2020. gadā vidējās algas par nostrādāto stundu pieauga par 6,6%. Šajā ziņā pērnais gads bija pilnīgi “normāls”, taču pandēmija spēcīgi ietekmēja darba ņēmēju kopējos ienākumus. Pērn kopējais algu fonds palielinājās par 2,0%, kamēr iepriekšējo trīs gadu laikā tas vidēji auga par vairāk nekā par 8%. Vidējā mēneša alga pērn pieauga par 6,2%, sasniedzot 1143 eiro, savukārt vidējā alga “uz rokas” pērn sasniedza 841 eiro, darbinieku reālajai pirktspējai palielinoties par 5,9%.
2020. gadā algas samazinājās tikai divās pandēmijas visvairāk skartajās nozarēs – izmitināšanā un ēdināšanā (-5,3) un transportā (-0,3%). Dažās nozarēs algu kāpums bija pat ļoti straujš. Profesionālajos pakalpojumos, kuru eksports ir turpināja plaukt, darbinieki par stundu saņēma pat par 11,1% vairāk. Nozarē “citi pakalpojumi”, kas galvenokārt ir mazo uzņēmumu sniegtie pakalpojumi privātpersonām, algas auga pat par 14%.
Vēl lielāki ir kontrasti starp nozaru algu fonda izmaiņām. Izmitināšanā un ēdināšanā darba samaksas kopsumma samazinājās pat par 30,9%. Liela negatīva ietekme uz Latvijas iedzīvotāju ienākumiem bija algu fonda sarukumam transporta un uzglabāšanas nozarē par 7,0%. Taču lielākajā daļā pamatnozaru (13 no 19) auga ne tikai samaksa par stundu, bet arī algu kopsumma. Krasi pretēja šo rādītāju virzība bija mākslas, izklaides un atpūtas nozarē, kur algas likme auga par 4,1%, bet algu summa saruka par 6,9%. Turpretim informācijas un sakaru pakalpojumos, kas bija viena no veiksmīgākajām nozarēm pērn, algu fonda pieaugums bija straujāks par likmes kāpumu, attiecīgi 10,8% un 8,8%. Nostrādātais laiks auga arī medicīnā un sociālajā aprūpē.
Ļoti iespējams, ka 2021. gadā samaksa par darba stundu augs lēnāk nekā 2020. gadā, par spīti tam, ka IKP dinamika būs daudz labvēlīgāka, jo atjaunosies darbavietas nozarēs ar salīdzinoši zemu atalgojumu un augs nostrādātais laiks. Taču vismaz izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumu sniedzējiem ir jāsāk bažīties par to, cik darbiniekus viņi varēs piesaistīt par nozarē ierasto atlīdzības līmeni. Daļa bijušo kolēģu būs paspējuši pārcelties uz nozarēm ar augstāku atalgojumu un neilgosies atgriezties pie iepriekšējās nodarbošanās, nāksies meklēt jaunus kadrus. Varbūt Latvijai nāksies kļūt par dārga un ekskluzīva tūrisma zemi? Tāpēc aicinājumi mazināt šķēršļus ārzemnieku nodarbināšanai šī gada nogalē būs skaļāki nekā jebkad. Algu kāpums nozarēs ar līdz šim samērā vāji apmaksātu darbu nākotnē būs straujš. Pandēmijas sākums nevienlīdzību palielināja, bet pandēmijas beigās tā var sarukt ar uzviju.
Darba tirgus no pandēmijas sekām šogad atgūsies pakāpeniski, bezdarba līmenis vēl būs virs pirmskrīzes zemākā punkta. Taču turpmākajos gados darba tirgus pārkarsīs. Ekonomiku sildīs gan finansējums no Eiropas Savienības (Atveseļošanās un noturības mehānisms un “parastais” septiņu gadu budžets), kas dos ap 10 miljardiem eiro, gan milzīgie fiskālie un monetārie stimuli eksporta tirgos. Taču galu galā visspēcīgākais ekonomiku karsējošais spēks var izrādīties mājokļu tirgus, jo Latvijas mājsaimniecībām ir liels neizmantots aizņemšanās potenciāls. Gadi pēc pievienošanās ES parādīja, ko ar ekonomiku var izdarīt mājokļu tirgus.
Darba tirgus būs kā karsta smēde, kurā tiek kalta Latvijas ekonomikas nākotne. Algu kāpums veicinās ekonomikas pārstrukturēšanos, kas ir smalkjūtīgs apzīmējums procesam, kurā daļa uzņēmumu izdzīvos, bet citi nē. Kapitālisms ir konkurence, arī starp kapitālistiem. Algu pieaugums nākotnē būs gan attīstības iespēja, gan risks.
Darbaspēka izmaksas būs viens no Latvijas biznesa lielajiem izaicinājumiem, kas var novest pie vietējo īpašnieku uzņēmumu lomas samazināšanās. Cilvēku darba laikam kļūstot arvien dārgākam, ekonomika būs kā arvien ātrāk braucošs vilciens, kurā ielēkt būs arvien grūtāk. Ekonomikas attīstību virzīs dinamiskākās eksporta nozares – biznesa un IT pakalpojumi, metālapstrāde un mašīnbūve, kurās ārvalstu investoru uzņēmumu īpatsvars ir ļoti augsts.
Iekšējā tirgus uzņēmumus no algu kāpuma riskiem it kā sargā tas, ka izmaksas aug arī konkurentiem. Taču, ja šie konkurenti ir starptautisku grupu pārstāvji, kuri ir ieguvuši dominējošas pozīcijas arī tādā izteikti lokālā nozarē kā mazumtirdzniecība (izņemot būvmateriālu tirdzniecību), tad šī loģika pārējos tirgus dalībniekus nepasargās.
Latvijas ekonomikai klāsies labi, bet vai tikpat labi klāsies vietējiem uzņēmumiem? Kas ir novedis pie tā, ka šāds jautājums ir jāuzdod? Tas būtu atsevišķa raksta vērts jautājums, bet varbūt viens no izskaidrojumiem ir šāds – Latvijas biznesa kopiena vēsturiski ir pieļāvusi stratēģiskas kļūdas, liekot augstas likmes uz nozarēm, kas izrādījās ne tik perspektīvas – tranzīts, finanšu pakalpojumu eksports.
Vietējie uzņēmumi, kas ir tehnoloģiskie līderi vai vismaz ieguvuši spēcīgas tirgus pozīcijas, nākotnē var raudzīties ar paļāvību. Ir vairākas un perspektīvas nozares, kā farmācija un elektronika, kur dominē vietējie uzņēmumi. Taču šīs nozares ir samērā nelielas. Lielākā eksporta nozare ar spēcīgām vietējo īpašnieku uzņēmumu pozīcijām ir kokapstrāde, arī tās perspektīvas ir diezgan labas.
Šis vēl būs grūts gads daudziem algota darba veicējiem, jo pandēmijas sekas tiks pārvarētas pakāpeniski, kamēr uzņēmumiem darba tirgū kādu brīdi vēl būs samērā komfortabla pozīcija. Taču tālākā nākotne būs ļoti, ļoti atšķirīga.
Pēteris Strautiņš, Luminor ekonomists
