Kā vēsta izziņotie darba algu dati, lēnāka ekonomikas izaugsme atlīdzības kāpumu ir bremzējusi pavisam nedaudz. Ja pērn vidēji darba samaksa palielinājās par 6.8%, tad šī gada sākumā par 6.1%.
Pateicoties nodokļu samazināšanai un neesošai inflācijai, reālās algas palielinājušās par 6.8%, audzis arī kopējais nostrādātais laiks, par 0.3%. Tātad ienākumi sabiedrībā pamazām tiek pārdalīti par labu algota darba veicējiem — ja visu algu kopējā pirktspēja augusi apmēram par 7%, tad reālais kopprodukts šajā laikā tikai apmēram par 2%. Šis process noteikti rada riskus konkurētspējai, bet arī veicina darba ražīguma pieaugumu. Ja cilvēku laiks kļūst dārgāks, uzņēmumi ir ieinteresēti to izmantot efektīvāk. Algu kāpums ir arī emigrāciju bremzējošs process. Neto emigrācija (izbraucēju un iebraucēju starpība) saskaņā ar vakar publiskotajiem ilgtermiņa migrācijas datiem pērn bija mazākā kopš nekustamā īpašuma buma kulminācijas gada, bet dažas netiešas pazīmes liek domāt, ka šobrīd daļēji tiek „iegrāmatota” iepriekš notikusi pārvietošanās. Lai kā darba devēji vienlaikus vēlētos lēnu algu pieaugumu, strauji augošu ražīgumu un cilvēku neaizbraukšanu no Latvijas, reālajā dzīvē šīs lietas nav savienojamas. Atalgojuma un migrācijas tendences pamazām tuvojas kopīgam līdzsvara punktam.
Domājams, ka algu pieaugums šogad kopumā būs līdzīgs 1.ceturksnī novērotajam. Ekonomikas attīstība līdz šī gada sākumam pamazām bremzējās, bet vairākas pazīmes liecina, ka 2.ceturksnim vajadzētu būt pavērsiena punktam. Pret iepriekšējā gada 4.ceturksni algas samazinājās par 0.1%, tas ir diezgan labs rādītājs, te darbojas sezonāli efekti. 1.ceturkšņa ietvaros pa mēnešiem dinamika bija labvēlīga, martā bruto algu gada pieaugums sasniedza 7.7%, līdz ar to ielikts labs pamats atalgojuma kāpumam 2.ceturksnī. Kā rāda nesena Igaunijas pieredze, ekonomikas piebremzēšanās dzesējošā ietekme uz darba tirgu izpaužas ļoti plūstoši un šķiet, ka vājākas izaugsmes epizode pērn un šogad nepaspēs jūtami atvēsināt uzņēmumu sacensību par darbiniekiem. Tas varētu notikt tikai pēc vairākiem gadiem, kad algu kāpums atdursies pret augstāko līmeni, kas ir savienojums ar mūsu eksporta konkurētspējas saglabāšanu.
Interesanti, ka algas salīdzinoši strauji augušas nozarēs, kur tās ir zem vidējā līmeņa. Visstraujāk algas pieaug nozarē, kur tās viszemākās — izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumos, bet tās sarukušas tikai vislabāk atalgotajā nozarē, kas ir finanšu pakalpojumi. Nav šaubu, ka šāds izmaiņu virziens lieliski saskan ar populāriem priekšstatiem par taisnīgu lietu kārtību. Lielākā pozitīvā ietekme uz kopējo līmeni ir algu kāpumam tirdzniecībā par 8.4% un apstrādes rūpniecībā par 7.6%, bet spēcīgākā bremzējošā ietekme — salīdzinoši mazajām kāpumam transporta nozarē, par 3.4%.
Skaidrs, ka nevienlīdzības mazināšanā nevajadzētu paļauties tikai uz tirgus spēkiem, liela nozīme būs gan izglītības, gan nodokļu politikai. Arī minimālās algas celšana varētu būt palīdzējusi, būtu pārāk ciniski teikt, ka šādam solim nav nozīmes, jo noteikumi tiek apieti. Taču ir vismaz cerība, ka arī neredzamā roka turpmāk palīdzēs nevienlīdzību mazināt. Šķiet, ka ekonomikas cikls šobrīd ieiet fāzē, kurā darba tirgus attīstība jo īpaši palīdz cilvēkiem ar nelieliem ienākumiem. Pēc tam, kad darba devēji ir izsmēluši konkurētspējīgāko darba meklētāju rezerves, viņiem nākas kļūt iecietīgākiem pret izglītības vai pieredzes trūkumiem pārējo kandidātu vidū. Līdz ar to sarūk to cilvēku skaits, kuri ir bezizejas situācijā un ir spiesti piekrist strādāt par ļoti zemu atalgojumu. Nevienlīdzību noteikti samazina arī aizbraukšana no novadiem bez attīstības perspektīvām. Šis process nav bez ēnas pusēm. Darbā tiek pieņemti cilvēki, kuru darba ražīgums ilgstoši var būt salīdzinoši zems. Taču viņiem vismaz tiek sniegta iespēja ne tikai gūt ienākumus, bet arī dzīves saturu un cerības uz tālākiem uzlabojumiem nākotnē. Galu galā mēs visi iegūsim humānāku sabiedrību.
Pēteris Strautiņš, ekonomists, DNB Banka
