Latvijas spējas inovatīvu produktu radīšanā ir novērtētas ar pašu pēdējo vietu Eiropas valstu vidū. Valsts finansējums mūsu zinātnei gan arī ir viens no Eiropā vismazākajiem un nav pieaudzis kopš ekonomiskās krīzes.
Toties, par laimi, ir nauda, kas pieejama no Eiropas fondiem. Tomēr par tās iztērēšanas lietderību pastāv šaubas. Tāpēc būs īpaši svarīgi – kā turpmākajos 7 gados Latvija spēs izmantot 700 miljonus eiro no jaunā, inovācijām paredzētā Eiropas finansējuma, lai valsts gūtu iespējami lielāku efektu? Uz šo jautājumu ministrijām, zinātniekiem un uzņēmējiem ir kardināli atšķirīgas atbildes. Iesaistītās puses ap to saceltajā tracī pēdējo nedēļu laikā krietni vien pārbaudījušas premjeres Laimdotas Straujumas pacietību un konfliktu risināšanas prasmes, informē TV3 raidījums “Nekā personīga”.
Zinātnieku un politiķu vidū joprojām nav vienprātības par to, kāda ir un kādai jābūt Latvijas valsts politikai zinātnes atbalstīšanā. Izšķiršanās par to, kā sadalīt Eiropas doto naudu, lai inovācijās sasniegtu iespējami lielāku efektu, ir novedusi pie pamatīga strīda starp pozīcijām, kādās ir Zinātņu akadēmija un Ekonomikas ministrija.
Nauda zinātnes attīstībai tiek dalīta gan caur Ekonomikas ministriju, gan Izglītības un zinātnes ministriju. Un, kaut arī abi ministri – Vjačeslavs Dombrovskis un Ina Druviete saka, ka viņiem pastāvīgu nesaskaņu ar zinātniekiem neesot, Zinātnes padomes un Zinātņu akadēmijas vadība ir citās domās.
“Zinātne pie Izglītības un zinātnes ministrijas atrodas pabērna lomā un tiek visu laiku uzskatīta kā augstskolu piedēklis un augstskolu mācībspēku papildinājuma bāze un Izglītības un zinātnes ministrijai nekad nebūs pietiekoši daudz līdzekļu zinātnes attīstībai un pārvēršanai ražošanā, savukārt Ekonomikas ministrijā, kurai jāveicina valsts ekonomiskā izaugsme, tur vispār trūkst zinātnes un trūkst arī zinātniskās pieejas darba un budžeta plānošanai”, norāda Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Ojārs Spārītis.
Starptautiski piecus novērtējuma punktus jeb visaugstāko iespējamo atzinību ir ieguvis viens vienīgs institūts Latvijā. Tas ir Ivara Kalviņa vadītais Organiskās sintēzes institūts. Un Kalviņš ir pārliecināts – labākiem rezultātiem šķērslis ir neprasme lietderīgi izmantot naudu.
“Pagājušajā plānošanas periodā pāri par 200 miljoniem tika novirzīti Ekonomikas ministrijas naudas dažādu iekārtu iegādei un dažādu ēku būvniecībai, kas galu galā nebija inovācija, bet nu, teiksim mehanizācijas līdzekļu iegāde kaut kur, kas varbūt nav slikti, bet ar inovāciju tam nav nekāda sakara. Taču šajā plānošanas periodā mēs, izskatās, braucam otrā grāvī, jo aparatūras iegādei vai inovācijai nepieciešamās materiāli tehniskās bāzes radīšanai tur nav paredzēts ne centa. Tādas naudas formāli nav arī Izglītības un zinātnes ministrijas plānoto līdzekļu sadalījumā. Jo tur šo te inovāciju mēģina aizstāt ar pētniecību un attīstību, kas ..nu pētniecība ir zināšanu radīšana, bet inovācija ir produkta radīšana un tai vajag šo specifisko materiāli tehnisko bāzi. Publiskā sektorā viņas nav un privātā sektorā viņas arī nav”, klāsta Organiskās sintēzes institūta direktors Ivars Kalviņš.
Zinātnieki nepiekrīt, ka iecerēts ap 128 miljonus atdot tā saucamajiem kompetences centriem, kuros bija iecerēts kopā darboties uzņēmējiem un zinātniekiem. Zinātniekuprāt ideja sevi neattaisno – kompetences centri ir tikai starpnieks, kas izsūc naudu.
“Kompetences centri it kā mēģina saprecināt zinātnieku ar ražotāju. Bet šiem ražotājiem, kuri ir paņēmuši līdz šim 99% no naudas, viņiem ir bijis jānopērk no zinātnieka tikai par 1%, lai formāli pieskaitītu viņu klāt pie šī naudas patēriņa kaut kādu zinātnes piedevu. Un šī zinātnes piedeva var būt piemēram, finiera ražošanā līme kā komponents – vai nu modernāka vai mitrumizturīgāka vai sala izturīgāka. Tādējādi gribas sacīt, ka šajā līdzšinējā shēmā, kas darbojās, ražošana ir bijusi daudz izdevīgākā situācijā, jo viņa ir saņēmusi investīciju un Eiropas naudu lielāko daļu, bet viņa nav veicinājusi zinātnes attīstību un zinātniskā produkta pārvēršanos reālā produktā,” atzīmē Ojārs Spārītis.
Zinātnieki grib, lai, līdzīgi kā Igaunijā un Lietuvā, Zinātņu akadēmijai un institūtiem ir lielāka loma naudas sadalē tā, lai paši zinātnieki varētu izlemt, kādas laboratorijas vai eksperimentālas ražotnes veidot.
Nekā personīga
