Iepazīšanās ar darbaspēka apsekojuma datiem liek uzdot divus jautājumus, kuri uz mēles ir bijuši jau ilgāku laiku – “kas patiesībā notiek darba tirgū?” un “ko darīt?”. Pirms iedziļināšanās skaitļos uz pirmo jautājumu var vispārīgi atbildēt – par darba tirgū notiekošo pienāk viegli pretrunīga informācija. Savukārt vispārīga atbilde uz otro – pārāk neuztraukties par to, ka darbinieku piesaiste kļūst par arvien grūtāku uzdevumu, jo šī uzdevuma risināšana būs viens no spēcīgākajiem attīstības stimuliem.
Skaidrs, ka uzņēmumu grūtības darbinieku piesaistē var bremzēt ekonomikas izaugsmi. Taču šo risku nevajadzētu pārspīlēt. Nepieciešamība cīnīties par iespēju piesaistīt darbiniekus uzņēmumiem ir kā stingrs treneris sportistiem – viņš var krist uz nerviem, taču ilgākā laikā pārciestās grūtības uzlabos sniegumu.
Darba tirgu var salīdzināt arī ar tēlnieku. Skulptūra rodas tad, kad no akmens nokaļ visu lieko. Tāpat Latvijas ekonomika kļūs ražīgāka un tās nozaru struktūra jeb, analoģijās runājot, ķermeņa forma kļūs skaistāka, kad darbinieku deficīts liks atteikties no mazāk ražīgām darbībām. Daļa uzņēmumu būs šīs atskaldītās akmens daļas, bet, ko lai dara, kapitālisms ne vienmēr strādā visu kapitālistu labā.
Kas notiek?
Ziņās par darba tirgu parasti dominē bezdarbs. Darba meklētāju īpatsvars 3.ceturksnī bija 7,2%, zemākais kopš 2019. gada beigām un par 1,4 procentpunktiem zemāks nekā pirms gada. Tātad šis indikators apstiprina priekšstatu, ko sniedz jau zināmie dati par reģistrēto bezdarbu, tas attiecībā pret pērnā gada jūliju-septembri samazinājies par 1,7 procentpunktiem. Tātad situācija it kā uzlabojas.
Taču vēl svarīgāks rādītājs ir strādājošo skaits. Tas saskaņā ar darbaspēka apsekojumu 3. ceturksnī gada griezumā samazinājās par 16 tūkstošiem jeb 1,8%, tātad situācija it kā pasliktinās. Tas tā varētu būt, jo samazinās iedzīvotāju skaits, pandēmija arī varētu būt samazinājusi ekonomiskās aktivitātes līmeni. Par laimi, ir arī citi datu avoti par darba tirgū notiekošo. Uz uzņēmumu datiem balstītais vērtējums par aizņemto darbavietu skaitu par 3. ceturksni vēl nav pieejams, bet 2. ceturksnī tas uzrādīja vislielāko aizņemto darbavietu skaitu kopš 2008. gada. Vēsturiski darbavietu datu līkne ir daudz labāk iekļāvusies makro datu kopainā nekā nodarbinātības dati. 2014. gadā un 2016. gadā Latvijā nodarbināto skaits it kā samazinājās, kaut IKP auga attiecīgi par 1,9% un 2,4%, ka nav neiespējami, taču ir maz ticami. Turpretim aizņemto darbavietu skaits abos gados auga. Šī gada 1.puses aina ir pavisam traka – reālais IKP auga par 5,2%, bet nodarbinātība samazinājās par 5,4%. Aizņemto darbavietu skaita datos 1. pusgadā redzam daudz ticamāku kāpumu par 1,4%. Arī VID dati par darbiniekiem, kas maksā VSAOI, rāda kāpumu par 0,3%. Interesanti, ka nodarbināto skaita līkne ļoti krasi nokrita šī gada 1. ceturksnī – pandēmijas otrā viļņa laikā, kura ietekme uz ekonomisko aktivitāti bija salīdzinoši niecīga, taču valsts atbalsts šajā laikā pieauga, ļaujot daudziem cilvēkiem palikt mājās un saglabāt ienākumus. Šiem cilvēki nebija sevi jāuzskata ne par darba meklētājiem, ne ekonomiski neaktīviem, jo viņi saglabāja savas darbavietas, taču viņi varbūt nebija pareizi sapratuši aptaujātāju uzdotos jautājumus. VID dati par darba ņēmējiem 3. ceturksnī jau ir pieejami, tie rāda kāpumu par 1,6%, kas ir ļoti ticami, jo IKP gada griezumā auga par 4,8%.
Ko darīt?
Darbaspēka trūkums kļūs par ekonomikas pieaugumu bremzējošu faktoru – šādu frāzi dzird bieži un tajā ir patiesības grauds. Taču darbinieku piesaistei nepieciešamā piepūle arī veicinās attīstību. Jo labāk darba tirgus vajadzības apmierina esošos uzņēmumus, jo tiem vieglāk strādāt. Taču muskuļu attīstība notiek brīdī, kad ir lielāka piepūle. Jo vairāk jāiespringst, jo labāks rezultāts, līdz zināmai robežai.
Uzņēmumu sacensība par darbiniekiem palielinās strādāt gribošo skaitu. Augošās algas gan pievilinās cilvēkus no ārzemēm, gan mudinās pārcelties Latvijas ietvaros, gan mudinās iziet no ekonomiskās neaktivitātes statusa. Sūdzības, ka nevar atrast darbiniekus, dzirdam no visiem reģioniem. Taču, līdz ko tiek radīts liels skaits pienācīgi apmaksātu darbavietu, kas piemērotas arī cilvēkiem ar vidēju prasmju līmeni, tad darbinieki piesakās arī pilsētās, kur teica, ka “reāla bezdarba nav”. Tas nepārsteidz, jo, piemēram, Kurzemē un Vidzemē, kur it kā nav liela bezdarba, strādājošo un iedzīvotāju skaita attiecība tomēr ir zema. Šajos reģionos pirms pandēmijas (2019. gadā) bija 40-42 darbavietas un pašnodarbinātie uz 100 iedzīvotājiem, saskaņā ar CSP datiem, kas balstīti uz darbavietu faktisko atrašanās vietu. Latvijas vidējais rādītājs ir 50/100. Uzņēmumiem ir jāizmanto iespējas pārcelt darbība uz reģioniem, kur ir zema darbavietu un iedzīvotāju skaita attiecība.
Politiskās rīcības stratēģija ir ļoti vienkārša – jāpiesaista investori, kuri spēj radīt pēc iespējas vairāk pievilcīgu darbavietu un pieņemt, ka tad darbinieki atradīsies. Viens no risinājumiem – darbinieku pārnāks no mazāk ražīgiem uzņēmumiem. Piemēram, Liepājā viens pēc otra aizveras apģērbu šūšanas uzņēmumi, jo nespēj konkurēt citās nozarēs radītajām iespējām. Būtu neloģiski vienlaikus uztraukties par zemu ražīgumu un to, ka pārtrauc darbu uzņēmumi, kuri nespēj maksāt labas algas.
Pēteris Strautiņš, Luminor ekonomists
