Taču pārāk straujas pārmaiņas var radīt jucekli uzņēmumu plānos.
Kas par daudz, tas par skādi. Kad Eiropas Centrālās bankas monetārā politika, kas tiek veidota, domājot par eirozonas kopējiem rādītājiem, kļūs Latvijas vajadzībām par pārāk “vaļīgu” jeb IKP pieaugumu veicinošu, atliks vien bremzēt ar fiskālās politikas palīdzību. Lai arī cik neiespējama vēlēšanu ēras atmosfērā varētu šķist doma, ka dzīve var kļūt pārāk laba pārāk ātri, šis jautājums var parādīties dienaskārtībā jau tikko ievēlētās Saeimas laikā.
Pēteris Strautiņš, Luminor ekonomists
