Bezdarba līmenis 1. ceturksnī pieauga pārsteidzoši maz, taču tas nenozīmē, ka pandēmijas 2. vilnis darba tirgu neietekmēja, vienkārši daļa iedzīvotāju nolēma “iepauzēt” savu ekonomisko dzīvi.
Darba meklētāju īpatsvars gada sākumā bija 8,1 %, tas pieauga par 0,2 procentpunktiem salīdzinājumā ar iepriekšējo ceturksni. Jāatzīmē, ka šāds un pat lielāks bezdarba pieaugums gada sākumā notiek arī normālas attīstības periodos. Šī gada sākumā Latvijā dzīve bija ļoti tālu no normālas, bet ietekme uz bezdarba rādītājiem bija mērena. 1. ceturksnī strauji auga tikai jauniešu bezdarbs, acīmredzot tāpēc, ka viņi daudz strādā viesnīcu un restorānu nozarē. Taču pandēmijas otrais vilnis ietekmēja darba tirgu, tas ir redzams ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju skaita pieaugumā. Pēc vairākus gadus ilgušas samazināšanās viņu skaits ir ievērojami pieaudzis – gada laikā gandrīz par desmito daļu jeb 39,8 tūkstošiem. Turklāt vairāk nekā trīs ceturtdaļas kāpuma notikusi ceturkšņa laikā. Par laimi, nav audzis to cilvēku īpatsvars, kuri zaudējuši cerības atrast darbu. Acīmredzot daži procenti darbaspējīgo vienkārši nogaida, kad vētra pāries. Daudzos gadījumos tā tiešām ir saprātīga izvēle. Ja ir droši prognozējams, ka zaudētās darbavietas atjaunosies, tad cilvēkiem nav lielas jēgas ieguldīt laiku un pūles jaunas kvalifikācijas iegūšanā.
Kamēr apmēram 3% darbaspējīgo tur pirkstus uz pauzes pogas, nodarbinātības līmenis salīdzinājumā ar pērnā gada beigām ir samazinājās par 2,2 procentpunktiem, kas ir ļoti daudz. Līdz ar to strādājošo skaits ir noplacis līdz zemākajam līmenim kopš 2012. gada sākuma jeb 853 tūkstošiem, salīdzinājumam – 2020. gada sākumā Latvijā bija nodarbināti 902 tūkstoši cilvēku. Nodarbinātības līmenis tad bija 64,7 % salīdzinājumā ar 61,6 % jaunākajos datos.
Bezdarba līmenis ir bijis diezgan stabils kopš pērnā gada 2. ceturkšņa, taču tas vēl ir zem pirmspandēmijas minimuma, kas bija 6 %. Mainoties iedzīvotāju izvietojumam valsts teritorijā, ceļoties vidējam izglītības līmenim, kā arī attīstoties rūpniecībai, kas spēj radīt lielu skaitu kvalitatīvu darbavietu ārpus galvaspilsētas reģiona, nākotnē “normālais” darba meklētāju īpatsvars būs vēl zemāks.
Nevar precīzi prognozēt pandēmijas gaitu, taču šī gada sākums ir parādījis, ka ekonomika ir kļuvusi diezgan imūna pret tās ietekmi. Turpmākajos divos ceturkšņos bezdarbs samazināsies, apvienojoties ekonomikas atlabšanas un sezonālajam efektam, taču šo datu uzlabošanos kavēs īslaicīgi “deaktivizējušos” cilvēku atgriešanās darba tirgū. Domājams, ka līdz nākamā gada sākumam pandēmijas ietekme uz bezdarba līmeni būs gandrīz pagaisusi.
Turpmākā gada laikā ekonomikā notiks strauja cikliska atlabšana, to augšup cels eksporta tirgi, kā arī valsts budžeta un Eiropas naudas plūdi. Šis grūdiens ir jāizmanto, lai sasniegtu stratēģiskos mērķus – panāktu pozitīvu migrāciju un stabilizētu iedzīvotāju skaitu, kas jau ir izdevies Baltijas kaimiņvalstīm.
Pasaulei ir vajadzīgi cilvēki, kuri prot ražot, Latvijā tādi ir. Ilgstoši nenovērtējām to, ka esam industriāla valsts ar tradīcijām. Liepājas piemērs rāda – ja ir laba vietējā pārvalde, rūpniecības uzņēmumi ir gatavi rāpties viens otram pāri galvai, lai investētu Latvijā. Liepājā ir tādi paši nodokļi un elektrības cenas kā vairākās citās lielajās pilsētās, kur diemžēl ražošanas attīstība ir gausa. Taču Latvijas ekonomika varēs nodarbināt tikai cilvēkus, kuri šeit vēlēsies dzīvot. Darba tirgus nākotne lielā mērā būs atkarīga no tā, kāda Latvijā un tās reģionos būs dzīves kvalitāte. Pateicoties rūpniecības uzplaukumam un reģionālajai reformai, spēcīgu attīstības centru skaits Latvijā pieaugs. Taču visa teritorija neattīstīsies vienmērīgi. Tāpēc darba tirgus politika nākotnē arvien lielākā mērā būs mājokļu politika. Tā saskarsies ar interesantām dilemmām. No vienas puses, attīstības centros vajag vairāk ekonomiskās klases mājokļu, jo tādus šobrīd cilvēki var atļauties un tādu būvēšanai var pamatoti sniegt valsts atbalstu. No otras puses – starp visām ES valstīm Latvijā jau ir augstākais dzīvokļos dzīvojošo īpatsvars. Nākotnē cilvēki vēlēsies dzīvot vietās, kur vairāk iespēju baudīt privātumu un plašumu – privātmājās vai tamlīdzīgā apbūvē. Varbūt derēs šāds risinājums – palīdzēt cilvēkiem, kuri mīt dzīvokļos, ātrāk uzbūvēt savas mājas, radot piemērotu infrastruktūru. Tad šie dzīvokļi kļūs pieejami jaunpienācējiem attīstības centros, kuri cenšas pamest bezdarba māktos lauku apvidus.
Pēteris Strautiņš, Luminor ekonomists
