Spriedumā tiesa raksta, ka likumdevējs, ieviešot faktisko sociālās apdrošināšanas iemaksu kārtību, ir veicis pasākumus pensiju sistēmas stabilizēšanai un izveidojis pienācīgu mehānismu šīs kārtības īstenošanai, turklāt personām ir paredzēta iespēja līdzdarboties sava pensijas kapitāla veidošanā un uzkrāšanā, raksta NRA.lv.
No šā gada izmaiņas likumā Par sociālo apdrošināšanu paredz, ka persona ir apdrošināta pensijām tikai tad, ja darba devējs ir faktiski nomaksājis sociālās apdrošināšanas iemaksas. Ja darba devējs nav tās faktiski veicis, bet tikai deklarējis, persona, sasniedzot pensijas vecumu, pati varēs tās nomaksāt. Tā var gadīties situācijās, kad darba devējs no cilvēka algas ietur sociālās iemaksas, budžetā nenomaksā, bet cilvēkam «ir tiesības» nomaksāt vēlreiz šo summu. Šī norma Saeimā tika pieņemta steigā (2010. gada decembra beigās), un tā stājās spēkā jau 2011. gada 1. janvārī.
Pieteikuma iesniedzēji Satversmes tiesā – 20 Saeimas opozīcijas deputāti – norādīja, ka sociālajai apdrošināšanai pakļauto personu tiesības nedrīkst saistīt ar to, vai cita persona – darba devējs – ir vai nav pienācīgi pildījusi likumā noteiktos pienākumus. Personai esot tiesības paļauties uz to, ka visas valsts institūcijas ievēros likumus, proti, valsts institūcijas nodrošinās sociālās apdrošināšanas iemaksu iekasēšanu. Satversmes tiesa lietu izskatīja atklātā tiesas procesā, pieaicinot vairākus dalībniekus – Saeimas deputātus, valsts iestāžu speciālistus, arī ekspertus.
Tiesa secināja: pieņemot apstrīdētās normas, likumdevējs nav ierobežojis personas pamattiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā, jo tiesības uz pensijas izmaksu tādā apmērā, kādā persona līdzdarbojusies pensijas kapitāla uzkrāšanā, sociālās iemaksas.
Tiesa vērtējusi arī principus, uz kādiem balstīta Latvijā pastāvošā pensiju sistēma, un secinājusi: tā kā otrais un trešais pensiju līmenis prasa personas līdzdarbību pensijas kapitāla uzkrāšanā, tad atbildība par pienācīgu pensijas apmēru jāuzņemas arī pašai personai. Satversmes tiesa arī izteikusi savu viedokli par sociālā budžeta stabilitāti. Tiesa kritizē likumdevēju, kas vilcinās risināt šī budžeta stabilitātes problēmas, un tas rada sabiedrības interešu un pamattiesību pārkāpšanas risku.
Arī tiesas procesā tika diskutēts, vai pašlaik darba ņēmējam ir pietiekami daudz iespēju ietekmēt sociālo iemaksu veikšanu un vai valsts līmenī nodrošināts, lai cilvēks sevi var aizstāvēt. Jāuzsver, ka tikai pēc Saeimas Juridiskā biroja iniciatīvas, likums tika papildināts ar normu, ka cilvēkam, ja viņš konstatē, ka par viņu nodokļi nav maksāti, ir tiesības pašam tos samaksāt.
Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētās normas neatceļ darba devēja pienākumu veikt sociālās iemaksas, un neatbrīvo likumdevēju no pienākuma izveidot mehānismu, lai sociālās iemaksas tiktu pienācīgi iekasētas. Darbinieks var pievērst darba devēja vai valsts institūciju uzmanību tam, ka likumā noteiktais pienākums nav izpildīts. Personas tiesības ierosināt darba devēja maksātnespējas procesu tiesa gan atzina par neefektīvu mehānismu.
Interesants ir Satversmes tiesas secinājums par likuma daļu, kas paredz, ka persona, sasniedzot pensijas vecumu, ir tiesīga veikt sociālās iemaksas pensijām, ja darba devējs tās nav veicis. Šo likuma sadaļu tiesa atzinusi par «dispozitīvu», proti, persona var izvēlēties, vai tā veiks vai neveiks sociālās iemaksas. Tikai pati persona, izvērtējot visus apstākļus, var pieņemt ekonomiski pamatotu lēmumu par nepieciešamību papildināt savu pensijas kapitālu ar sociālās apdrošināšanas iemaksām, kuras darba devējs nav veicis un valsts institūcijas vēl nav iekasējušas. Šī norma neuzliek personai pienākumu veikt sociālās apdrošināšanas iemaksas, jo persona var arī gaidīt, līdz valsts institūcijas piedzīs no darba devēja tā neveiktās sociālās apdrošināšanas iemaksas, secina tiesa. Šī norma pat esot personai labvēlīga.
