Divdesmit sporta veterāni, Latvijas olimpisko medaļu ieguvēji vērsušies pie politiķiem ar lūgumu nodrošināt viņiem ikmēneša finansiālu atbalstu (pensiju) 1000 eiro apmērā. Gadā tas no valsts budžeta prasītu aptuveni 300 000 eiro. Sporta veterāni arī norāda, ka līdz šim viņiem atvēlētā summa ir daudz mazāka nekā Igaunijā un Lietuvā, vēsta NRA.lv.
«Šobrīd tā summa Latvijā tiešām ir ļoti maza: par olimpisko zelta medaļu 450 eiro, par sudrabu – 340 eiro, par bronzu – 290 eiro. Kaimiņvalstīs šis pabalsta apmērs ir daudz lielāks, proti, Igaunijā 1300 eiro, Lietuvā 1356 eiro,» skaidro Saeimas Sporta apakškomisijas vadītājs Sandis Riekstiņš. Viņš uzskata, ka atšķirība ir acīmredzama, tāpēc sportistu prasība pēc vismaz 1000 eiro ir pamatota. Precīzs kopējais finansējums, kas būs papildus nepieciešams 20 sportistiem, kam drīzumā pievienosies vēl divi, nav iesniegts, bet aptuveni tie varētu būt 300 000 eiro. Tā «nav mega liela summa», it īpaši ņemot vērā to, ka ieņēmumi no nodokļiem ir par 100 miljoniem eiro palielinājušies. Tāpēc Sporta apakškomisija konceptuāli atbalstījusi šo lūgumu. Vispirms tiks sagaidīti precīzi aprēķini, bet pēc tam deputāti vērsīsies valdībā, rosinot šo jautājumu izskatīt nākamā gada valsts budžeta kontekstā.
Ieteikumi, kas tika skatīti komisijā, bija dažādi, piemēram, vajadzīgo summu pārdalīt no sporta būvēm paredzētajiem līdzekļiem. Bija arī priekšlikums piesaistīt pabalstu pie minimālās darba algas, kas, tai augot, ļautu summu ik gadu palielināt vai arī piemērot noteiktus koeficientus.
S. Riekstiņš uzsvēra, ka tas varētu būt atbalstāms risinājums, taču šobrīd tiek prasīta konkrēta summa, un tā ir 1000 eiro. Viņš arī piebilda, ka pieeju var mainīt, iestrādājot to Sporta likuma grozījumos, par ko esot konceptuāli vienojušies nozarē strādājošie. Tas ļautu noteikt konkrētu kārtību, kas nozīmē to, ka nevajadzēs katru gadu atgriezties pie viena un tā paša jautājuma, meklējot risinājumus un naudas avotus. Patlaban tā nav laba prakse, ka ik gadu sporta vajadzībām tiek «piesviests» pēdējā brīdī.
«Taču jādomā par finansiālajām iespējām. Lai nav tā, ka nepārtraukti lūdzam kaut ko atbalstīt,» sacīja S. Riekstiņš, uzsverot, ka pabalstiem vajadzīgais finansējums nebūtu jāiekļauj Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) sportam plānotajam budžetam, kurš jau tā ir pietiekami saspringts. Tas nav arī jādara kā līdz šim – caur Latvijas Olimpisko komiteju (LOK), jo tas vairāk ir sociālās palīdzības jautājums. Jo ir visai absurdi, ka valsts piešķir LOK naudu, kas savukārt to novirza sporta veterāniem. Un tad veidojas situācija, ka viņi baidās jel ko pateikt, nesaskaņojot ar komiteju. Tas ir iemesls, kāpēc apakškomisija saņēmusi neparakstītu vēstuli. Iespējams, ka tas vairāk attiecas uz Labklājības ministriju.
S. Riekstiņš arī uzskata, ka patlaban sporta budžets ir niecīgs – vien septiņi miljoni eiro. Salīdzinot ar mūsu kaimiņiem igauņiem un lietuviešiem (Lietuvā tas ir 20 miljoni eiro) – tas ir gandrīz uz pusi mazāks. 15 miljoni eiro būtu tā summa, kas neliktu sporta nozarei nepārtraukti vērsties pie IZM vai valdības ar lūgumu piešķirt trūkstošo finansējumu tai vai citai vajadzībai vai pasākumam. Šobrīd robi ir vēl vairāk jūtami sakarā ar ziedojumu politikas izmaiņām. Starp citu, te atkal esot jāskatās kaimiņu virzienā, kas veiksmīgi atrisinājuši šo problēmu, un tur, piemēram, basketbola budžetā 80% veido tieši sponsoru nauda.
Aisma Orupe
Foto: Pixabay
