Visā mūsu dzīves gaitā labklājību ietekmē notikumi, kurus iepriekš nevarēja paredzēt. Piemēram, mūsu senčiem liels risks bija laika apstākļi. Spēja neprognozējamā vidē izaudzēt ražu bija spēle uz augstām likmēm, neveiksme varēja nozīmēt ilgstošu izsalkumu vai kaut ko ļaunāku. Viņiem toties nebija jāsatraucas par Euribor likmju svārstībām.
Šobrīd dzīvojam pasaulē, kurā neražu vienā vietā var kompensēt ar pārtikas importu no cita pasaules reģiona, kur tajā brīdī ir labi apstākļi lauksaimniecībai. Paaudzes laikā lielākā pārtikas cenu krīze 2021. – 2022. gadā cilvēku lielākajai daļai nozīmēja pārtikas izdevumu īpatsvara pieaugumu par dažiem procentpunktiem. Latvijā ir vairāki desmiti tūkstoši cilvēku, tai skaitā šī raksta autors, kuriem lielāku papildus izdevumu slogu šajā laikā radīja nevis pārtika, bet starpbanku likmju pieaugums. Tas ir licis aizdomāties par šī notikuma iemesliem, kā arī saprast tā kontekstu, kuru centīšos izskaidrot lasītājiem, starp kuriem netrūkst tādu, kurus ir piemeklējis līdzīgs liktenis. Šis liktenis ir vienlaikus nepatīkams un patīkams. Nepatīkamā daļa šobrīd ir redzama vairāk, tāpēc tik daudz emociju. Taču pēc dažiem gadiem ieguvumu un zaudējumu bilance 2021. – 2022.gada inflācijas lēcienam un ar to saistītajam likmju kāpumam izskatīsies pavisam citādi.
Euribor un inflācija ir vienoti
Euribor kāpums nenotika vakuumā, tas notika tāpēc, ka pieauga inflācija, uz ko Eiropas Centrālā banka (ECB) pamatoti reaģēja ar monetārās politikas maiņu. Tas, ka Euribor kaut kad kāps, bija zināms, kāpuma ātrums un augstums gan varēja būt pārsteigums pat finanšu profesionāļiem. Taču vēl daudz lielāks pārsteigums bija tas, ka inflācija Latvijā 2022. gadā bija 17,3%, bet kopējais cenu kāpums kopš 2021.gada sākuma pārsniedza vēsturisko normu apmēram par ceturto daļu. Citiem vārdiem, cenu līmenis šobrīd ir par 26% augstāks nekā būtu bijis, ja cenu pieaugums laikā kopš 2021.gada janvāra būtu turpinājies iepriekšējai desmitgadei raksturīgajā tempā, tas ir, par 1,5% gadā.
Šis cenu pieaugums ir samazinājis parādsaistību reālo slogu. Tas nozīmē, ka arī kredītņēmēju saistību reālā nasta ir samazinājusies apmēram par ceturto daļu. Vidējā hipotekāro kredītu summa noapaļojot veselos skaitļos pēdējo trīs gadu laikā bija ap 80 000 eiro. Šādu kredītņēmēju ilglaicīgais netiešais ieguvums no inflācijas radītās parāda “atlaides” reālā izteiksmē tātad ir ap 20 000 eiro.
Te varētu iebilst, ka tūlītēja ieguvuma no šīs saistību daļējas “norakstīšanas” reālā izteiksmē nav, varbūt pat otrādi. Notikušais inflācijas lēciens algu pieaugumā atspoguļosies tikai ilgākā laikā, bet par kredītu vairāk jāmaksā jau tūlīt, turklāt vairāk jāvelta arī citiem maksājumiem. Taču nav šaubu, ka ilgākā laikā parādnieki būs ieguvēji no inflācijas pārsteiguma. Galu galā lielākie zaudētāji no šīs pārsteigumu buķetes var izrādīties krājēji, nevis aizņēmēji – cilvēki, kuru uzkrājumi pārsniedz parādus.
Es neesmu Itālija
Lai palīdzētu saprast, cik daudzveidīga bijusi šo notikumu ietekme uz kredītņēmēju labklājību, turpināšu personiskās pieredzes stāstu.
Laikā, kad hipotekāro kredītu ņēmu es un lielākā daļa banku klientu, kurus ir skāris Euribor likmju kāpums, procentu likmes bija ļoti zemas, vienlaikus pastāvēja likmju kāpuma risks. Runājot par savu pieredzi, es kredītu mājas būvei ņēmu 2011. gadā, ilgstoši varēju priecāties, ka neesmu izvēlējies fiksēto likmi, sekojošo desmit gadu laikā šādi daudz ietaupot. Euribor likmes bija zemas jau 2011. gadā un no tā brīža līdz 2022. gada pirmajai pusei tās bija kopumā lejupejošas. Šāda situācija turpinājās pietiekoši ilgi, lai to sāktu uztvert kā normu. Taču to, cik šāda lietu kārtība bija neparasta, var palīdzēt saprast šāds salīdzinājums.
Laikā, kad kredītlīgumos pielietotā Euribor likme bija nulle vai pat zemāka (atkarībā no līguma), tad mājsaimniecību hipotekāro kredītu likmes varēja būt tikai ap 2% – mājsaimniecībām, kas ir zema riska klienti, tipiska pievienotā likme šajā laikā bija 2-3% diapazonā. 2017. – 2018. gadā Itālijas valsts desmitgadīgo obligāciju vidējais ienesīgums bija 2,1%, pēc tam tas pazeminājās īpaši aktīvas ECB politikas (aktīvu pirkšana) ietekmē, bet tagad pārsniedz 4%. Kā tas var būt, ka Latvijas ģimenes aizņemoties desmitus tūkstošus vai nedaudzus simtus tūkstošus eiro, varēja maksāt tādu pašu likmi kā valdība, kas vienā obligāciju izlaiduma “porcijā” aizņemas miljardus un kurai, par spīti tās finanšu problēmām, ir investīciju līmeņa reitings? Izskaidrojums – hipotekāro kredītu ņēmējiem Latvijā šāda likme nebija garantēta, tā varēja mainīties līguma darbības gaitā, šādu iespēju pieļāva noslēgtie līgumi. Latvijas iedzīvotājiem nebūtu nekādu iespēju šajā laikā aizņemties ar 2% gadā uz 10 gadiem. Taču tiem, kas bija gatavi uzņemties risku, zemas likmes saglabājās vēl vairākus gadus, līdz pat 2022.gada 2. pusei. Euribor 3M likme nulles robežu šķērsoja 2022. gada 14. jūlijā.
Kopš tā brīža kredītmaksājumi ir pieauguši. Vidēji 72% no kredītņēmējiem ikmēneša maksājums nav pieaudzis vairāk par 100 eiro. Daļai šī ietekme ir krietni lielāka, arī to zinu no pieredzes, manā gadījumā ir runa par vairāku simtu eiro mēnesī papildus izmaksām. Taču tās, tā teikt, nav stāsta beigas.
Riska uzņemšanās var attaisnoties
Tie, kas apdrošinājās pret likmju kāpumu, ņemot kredītus ar fiksētām likmēm, ilgu laiku it kā maksāja “pa tukšo”. Tāpat kā it kā par neko maksā tie, kuri apdrošina auto, bet ar to nekas slikts nenotiek. Tieši tāpēc nevajadzētu sagaidīt, ka tiem, kas nav apdrošinājušies, šis lēmums nebūs jānožēlo, ja tomēr notiek kaut kas nevēlams. Ar to netiek teikts, ka aizņemšanās ar fiksētām likmēm vienmēr ir pareizā izvēle. Tie, kas aizņemas ar peldošajām likmēm, visā aizņemšanās periodā visdrīzāk samaksās mazāk, risku samazināšanai ir cena. Arī te var vilkt paralēles ar auto apdrošināšanu – ilgākā laikā visi polišu pircēji samaksā vairāk nekā apdrošinātāji izmaksā atlīdzībās, jo tiem ir jāfinansē sava darbība un jānodrošina peļņa akcionāriem.
Ceļš finanšu pasaules kāpās ir daudz pauguraināks tiem hipotekāro kredītu ņēmējiem, kas aizņemas ar peldošo likmi. Šobrīd ir atklājušās šādas izvēles ēnas puses. Taču šajā ceļā var būt posmi, kas ir patīkami. Kaut kad nākotnē likmes atkal būs zemākas. Tirgu prognozes saka, kas īstermiņa likmes eirozonā pēc diviem gadiem būs ap 3%, par procentpunktu zemākas nekā šobrīd. Bloomberg aptaujāto ekonomistu vidējā prognoze ir 2,7%. Atļaujoties izteikt tīri intuitīvu prognozi, pieļauju, ka procentu likmju samazinājums būs krasāks. Domāju, ka ECB pārspīlē ilgstošas inflācijas varbūtību, vienlaikus nenovērtējot dziļas eirozonas ekonomikas recesijas un tās iespējamā kaitējuma riskus. Taču uzsveru, tā ir intuitīva prognoze. Ekonomikā nemēdz ziņas, kas ir tikai labas vai sliktas, tāpēc piebilde – kredītmaksājumu kritums var nākt “paketē” ar citiem notikumiem, kas ekonomikai nebūs tik patīkami. Ir vērā ņemams risks, ka bezdarbs nākamgad Latvijā pieaugs.
Arī aizdevējiem ir riski
Notiekošās inflācijas, procentu likmju svārstības ir tikai daļa no dzīves ilgās finanšu “spēles” gan kredītņēmējiem, gan bankām. Bankām šobrīd ir negaidīti liela peļņa, tas ir nenoliedzami. Taču arī tā ir tikai daļa no cita, daudz garāka un sarežģītāka stāsta. Šobrīd ir laba peļņa, bet vienlaikus kļūst labāk saskatāmi ilgtermiņa riski. Tikai viens piemērs – šogad sērijveida dzīvokļu cenas Rīgā ir samazinājušās par 7%. Izsniedzot kredītus pret šiem īpašumiem, mērena cenu krituma varbūtība ir ņemta vērā, taču nav zināms, cik šāds cenu kritums var turpināties. Jaunākās paaudzes pilsētā ir mazākas par vidējo paaudzi, turklāt pieaugoša daļa šajā paaudzē, kas ir ļoti pieprasīta darba tirgū, var atļauties kaut ko labāku. Daudz runāts par sērijveida māju tehnisko stāvokli, kas nav ideāls, taču no finanšu risku viedokļa daudz svarīgāks ir cits jautājums – cik ilgi šīs mājas būs vajadzīgas? Pat, ja lielākā daļa joprojām tiks izmantotas un tām būs funkcionāla vērtība, tirgus cena var samazināties līdz ļoti zemam līmenim, ja vien pārpalikums kļūst kritiski liels, kā tas jau daudzviet Latvijā ir noticis. Varbūt Rīgai šāds scenārijs nedraud, jo pilsēta ir pietiekami pievilcīgs darba tirgus. Labāk dzīvot sērijveida dzīvoklī Rīgā nekā sērijveida dzīvoklī kādā stagnējošā reģionu pilsētā. Taču tādā gadījumā īpaši strauji tukšosies liela daļa pārējās Latvijas un ir paaugstinātam riskam pakļauti aizdevumi šo vietu mājokļiem, vietējo pakalpojumu sniegšanas uzņēmumiem, sliktākajā gadījumā – arī eksportējošajiem uzņēmumiem. Ar to vēlos teikt, ka mūsu finanšu pakalpojumu tirgus nav milzīga medus maize, varbūt tirgū strādājošais banku skaits nav liels, bet ir iemesli. Arī pirms tad, kad sāka runāt par īpašiem banku nodokļiem un pat kredītlīgumu pārrakstīšanu no valsts puses, nebija redzama liela vēlme ienākt banku pakalpojumu tirgū Latvijā.
Vara samaitā
Ir pašsaprotama vēlme turpināt finansēties ar tikpat izdevīgiem nosacījumiem, kādi tie bija brīdī, kad tos noteica veiksme. Ir saprotama vēlme ar politisku lēmumu pārrakstīt spēles noteikumus. Taču šai pārrakstīšanai var būt cena. Ir juridiski riski, kas ir samērā precīzi aprakstāmi. Ir grūti novērtējami riski, kuru iestāšanos būs grūti nomērīt pat post factum. Mēs nekad nevarēsim precīzi izmērīt, kā biznesa vides neprognozējamība ir ietekmējusi lēmumus investēt Latvijā. Precīzi nezināsim, kā būtu, ja būtu bijis.
Tirgus ekonomika ir sistēma, kas var atsevišķos gadījumos radīt situācijas, kas šķiet netaisnīgas. Taču ir svarīgs arī labklājības līmenis, kuru šī sistēma nodrošina ilgākā laikā, ja tai ļauj pietiekami brīvi darboties. Neviens nesagaida pilnīgu uzņēmējdarbības brīvību, ir saprātīgi ierobežojumi. Taču haotiska iejaukšanās procesos var nodarīt lielu kaitējumu. Tā ir viena no lielajām mūsdienu politikas problēmām – ir vieglāk kļūt populāram, radot izlēmīga cilvēka iespaidu un pieņemot lēmumus, kas dod tūlītēju un taustāmu labumu konkrētiem cilvēkiem, nevis aizstāvot abstraktus principus.
Taču ir skaidrs, ka ir grūti nodarboties ar uzņēmējdarbību brīdī, kad var šādi pārrakstīt līgumus. Iedomāsimies situāciju, divi uzņēmumi noslēdz līgumu, ka pirks un pārdos kviešus par 200 eiro tonnā. Tad pēkšņi piesteidzas valsts un paziņo, nē, cena būs 150 eiro par tonnu. Tam, kam tajā brīdī mazāk jāmaksā, varbūt ir tūlītēji prieki, bet arī iemesls pārdomām. Varbūt nākamreiz valsts nolems rīkoties pilnīgi pretēji vai varbūt liks pirkt nevis kviešus, bet auzas vai arī liks pirkt no konkrēta pārdevēja. Ja reiz ekonomikas mikroregulēšana ir sākusies, var būt grūti apstāties.
Pēteris Strautiņš, Luminor bankas ekonomists
