Par apstrādes rūpniecības izlaidi 2015.gada decembrī, gadā kopumā un tālākas nākotnes prognozēm.
Apstrādes rūpniecībai pērnā gada decembris nesa remdenu rezultātu, izlaide pret novembri auga par 0.1%. Viduvējs bija arī gads kopumā. Šo rezultātu var interpretēt ļoti dažādi, un šis ir piemērots brīdis nelielai diskusijai par to, vai rūpniecība un visa Latvijas ekonomika šobrīd ir stagnācijā, kā bieži dzirdēts. Apstrādes rūpniecības izlaide pērn pieauga par 4.1%, ekonomikas pieaugums kopumā bija ap 2.8%, tas vēl tiks precizēts. Tas nav daudz valstij ar mūsu ienākumu līmeni, nodrošina konverģenci ar pārējo Eiropu tikai par 1-2% gadā, kas noteikti ir pārāk lēns temps. Taču šis pieaugums ir panākts diezgan nelabvēlīgos ārējos apstākļos. Krīze Krievijā mūsu valsti ietekmē vairāk nekā Eiropu kopumā. Šai specifiskajam faktoram zaudējot spēku, izaugsmes tempu atšķirība visdrīzāk pieaugs. Ekonomiku galvenokārt virza patēriņš, bet uz lēnas eksporta summas kāpuma fona notiek straujas struktūras izmaiņas. Pakalpojumu eksportā strauji pieaug augstus ienākumus radošo nozaru īpatsvars. Apstrādes rūpniecības struktūrā pieaug elektronikas daļa (pērn pieaugums par 39.3%), arī mēbeļu rūpniecības (par 13.9%). Galvenokārt uz izejvielu dziļākas pārstrādes rēķina par 6.9% augusi kokapstrāde.
Par 5% sarukusi izlaide pārtikas pārstrādē, svarīgu noieta tirgu krīzes un sankciju dēļ. Šī nozare ir kā liels kuģis, kuru vēja brāzma uz brīdi novirzījusi no ceļa, bet tas pamazām iztaisno gaitu. Abu vieglās rūpniecības nozaru sarukums par 5.8% un 15.6% varētu atspoguļot nespēju pielāgoties algu kāpumam, bet ir labi zināms arī pašas nozares atšķirīgais viedoklis par tās dinamiku. Kritums elektrisko mašīnu ražošanā par 5.5% nebūt nav slikts rezultāts, ievērojot situāciju šīs nozares galvenajā tirgū.
Ir patiešām negatīvi vērtējamas lietas. Nemetālisko minerālu ražošanas kritums pērn par 10.0% atspoguļo aktivitātes samazināšanos ēku celtniecībā, kas varētu turpināties arī šogad. Arvien ticamāks kļūst metālu ražošanas sarukums 2016.gadā. Ietekme uz ekonomiku kopumā būs niecīga, jo tērauda ražošanā Liepājā šobrīd vairs nodarbināti vien 0.05% no valsts kopējā strādājošo skaita, bet rūpniecības izlaides datos šie notikumi var būt pamanāmi.
Tāpēc ir nedaudz jāsamazina 2016.gada rūpniecības izlaides izmaiņu prognoze, visticamāk tā augs par 3%. Pievienotās vērtības izmaiņas būs labvēlīgākas, pateicoties struktūras maiņai.
Gada rezultātu apkopošana ir piemērots brīdis tālākas nākotnes skatījuma izvērtēšanai.
Nesen ievērību guva ziņa, ka pērn eksports Latvijā ir audzis straujāk nekā citur Baltijā. Patiešām, saskaņā ar Eurostat datiem, preču un pakalpojumu eksports pirmajos trīs ceturkšņos Latvijā auga par 2.3%, Lietuvā par 1.2%, bet Igaunijā samazinājās par 0.9%. Daļēji to izraisījuši ārēji apstākļi. Igauniju vairāk ietekmē krīze Somijas ekonomikā. Lietuvas ārējā tirdzniecībā ir lielāks īpatsvars ir re-eksportam, kuru skarbi skar ekonomiskās grūtības Krievijā.
Taču eksporta izaugsmes tempu atšķirībām Baltijā pamatā varētu būt arī strukturāli faktori, īpaši, ja ir runa par salīdzinājumu starp Latviju un Igauniju. Varbūt tas izklausās dīvaini, ka Latvijai var būt kādas strukturāla rakstura priekšrocības, bet — jo interesantāks stāsts.
Vispirms jāsaprot, kādu iemeslu (līdzās re-eksportam) dēļ eksports uz iedzīvotāju pārējās Baltijas valstīs ir lielāks. Lietuvā ir labāk saglabāti lielie padomju ēras rūpniecības uzņēmumi. To starpā ir vairāki tādi, kuri strādā ar ļoti lielu apgrozījumu, bet viņu pašu radītās pievienotās vērtības daļa šajā apgrozījumā ir samērā neliela, spilgts piemērs ir Orlen Lietuva jeb Mažeiķu naftas pārstrādes rūpnīca, arī Achema. Igaunijā savukārt bijusi veiksmīgāka ārvalstu investoru piesaistē, tiem no jauna radot veselas eksporta nozares, pirmkārt — liela mēroga elektronikas montāža, arī poligrāfija un māju moduļu būve.
Abām mūsu kaimiņvalstīm tas ļāvis kādā brīdī panākt lielāku eksporta izrāvienu, bet rodas jautājumi par dažu to nozaru attīstības modeļu nākotni. Vairāku Lietuvas eksporta milžu atrašanās mūsu kaimiņvalstī ir zināmā mērā vēsturiskas sakritības rezultāts, to darbībai tur trūkst dziļāka „konteksta”, tie ir vāji ieausti valsts ekonomikas lielajā tīmeklī.
Salīdzinājumā ar Igauniju jo īpaši informatīvs piemērs ir koka māju ražošana. Savulaik Igaunijā ārvalstu investori uzbūvēja vairākas modernas šo produktu rūpnīcas, kuras tīri tehniski izpilda lielus pasūtījumus. Latvijā šī nozare ir attīstīta gandrīz no nulles un galvenokārt pašu spēkiem. Izlaide joprojām ir mazāka, bet dzīve savvaļā uzņēmumus mudinājusi labi attīstīt ne tikai ražošanas, bet arī dizaina un pārdošanas kompetences. Šo uzņēmumu ir diezgan daudz, māju moduļi, paneļi un dažādas specializētas koka būvkonstrukcijas tiek ražotas Raunā, Jaunpilī, Kalnciemā, Morē, Limbažos, Ānē, Bērzaunē, Jelgavā, Vangažos; guļbaļķu mājas industriālos mērogos ražo Kandavā, Valmierā un citur.
Ražotājiem, kuri ir produktu īpašnieki, ir lielākas cerības atrast īstās zelta dzīslas un kādā brīdī var notikt straujš izrāviens. Elektronikas izlaide Igaunijā joprojām ir vairākkārt lielāka nekā Latvijā. Taču mūsu valstī ir Baltijas pārliecinoši sekmīgākais nozares uzņēmums, kurš pats gan neražo (daļu pasūtījumu izvietojot šeit), bet kontrolē pašu produktu, tas strauji aug. Šis uzņēmums tikko ieguva lielu ievērību saistībā ar miljona eiro ziedojumu bērnu slimnīcai. Ar ārvalstu investīciju palīdzību ekonomikai „uzpotēti” ražošanas procesi ir pakļauti lielākam riskam strauja algu pieauguma laikā. Turpretim produktu īpašnieki ražošanu citur pārcels negribīgāk, turklāt augstākas pievienotās vērtības operācijas paliks tur, kur dzīvo tās veidojošie cilvēki.
Pēteris Strautiņš, DNB bankas ekonomists
