Trūcīgā un maznodrošinātā statuss ir jēdzieni, kas bieži tiek minēti ziņās, tostarp par sociālo palīdzību iedzīvotājiem. Taču daudziem joprojām nav skaidrs, kāda ir abu statusu atšķirība vienam no otra un no garantētā minimālā ienākuma saņēmējiem. Un galvenais – kāds no šāda veida statusa iegūšanas cilvēkam ir reālais labums?
Garantētais minimālais ienākums (GMI), trūcīgā un maznodrošinātā statusi, pārtikas grozs un nabadzības līnijas – šos jēdzienus nākas dzirdēt vai ik dienu. Taču, ko šie skanīgie nosaukumi nozīmē, skaidrs ir tikai retajam. Vēl šaurākam cilvēku lokam ir zināma to savstarpējā saikne. Par dažu rādītāju un statusu savstarpējo saistību un vienotiem nosaukumiem nespēj vienoties pat valsts un pašvaldību iestādes.
GMI – cilvēkiem bez ienākumiem
Jau tika ziņots, ka “minimālākais” minimums ir garantētais minimālais ienākums (GMI). Šim pabalstam pašvaldības 2008. gadā vidēji izlietoja 6,5% jeb 2,0 miljonus latu (2007. gadā – 7,7% jeb 1,7 miljonus latu) no visas sociālās palīdzības – skaidro Maruta Pavasare, Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības departamenta Sociālā darba organizācijas un sociālās palīdzības nodaļas vecākā referente.
GMI līmeni nosaka MK noteikumi Nr. 693 “Noteikumi par garantēto minimālo ienākumu līmeni un pabalsta apmēru garantētā minimālā ienākumu līmeņa nodrošināšanai” (09.12.2003.). Savukārt GMI pabalsta aprēķināšanu nosaka MK noteikumi Nr. 96 “Kārtība, kādā piešķirams, aprēķināms un izmaksājams pabalsts garantētā minimālā ienākumu līmeņa nodrošināšanai” (25.02.2003.).
Vēl pērn GMI bija 27 latu apmērā, taču decembrī tika pieņemti Ministru kabineta noteikumu grozījumi, kas paredz šā brīža GMI līmeni personai – 37 latus mēnesī. Pašvaldība, kurā persona ir reģistrējusi savu dzīvesvietu, ir tiesīga noteikt citu GMI līmeni, bet ne zemāku par 37 latiem. M. Pavasare norāda, ka vairākas pašvaldības to ir izmantojušas, piemēram, Rīgā pensionāriem un personām ar invaliditāti GMI līmenis noteikts 90 lati mēnesī, kas dod iespēju piešķirt sociālo palīdzību arī ģimenēm, kurās ir ne tikai bezdarbnieks, bet arī pensionārs vai persona ar invaliditāti.
Taču kopumā situācija liecina, ka GMI pabalsta pieaugums ir radījis papildu finansiālo slogu pašvaldībām. Februāra sākumā Latvijas Pašvaldību savienība Ministru kabinetam un Saeimai pieprasīja paredzēt valsts budžetā līdzekļus to pašvaldību atbalstam, kurās budžeta līdzekļu trūkuma dēļ nav iespējams iedzīvotājiem izmaksāt obligātos pabalstus – GMI un dzīvokļa pabalstu.
Labklājības ministrijas (LM) speciāliste skaidro, ka pie Ministru kabineta noteiktā zemā GMI līmeņa GMI pabalstu maksā tiem, kuriem nav nekādu ienākumu, piemēram, bezpajumtniekiem, atbrīvotajiem no ieslodzījuma vietām – cilvēkiem, kas nekur nestrādā un negūst citus ienākumus. Aizpildot pašvaldībā deklarāciju, viņi deviņus mēnešus gadā “uz rokas” saņem 37 latus.
Portāls “LV.LV” jau ziņoja: lai motivētu cilvēkus arī pašiem piedalīties savu problēmu risināšanā, pabalsta saņēmējiem ar pašvaldības sociālo dienestu jānoslēdz vienošanās par līdzdalības pasākumiem – jāmeklē darbs, jāpārkvalificējas, jāpiedalās sabiedriskajos darbos, jāstājas nodarbinātības dienesta uzskaitē, kā arī jāatsakās no psihoaktīvo vielu lietošanas u.c. noteikumi.
“Trūcīgais” ir tikai statuss
Par GMI saņēmējiem var teikt, ka viņiem šie 37 lati ir vienīgais ienākums. Nākamā pakāpe ir personas vai ģimenes, kurām piešķirts trūcīgas personas vai ģimenes statuss. Taču jāteic, ka priekšnoteikums GMI pabalsta saņemšanai ir trūcīgas ģimenes (personas) statusa iegūšana, skaidro M. Pavasare. Persona tiek atzīta par trūcīgu, ja tās ienākumi mēnesī (pensija, stipendija u.tml.) nepārsniedz pusi no valstī noteiktās minimālās algas – tātad kopš šā gada janvāra – 90 latus.
Ģimeni atzīst par trūcīgu, ja ienākumi uz katru ģimenes locekli pēdējo triju mēnešu laikā nepārsniedz 50% no spēkā esošās minimālās darba algas valstī. Piemēram, ja divu bērnu ģimenē darbs (par minimālo algu) ir tikai vienam no vecākiem un papildu ienākumi ir tikai ģimenes valsts atbalsts (tā dēvētā bērnu nauda), visticamāk, ģimenei pienākas trūcīgās ģimenes statuss. Turklāt jāņem vērā, ka saskaņā ar grozījumiem Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā jau no 2008. gada 1. oktobra, novērtējot klienta materiālos resursus, par ienākumiem neuzskata ģimenes valsts pabalstu un piemaksu pie ģimenes valsts pabalsta par bērnu invalīdu, bērna invalīda kopšanas pabalstu, pabalstu ar celiakiju slimajiem bērniem, bērna piedzimšanas pabalstu, bērna kopšanas pabalstu, piemaksu pie bērna kopšanas pabalsta vai vecāku pabalsta par dvīņiem vai vairākiem vienās dzemdībās dzimušiem bērniem, pirmos 100 latus no vecāku pabalsta, pabalstu invalīdam, kuram nepieciešama kopšana, pabalstu transporta izdevumu kompensācijai invalīdiem, kuriem ir apgrūtināta pārvietošanās, apbedīšanas pabalstu, bezdarbnieka stipendiju un īres un transporta izdevumu kompensāciju profesionālās apmācības, pārkvalifikācijas vai kvalifikācijas paaugstināšanas laikā, kā arī neformālās izglītības ieguves laikā.
Taču M. Pavasare atgādina, ka “trūcīgais” ir tikai statuss, ienākumu līmenis, kas negarantē pašvaldības pabalstu reālas naudas veidā! Pašvaldība trūcīgam cilvēkam vai ģimenei var piešķirt GMI un dzīvokļa pabalstu, iespējams, vēl citus pabalstus – veselībai un citām vajadzībām. Vēl viens solis pretī trūcīgajiem iedzīvotājiem ir no šā gada 1. marta Veselības ministrijas noteiktais līdzmaksājums pacienta iemaksām 50% apmērā. Lai gan, protams, var apgalvot, ka iepriekšējos gados pretimnākšanas solis ir bijis platāks, jo trūcīgā statusa ieguvēji bija atbrīvoti no pacienta iemaksas vispār, tomēr arī līdzmaksājums 50% apmērā ir viena no trūcīgā statusa ieguvēja priekšrocībām. Taču kopumā jāuzsver, ka saistībā ar trūcīgā statusu minētie 90 lati ir tikai slieksnis trūcīgā statusa iegūšanai, nevis nauda, ko cilvēks tad var saņemt.
Trūcīgs – arī ar parādsaistībām
Pēc Labklājības ministrijas iepriekš veiktajām aplēsēm, Latvijā atbilstība trūcīgā statusam varētu tikt noteikta aptuveni 120 tūkstošiem cilvēku. Taču, ņemot vērā vispārējo sociāli ekonomisko situāciju un iedzīvotāju informētības pieaugumu par savām tiesībām, šis skaitlis varētu pieaugt. Šā gada 3. martā valdība apstiprināja MK noteikumus Nr. 214 “Noteikumi par ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas atzīšanu par trūcīgu”, kas nosaka: trūcīgā statusu varēs piešķirt arī cilvēkiem ar parādsaistībām. Labklājības ministrija norāda, ka tas ekonomiskās lejupslīdes apstākļos palīdzēs plašākam cilvēku lokam ar zemiem ienākumiem.
No 18. marta, nosakot cilvēkam trūcīgā statusu, pašvaldības varēs izvērtēt cilvēka kredītsaistības un pašvaldības saistošajos noteikumos noteikt labvēlīgākus nosacījumus trūcīgā statusa piešķiršanai. Līdz šim cilvēku vai ģimeni nevarēja atzīt par trūcīgu, ja tai bija parādsaistības. Noteikumi par ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas atzīšanu par trūcīgu papildināti, nosakot, ka par parādsaistībām nav uzskatāmi studiju un studējošo kredīti, kredīti mājokļa pielāgošanai invalīdiem, kā arī parāds par dzīvokļa īri, apsaimniekošanas izdevumiem un komunālajiem pakalpojumiem, parāds par pacienta iemaksu vai pacienta līdzmaksājumu, saņemot no valsts budžeta apmaksātos veselības aprūpes pakalpojumus.
Pašvaldība turpmāk varēs noteikt arī citus labvēlīgākus nosacījumus attiecībā uz citiem parādsaistību veidiem, piemēram, kredītu par mājokli. Taču jāņem vērā, ka katrai vietējai pašvaldībai jāizstrādā saistošie noteikumi, nosakot kritērijus un nosacījumus, ko jāpieņem pašvaldības domei.
Turpmāk pašvaldība, nosakot trūcīgā statusu, varēs neņemt vērā arī cilvēka uzkrātos līdzekļus, kas ir mazāki par valstī noteikto minimālo darba algu – 180 lati. Tāpat tā vērtēs tikai ģimenes locekļu ienākumus un materiālo stāvokli, papildus neizvērtējot atsevišķi dzīvojošu apgādnieku ienākumus, skaidro LM Komunikācijas nodaļas vadītāja Ilona Jurševska.
Tiks samazināts arī administratīvais slogs, pieprasot trūcīgā statusa noteikšanu. Turpmāk iesniegumu varēs parakstīt pieprasītājs un viņa pilngadīgie ģimenes locekļi, bet deklarāciju varēs sagatavot elektroniski, un to parakstīs tikai trūcīgā statusa pieprasītājs.
Maznodrošinātais – arī tikai statuss
Par maznodrošinātu atzīstama persona, kuras ienākumi un materiālais stāvoklis nepārsniedz attiecīgās pašvaldības noteikto līmeni, tas nedrīkst būt zemāks par trūcīgas personas ienākumu un materiālā stāvokļa līmeni.
Taču arī maznodrošinātā statusam nav piesaistīts kāds noteikts pabalsts, kas tā ieguvējam pienāktos. M. Pavasare skaidro, ka labums no šāda statusa iegūšanas var būt pašvaldības noteiktā sociālā palīdzība vai pakalpojumu kompensācija. “Katra pašvaldība noteikusi savus ienākumu līmeņus un pabalstus, kas reizēm neiekļaujas valsts noteiktajā shēmā, un katrā pašvaldībā tie var būt atšķirīgi, piemēram, pabalsts pārtikai, pabalsts pensionāriem,” saka LM speciāliste, norādot, ka par nožēlu pašvaldības tos nesauc vienādi, līdz ar to atšķirīgās pašvaldībās dzīvojošie tiek mulsināti.
Neskaidrs definējums
M. Pavasare atzīst, ka “dažādo ienākuma līmeņu sistēma Latvijā ir ļoti sarežģīta”. Ir dažādi rādītāji: GMI, trūcīgā statuss, maznodrošinātā statuss, iztikas minimums, pārtikas grozs, minimālā alga.
Centrālās statistikas pārvaldes datu bāzes dati liecina, ka šā gada janvārī iztikas minimuma patēriņa grozs vienam iedzīvotājam bija Ls 174,41 mēnesī, no kuriem pārtikas precēm bija atvēlēti Ls 52,74, nepārtikas precēm – Ls 59,90, pakalpojumiem – Ls 55,06 un pārējiem maksājumiem – 6,71 lati.
Salīdzinājumam – 2008. gada septembrī iztikas minimuma preču un pakalpojuma groza vērtība bija Ls 163,45. Savukārt minimālā alga, kā zināms, šogad ir 180 latu.
Uz jautājumu, kāpēc šo dažādo rādītāju un statusu ir tik daudz un bez ciešas savstarpējās sasaistes, īsti skaidru atbilžu nav. M. Pavasare vien norāda, ka visus tos nav izveidojusi LM. Piemēram, iztikas minimumu aprēķina Centrālā statistikas pārvalde (CSP) pēc 1991. gada metodikas. Viņa skaidro, ka LM un Ekonomikas ministrija šo jautājumu gadiem “pārspēlē” viena otras pārziņā. Ekonomikas ministrijas pakļautībā ir Centrālā statistikas pārvalde. “LM vadībā 2007. gadā tika izstrādāts koncepcijas projekts, kura ietvaros tika paredzēts izveidot zinātnieku ekspertu darba grupu un izstrādāt jaunu metodiku. Taču priekšlikums tālāk netika virzīts, jo atkal netika panākta vienošanās ministriju un citu iesaistīto institūciju starpā. Tā joprojām CSP strādā pēc 1991. gada metodikas, jo citas jau nav,” atzīst M. Pavasare.
Lai viestu skaidrību šajos rādītājos, speciāliste norāda, ka iztikas minimuma patēriņa groza vērtība ir tikai statistisks lielums. Savukārt no minimālās algas ir atkarīgs ienākumu slieksnis trūcīgā statusa iegūšanai – cilvēka ienākumi nedrīkst pārsniegt pusi no valstī noteiktās minimālās algas. Bet maznodrošinātā statusa nosacījumus katra pašvaldība paredz savos saistošajos noteikumos, taču tie nedrīkst būt zemāki par trūcīgā statusa iegūšanai nepieciešamajiem rādītājiem.
M. Pavasare piebilst, ka patiesībā šie ienākumi ir ļoti mazi. Viņa atklāj, ka tiek uzskatīts, “cilvēks vecajās Eiropas valstīs ir pakļauts nabadzības riskam, ja viņa ienākumi ir 10 eiro dienā. Latvijā tie būtu apmēram 210 latu mēnesī. Ja viņam ir pieci lati dienā, tad citur tas tiek uzskatīts jau par krīzes iztikas minimumu”. Taču GMI pabalsta saņēmēju rīcībā dienā vidēji ir Ls 1,23. Ja iztikas minimums pārtikas precēm atvēl Ls 52,74, tad cilvēkam dienā ēšanai vien ir paredzēti vidēji Ls 1,70. Tādējādi GMI pabalsta saņēmējiem naudas dienā nepietiek pat ēdienam.
Laikā, kad jālāpa sociālais budžets un arvien vairāk cilvēku, zaudējot darbu, nonāk sabiedrības sociāli neaizsargātajās pozīcijās, viņiem būtu tiesības skaidri zināt, kādu palīdzību un kādos apstākļos konkrētā pašvaldībā iespējams iegūt.
Avots: LV.LV / Klinta Ločmele, Rūta Bierande
