Jaunākie darba tirgus dati apstiprina, ka valsts lielo jubileju sagaidām ar lielisku ekonomisko veselību. Taču visas pašreizējās tendences nevar turpināties. Situācija ir interesanta un ar katru ceturksni kļūs arvien interesantāka.
Tas tā nevar turpināties
Nodarbinātība Latvijā turpina strauji augt. Taču straujākā kāpuma brīdis jau varētu būt aizvadīts. 3.ceturksnī Latvijā strādāja par 1,9% vairāk cilvēku nekā pirms gada. Pirmajā ceturksnī gada pieaugums bija 1,8%, bet 2.ceturksnī pat 2,0%. Strādājošo skaits ir sasniedzis 920 tūkstošus.
Toties darba meklētāju īpatsvara kritums gada griezumā ir paātrinājies, līdz 1,5 procentpunktiem (pp) no 1,2 pp šī gada 1. pusē. Šādi mērītais bezdarba līmenis 3.ceturksnī bija 7,0% jeb 68,8 tūkstoši cilvēku. Neapturama spēka sadursme ar neizkustināmu objektu darba tirgos un demogrāfiskajos procesos kopumā kļūst arvien neizbēgamāka. Ir tikai divi varianti — vai nu apstāsies nodarbināto skaita pieaugums vai arī mainīsies migrācijas bilance. Spriežot pēc nesenās Igaunijas un Lietuvas pieredzes, ticamāks ir otrais.
Līdz vēsturiski zemākajam darba meklētāju īpatsvaram (5,3%) varētu nonākt nedaudz vairāk nekā gada laikā, ja vien turpinātos pašreizējais bezdarba krituma temps. Taču tas neturpināsies ilgi. Ekonomikas pieaugums visdrīzāk mēreni piebremzēsies, bet strādājošo skaita tālāka audzēšana būs kāpums pret arvien stāvāku kalnu. Līdz bezdarbam apmēram 5% līmenī varētu nonākt nākamo 3-4 gadu laikā, šoreiz jau bez ekonomikas pārkaršanas, pateicoties atšķirīgam cilvēku izvietojumam valsts teritorijā un augošajam izglītības līmenim, kā arī tirgus ekonomikā uzkrātajai darba pieredzei. Šogad vidējais darba meklētāju īpatsvars varētu būt 7,5%, bet nākamgad — ap 6,7%.
Reģionos vēl ir diezgan auksti
Nodarbinātība Rīgā un tās apkārtnē strauji augt vairs nevar, ja vien te neuzbūvē daudz jaunu mājokļu, bet tas nevar notikt ļoti ātri. Lielākas ir iespējas reģionos.
CSP sniedz datus par strādājošajiem pilsētās un novados pēc faktiskās darbavietu atrašanās vietas. Saskaņā ar tiem, Rīgā un Pierīgā vidēji 2016. gadā bija 0,6 aizņemtās darbavietas un pašnodarbinātie uz vienu iedzīvotāju. Pārējos reģionos šī attiecība ir tikai 0,35 – 0,4 vai vēl zemāka. Skaidrs, ka galvaspilsētas reģiona iedzīvotāji vieni paši šīs iespējas izmantot nevar, viņiem palīdz citi, galvenokārt zemgalieši. Tāpēc tas, ka Zemgalē šis koeficients ir viszemākais, nav lielākā Latvijas darba tirgus problēma. Daudzi Jelgavas, Bauskas, Iecavas un Aizkraukles un to apkārtnes cilvēku strādā ārpus Zemgales.
Taču Vidzemes un Kurzemes iedzīvotājiem šādas iespējas jau ir krietni ierobežotākas, kaut ikdienas migrācija no Vidzemes rietumu daļas Rīgas virzienā nav nenozīmīga. Šajos reģionos katrā vajadzētu vismaz padsmitus tūkstošu papildus darbavietu, lai varētu droši runāt par pilnu nodarbinātību. No Latgales ikdienā braukāt uz galvaspilsētu nav iespējams, tuvākie attīstības centri ir vāji, bet bezdarbs visaugstākais. Tātad šeit darbavietu deficīts varētu būt vēl lielāks.
Aplūkojot bezdarba datus — gan reģistrēto bezdarbu, gan darba meklētāju īpatsvaru, kontrasts starp reģioniem izskatās mazāks. Taču viens no izskaidrojumiem ilgstošu ierobežotu ekonomisko iespēju radītās emocionālās sekas, kas mudina nereģistrēties, neuzskatīt sevi par potenciālo darbinieku. Cits — atšķiras vecuma struktūra. Taču var jautāt, kāpēc tāda ir izveidojusies, vai ekonomiski aktīvā vecuma cilvēki, kas no šīm vietām ir aizbraukuši, labprāt nevēlētos dzīvot ar savām ģimenēm?
Kāds piedāvājums, tāds pieprasījums
Vismaz padsmit tūkstoši papildus strādājošie katrā reģionā — tas var šķist neticams skaitlis, klausoties biežās sūdzības par darbaspēka trūkumu. Nav šaubu, ka atrast darbiniekus ir grūti arī daudzviet ārpus valsts centrālās daļas. Taču jāsaprot, ka darba iespējas arī citos reģionos ir izteikti koncentrētas atsevišķās pilsētās.
Ir plaši apvidi, kur tipisks darba tirgus piedāvājums ir minimālā alga vai nedaudz vairāk vai arī laba alga dažos gada mēnešos. Vai arī — regulāra alga, kas tuva vidējai, bet darbavietā, kas ir ievērojamā attālumā no mājām.
Risinājumi ir tikai divi — vai nu darbavietas dodas pie cilvēkiem, vai cilvēki dodas pie darbavietām, visdrīzāk mainot dzīvesvietu. Lai mainītu darbavietu, ir vajadzīgi mājokļi. Tāpēc priecē tas, ka mājokļu būvei un rekonstrukcijai izsniegto atļauju apjoms šogad audzis par 15,4%, bet ēku nojaukšana un būvlaukumu sagatavošana šogad augusi pat par 47,9%.
Nodarbinātības līmenis jau ir vēsturiski augstākais. Taču tas var vēl augt. Ja Latvijas nodarbinātības līmenis Latvijā (65,3%) panāktu Igaunijā sasniegto (68,2%), strādājošo skaits augtu par ~30 tūkstošiem. Turklāt nav jau tā, ka kaimiņvalsts darba tirgū viss būtu absolūti perfekti. Ja nodarbinātību palielināsim līdz Zviedrijas līmenim, papildus strādājošo skaits var augt pat divreiz vairāk. Starp tiem, kas strādā nepilnu darba laiku, 28% jeb 21,2 tūkstoši ir tādu, kuri vēlētos strādāt uz pilnu slodzi, bet nevar atrast šādu iespēju.
Tad, kad Latvijas darba tirgus rezerves būs pilnīgi izsmeltas, kas notiks dažu gadu laikā, par nacionālās dienaskārtības pirmo punktu var kļūt liela mēroga imigrācija. Kā tas tiks izšķirts, tas jau ir atkarīgs no izvēlēm starp ekonomiskajiem un pārējiem mērķiem.
Pēteris Strautiņš, Luminor ekonomists
