Inflācija Latvijā strauji pārvēršas no ekonomiska par politisku rādītāju. Cenu līmeni joprojām visumā nosaka pieprasījuma un piedāvājuma mijiedarbība, taču janvārī ar joni šajā dejā iejaucās politika. Ja cenu līmeni joprojām noteiktu tirgus un atsevišķu cenu administratīva regulēšana saskaņā ar noteikumiem un formulām, gada inflācija būtu turpinājusi kāpt.
Taču politiķi rīkojās izlēmīgi un gada inflācija janvārī samazinājās līdz 7,4% salīdzinājumā par 7,9% decembrī. Par to varam pateikties valsts subsīdijai elektrības sadales un OIK izmaksām mājsaimniecībām. Janvārī salīdzinājumā ar decembri elektrība kļuva par 38,3% lētāka, tādējādi mājokļos patērētā enerģija caurmērā kļuva par 8,9% lētāka, bet mājokļu uzturēšana un īre kopā palētinājās par 4,3%, samazinot kopējo inflāciju par 0,73 procentpunktiem.
Kopējais cenu līmenis janvārī mēneša griezumā nemainījās, bet ir strauji kāpumi un kritumi vairākās pozīcijās. Līdzās mājokļa izdevumiem strauji par 3,4% samazinājās arī cenas apģērbiem un apaviem, kā jau tas šajā laikā mēdz būt – ir atlaižu sezona. Savukārt mājokļa iekārta sadārdzinājās par 2,8%, atspoguļojot preču ražošanas un transportēšanas uzņēmumu pārslodzi.
Par inflāciju šobrīd un dažu tuvāko mēnešu laikā var uztraukties mazāk arī tāpēc, ka elektrības un gāzes vairumcenas ir stabilizējušās. Taču ir lielas bažas par rudeni. Nākamajā ziemā daudziem enerģijas, jo īpaši siltuma cenas var izrādīties augstākas. Rīgas Siltumam un arī citiem uzņēmumiem bija izdevies mīkstināt pasaules biržu viļņošanās ietekmi ar no jauna noslēgtiem līgumiem. Turklāt daudz dārgāka ir kļuvusi biomasa. Varbūt līdz vasarai tirgus nomierināsies, bet droši zināt nevar.
Ciešie apkampieni starp inflāciju un politiku nepazudīs. Jau ļoti drīz Latvijas politiķiem radīsies ļoti viltīga dilemma – pārtraukt atbalsta pasākumus un ļaut cenām augt vai arī tos turpināt un kāpināt budžeta deficītu? Siltuma un gāzes cenu griestu atcelšanu maijā patērētāji ļoti skaudri neizjustu, jo tad līdz rudenim būs izdevumi tikai par silto ūdeni. Taču, vai politiķiem būs pietiekami bieza āda, lai pieļautu, ka uz vēlēšanām vēlētāji dosies ar apziņu, ka tūlīt būs jāmaksā daudz augstāki siltuma rēķini? Nav arī viegli atbildēt, vai šādā brīdī atbildīgi būtu vairāk rūpēties par valsts parāda ierobežošanu vai arī enerģijas cenu kāpuma ietekmes mazināšanu. Iedzīvotājiem ir bijis maz laika pielāgoties jaunajai realitātei, mainīt apkures katlus, siltināt mājas. Ir cilvēki, kuri nespēs samaksāt par nesubsidētu enerģiju. Taču arī bezgalīgi audzēt valsts parādu nevar.
Varbūt no šī dilemmām izdosies izvairīties. Ja domstarpības starp Krieviju un rietumiem tiek puslīdz atrisinātas, var strauji kristies gāzes, līdz ar to arī elektrības un siltuma ražošanas izmaksas. Enerģijas deflācija rudenī joprojām ir iespējama, taču uz to nevar paļauties.
Šobrīd tiek diskutēts par inflācijas mazināšanu arī ar “klasiskākiem” politikas instrumentiem, mazinot kopējo pieprasījumu ar celtniecības pasūtījumu atlikšanu. Varbūt, bet te ir spēcīgi pretargumenti. Nevarētu teikt, ka celtniecība būtu pārkarsusi – pērn darbu apjoms saruka par 6,2%. Šobrīd ir daudz runāts par lieliem valsts pasūtījumiem, bet par realitāti tie vēl tikai pārvērtīsies. Lai ekonomika attīstītos, ir jābūvē ceļi, rūpnīcas un jāsiltina ēkas. Ja celtniecības pasūtījumu kāpums būs ne tikai liels, bet arī noturīgs, nozare palielinās jaudas un nozares pārkaršana var nenotikt. Celtniecības apjoms Latvijā joprojām ir zem 2007. gada līmeņa, vairākas citas nozares to tālu pārsniedz, turklāt tādas, kuru prasības pret darbaspēku ir daudz specifiskākas. Laikā pēc pievienošanās ES inflācija bija simptoms Latvijas un Baltijas ekonomiku pārkaršanas slimībai. Šobrīd tā galvenokārt atspoguļo importa cenu kāpumu.
Pēteris Strautiņš, Luminor ekonomists
