Darbaspēka apsekojuma rezultāti rāda, ka Latvijas sabiedrība un darba tirgus labi spējuši pielāgoties pandēmijai. Tās radītās pārmaiņas ekonomikā un dzīvesveidā ir dramatiskas, taču bezdarba pieaugums bijis mērens. Pērn vidēji tas bija 8,1 %, salīdzinājumā ar 2019. gadu pieaugot mazāk nekā par diviem procentpunktiem (pp). To var dēvēt par krīzi, bet ne ļoti dziļu. Turklāt algas turpināja augt, bet ilgstošo bezdarbnieku skaits pret 2019. gadu – samazinājās.
Pandēmijas pirmā viļņa ietekme sasniedza kulmināciju 2. ceturksnī, kad darba meklētāju īpatsvara kāpums gada griezumā bija 2,2 pp, bet 4. ceturksnī tas bija 1,9pp. Augstākais bezdarba līmenis pērn bija 8,6 % (2. ceturksnis), gada beigās tas bija samazinājies līdz 7,9 %. Diemžēl šī gada 1. ceturksnī bezdarba līmenis varētu būt pārsniedzis 9 %. Tieši šis ir pandēmijas smagākais brīdis. Rūpniecībai klājas labi, bet ierobežojumu skarto pakalpojumu nozaru daļa ekonomikā ir lielāka, šie ierobežojumi ir stingrāki un ilgstošāki nekā pavasarī.
Varētu teikt, ka darba tirgū notiekošais bija vīriešu krīze. Starpība starp bezdarba līmeni pieauga no 1,8 līdz 2,0 procentpunktiem (pērn bezdarba līmenis sievietēm un vīriešiem bija attiecīgi 7,1 % un 9,1 %). Iespējams, tāpēc, ka vīrieši vairāk veic darbus, kurus nevar veikt attālināti. Cits iespējams iemesls – sieviešu lielais īpatsvars tādās daudzskaitlīgās sabiedriskā sektora profesijās kā skolotāji. Iezīmējas arī nelielas atšķirības reģionu starpā, šajā gadījumā informācijas avots gan ir reģistrētā bezdarba, nevis darbaspēka apsekojuma dati. Straujāk par vidējo bezdarbs auga Rīgā, kur to izskaidro krīze tūrismā, kā arī Latgalē, kur vaina varētu būt tranzīta apsīkums.
Savukārt par vidējo mazāks kāpums bija lauksaimniecības zemē Zemgalē un Kurzemē, kur strauji attīstās rūpniecība.
Šis gads gan dabā, gan darba tirgū ir sācies ar aukstumu. Taču turpmākajos ceturkšņos situācija strauji mainīsies. Ja cīņā ar pandēmiju būs nopietnas neveiksmes, piemēram, tāpēc, ka attīstīsies pret vakcīnām noturīgi varianti, tas nenozīmē, ka ekonomikā būs mūžīga krīze. Ja vakcīnas kaut kādu iemeslu dēļ nestrādās perfekti, tad risinājums nebūs mūžīgi ierobežojumi. Risinājums būs samierināšanās ar to, ka infekcijas slimības ir kļuvušas par lielāku draudu nekā bijām pieraduši. 18. gadsimtā nebija Covid, bet tad bija bakas, holera, tīfs, masalas un daudzas citas šobrīd retas infekciju slimības. Taču cilvēki vienalga gāja uz tirgiem un operu. Ļoti daudzas cilvēku izvēles ikdienā liecina, ka risku samazināšana nav vienīgais apsvērums, viņi sabalansē dažādas vēlmes. Tas ir galējs piemērs, taču ir cilvēki, kuri kāpj Karakoruma kalnu virsotnē K2, kaut ir zināms, ka neatgriežas katrs ceturtais. Cilvēku vairākums mūžīgi neakceptēs to, ka valsts pret viņiem izturas kā aukle.
Par laimi, galvenais scenārijs ir nevis samierināšanās ar koronavīrusu kā nenovēršamu dzīves fonu, bet tā izskaušana vai vismaz pārvēršana par maznozīmīgu risku ar jau esošo vakcīnu un to modifikāciju palīdzību, kā arī jaunām ārstēšanas metodēm, par kurām regulāri ziņo zinātnieki. Izpratne par to, ka šāds atrisinājums ir, iespējams, palīdzēs nodrošināt, ka tiek ievēroti ierobežojumi, kas visumā šķiet pamatoti, kaut arī ir diskutabli lēmumi, kas veicina pircēju plūsmas koncentrēšanos atsevišķos veikalos.
Rūpniecība strauji attīstās jau šobrīd, pakalpojumu nozares strauji rausies augšup, kad mazināsies ierobežojumi, jo pieprasījums būs ļoti spēcīgs. Mājsaimniecību noguldījumi ir rekordlīmenī, pērnā gada laikā to apjoms auga par gandrīz vienu miljardu eiro. Latvijas Banka vēsta, ka valsts budžeta deficīts šogad var tuvoties 10 %, kas skan vienlaikus biedējoši un cerīgi. Pieprasījums eksporta tirgos trauksies augšup kā raķete, piemēram, nopietni uztveramos avotos parādās prognozes par ASV IKP pieaugumu vairāk nekā par 6 %. Tātad situācija darba tirgū var mainīties ārkārtīgi strauji. Tāpēc domas arvien biežāk viesojas laikā pēc pandēmijas, kaut arī tās pēdējais un dramatiskākais cēliens Latvijā vēl varētu būt priekšā.
2021. gadā nodarbinātības kāpumu Latvijā radīs apspiestā patēriņa atbrīvošanās no valgiem, bet 2022. gadā stafeti pārņems milzīgs investīciju bums, kas turpināsies vairākus gadus. Turklāt varētu aktivizēties ne tikai sabiedriskā, bet arī privātā sektora naudas plūsmas, pateicoties mājokļu tirgus sasilšanai. Tad arvien aktuālākā kļūs imigrācijas tēma. Ap to brīdi arī ienākumu līmenis Latvijā jau var vairāk nekā divkārt pārsniegs pasaules vidējo, kas Igaunijā un Lietuvā jau ir noticis. Kļūsim konkurētspējīgāki cīņā par pasaules talantiem – kaut joprojām salīdzinoši vāji Eiropā.
Ļoti aktīva būs arī iekšējā migrācija, jo ne šī gada patēriņa, ne sekojošais investīciju spurts vēl automātiski nenodrošinās pilnu nodarbinātību visā Latvijā. Varētu teikt, ka nodarbinātības problēma Latvijā ir atrisināta (izslēdzot pandēmijas efektus) Rīgas aglomerācijā, Valmieras-Cēsu-Smiltenes reģionā. Pilnai nodarbinātība strauji tuvojas arī Liepāja un tās apkārtne. It kā laba situācija ir arī Ventspilī, bet ir bažas, kā to ietekmēs tranzīta krīze, kas darba tirgū var izpausties ar aizkavēšanos.
Ir arī citi apvidi, kur reģistrētā bezdarba līmenis it kā ir zems, taču šādās vietās mēdz būt mazs darbavietu skaits attiecībā pret iedzīvotāju skaitu, kas varētu liecināt par slēptu bezdarbu, slēptu nodarbinātību vai to, ka darbaspējīgie no šīm vietām aizbraukuši, bet varētu daļēji atgriezīsies, ja būs iespēja. Domājot stratēģiski, nodarbinātības problēmu reģionos risinās rūpniecības attīstība. Tieši šī nozare ir galvenā naudas pelnītāja lielākajai daļai apvidu ārpus galvaspilsētas, jo tā spēj radīt daudz darbavietu cilvēkiem ar ļoti dažādu zināšanu un prasmju līmeni.
Pēteris Strautiņš, Luminor ekonomists
