Šodien publicētie dati par darba tirgu šī gada pavasarī vēsta, ka situācija kopumā uzlabojas. Salīdzinājumā ar 1. ceturksni nodarbinātība ir pieaugusi, bet bezdarbs ir samazinājies. Taču tas notiek diezgan lēni, krietni pakāpeniskāk nekā ekonomiskās aktivitātes atjaunošanās. Savukārt, salīdzinājumā ar pērnā gada 2. ceturksni, nodarbinātības līmenis ir ievērojami samazinājies.
Varbūt tas tā tiešām ir, taču varbūt datus ir ietekmējis tas, kā šo datu iegūšanai aptaujātie cilvēki ir sapratuši viņiem uzdotos jautājumus. Šī gada sākumā ievērojami pieauga līdz tam diezgan skopais valsts atbalsts uzņēmumiem un mājsaimniecībām, par ko valdība bija daudz kritizēta. Tātad lielākam skaitam cilvēku pavērās iespēja saņemt ienākumus, tajā brīdī nestrādājot vai strādājot maz, kas nav pārmetums, jo sabiedrības drošībai radītie ierobežojumi šādu iespēju liedza. Iespējams, ka šajā brīdī daļa šo cilvēku nonāca ekonomiski neaktīvo kategorijā, jo tā viņi saprata uzdoto jautājumu – viņi faktiski nestrādā, taču arī nemeklē darbu, jo viņiem jau ir darba vieta kādā uzņēmumā, vienkārši tā darbība uz laiku ir apturēta vai sašaurināta, bet neviens nesagaida, ka šī situācija turpināsies mūžīgi.
Nodarbinātības līmenis strauji kritās šī gada sākumā, kad pandēmijas otrā viļņa ietekmē IKP samazinājās salīdzinoši nedaudz, taču tolaik krasi saruka nodarbinātības līmenis. Ja pērn tas svārstījās ap 64%, izmaiņas bija pakāpeniskas, tad šī gada sākumā līmenis nokritās līdz 61,6%, 2. ceturksnī atkal pakāpjoties līdz 62,3%. Izmērītais nodarbinātības līmenis ir ievērojami zemāks nekā pērnā gada 2. ceturksnī, kad valdīja pandēmijas pirmā viļņa šoks un IKP bija par 10,3% mazāks.
Salīdzinājumā ar gada sākumu situācija darba tirgū uzlabojas, taču lēnām. 2. ceturksnī salīdzinājumā ar 1. ceturksni darba meklētāju īpatsvars kritās tikai par 0,2 procentpunktiem, līdz 7,9%. Tātad lēnāk nekā vidēji pēdējos 10 gados, kad pārejā starp abiem ceturkšņiem bezdarba līmenis vidēji ir samazinājās par 0,5 procentpunktiem. Turklāt tas notiek brīdī, kad ievērojami samazinājās ierobežojumi, aprimstot pandēmijas otrajam vilnim, bet IKP salīdzinājumā ar 1. ceturksni auga par 3,7%.
Turklāt krasi atšķirīgu priekšstatu par darba tirgū notiekošo rada dati par aizņemto darbavietu skaitu. Par 2. ceturksni šie dati vēl nav pieejami, bet 1. ceturksnī rādītāji virzījās uz pretējām pusēm – strādājošo skaits samazinājās par 5,4%, bet aizņemto darbavietu skaits pieauga par 1,4%, salīdzinājumā ar laiku pirms gada. Nav teikts, ka šiem skaitļiem precīzi jāsakrīt, mainās pašnodarbināto skaits un vairākās darbavietās strādājošo skaits. Taču tik krasi atšķirīga dinamika pievērš uzmanību. 2020. gada sākumā strādājošo un aizņemto darbavietu skaits bija ļoti līdzīgs, attiecīgi 901 un 902 tūkstoši. Šiem skaitļiem vajadzētu būt līdzīgiem – pašnodarbināto skaits ir līdzīgs divās darbavietās strādājošo skaitam, šīs ietekmes uz abu rādītāju starpību ir pretējas. Taču 2021. gada sākumā strādājošo skaits bija samazinājies līdz 853 tūkstošiem, bet aizņemto darbavietu – pieaudzis līdz 914 tūkstošiem. Līdzīgi kā iepriekšējās reizes, kad abas līknes virzījušās pretēji, kopējā ekonomikas datu ainā labāk iekļaujas darbavietu dati.
Visbeidzot, ievērojami atšķirīga ir bijusi arī reģistrētā bezdarba dinamika, kas 2. ceturksnī ir samazinājies straujāk, par 0,7 procentpunktiem. Tas gandrīz vienmēr ir mazāks par mājsaimniecību aptaujās iegūto darba meklētāju īpatsvaru. Taču šī gada pirmajos četros mēnešos abi bezdarba mērījumi uzrādīja gandrīz vienādu rezultātu, kas ir ļoti neparasta situācija.
Lai kāda būtu patiesā darba tirgus situācija, nākotnē ir gaidāma tās uzlabošanās. Strauji aug preču eksports, tātad ienākumi rūpniecībai, kas ir galvenais naudas avots reģioniem ārpus Rīgas. Augstas pievienotās vērtības pakalpojumu eksportā krīzes nav bijis un tā nav gaidāma. Tranzīta lejupslīde turpinās, taču tā radītie ienākumi jau ir tik mazi, ka vairs nevar izšķiroši ietekmēt ekonomikas attīstības gaitu. Tuvojas milzīgs sabiedriskā sektora investīciju vilnis. Ne visas problēmas ir atrisinātas, piemēram, izskatās, ka vairākas nozares ar lielu strādājošo skaitu būs “traumētas” uz ilgu laiku. Piemēram, izmitināšanas un ēdināšanas nozares pilnīga atjaunošanās šobrīd nav precīzi prognozējama. Taču, pastāvot spēcīgam darbinieku pieprasījumam celtniecībā un rūpniecībā, daļa kādreizējo viesnīcu un restorānu darbinieku pārcelsies uz nozarēm ar augstāku atalgojuma līmeni. Pēc kāda laika notikušās pārmaiņas būs problēma šo cilvēku bijušajiem darba devējiem, bet darba tirgus rādītājus tās vairs būtiski neietekmēs.
Pēteris Strautiņš, Luminor ekonomists
