Centrālā statistikas pārvalde (CSP) atkal iekaisījusi sāli Rīgas un visas Latvijas brūcēs – sagatavojusi kārtējos pārskatus par iedzīvotāju skaita samazināšanos.
CSP sagādājis pārskatu par iedzīvotāju skaita samazināšanos ne vien Rīgā kopumā, bet arī sadalījumā pa dažādām Rīgas teritorijām laikā no 2000. līdz 2017. gadam. Šie dati parāda būtisku iedzīvotāju skaita samazināšanos Rīgas centrālajā daļā. Šo teritoriju apdzīvojušo cilvēku skaits sarucis no 50,8 tūkstošiem līdz 30,2 tūkstošiem iedzīvotāju, tai skaitā Vecrīgā – no 3187 līdz 1974 iedzīvotājiem. Šādi zudumi absolūtos skaitļos nav lieli attiecībā pret visas valsts tajā pašā laika periodā zaudētajiem 431,6 tūkstošiem iedzīvotāju, bet tempa ziņā Rīgas centrs ar -40,5% un Vecrīga ar -38,1% vairāk nekā divas reizes apsteidz Rīgu ar -15,9% un Latviju ar -18,2%, raksta NRA.lv.
Iedzīvotāju aizplūšanai no valsts galvaspilsētas centra iespējams atrast divus pavisam glaimojošus skaidrojumus.
Pirmkārt, tā ir cilvēku dzīves apstākļu uzlabošanās. Tā nebūtu bijusi praktiski iespējama bez apdzīvojamās platības palielināšanās uz vienu iedzīvotāju. Kaut cik būtiski palielināt būvapjomu Vecrīgā nedrīkst, tāpēc atlika samazināt Vecrīgas iemītnieku skaitu. Vēl cita lieta, kas iedzīvotāju kopskaita rādītājos neatklājas, ir Vecrīgas un visas pilsētas centrālās daļas bijušo iemītnieku nomaiņa ar citiem, kuri spējīgi vairāk samaksāt par uzlabotajiem sadzīves apstākļiem.
Otrkārt, tā ir vietējās nozīmes lielpilsētas centra pastāvīgo iedzīvotāju aizvietošana ar pilsētas viesiem vai tikai centra viesiem, kas dzīvo citur, bet strādā lepnos birojos un tūristu un labi atalgotu biroja darbinieku vajadzībām pakārtotās apkalpošanas iestādēs. Vai tad viesnīcas un restorāni nav kaut kas labs? Ir, bet tikai līdz brīdim, kad Rīgas viesiem kļūst neomulīgi, kad viņi pamana paši sevi kā vienīgos Vecrīgā. Tad rodas jautājums, vai viņi nav ieklīduši no šausmu filmām zināmās spoku pilsētās, citplanētiešu uzbrukumā cietušās pilsētās u.tml.
Visas valsts mērogā Rīga izskatās ne vairs kā gurķis ar tukšu vidu, bet kā augļa kodols ar tukšu vidu. Kodola čaumala ir samērā nelielā blīvi apdzīvotā josla, kas sākas ar Rīgas guļamvagoniem un beidzas ar pļavu ciematiņiem tajos novados, kas robežojas ar Rīgu. Kamēr Rīgas iedzīvotāju skaits sarucis no 766,4 tūkstošiem cilvēku 2000. gadā līdz 641,4 tūkstošiem šā gada sākumā, Pierīgas iedzīvotāju skaits audzis no 358,1 līdz 364,9 tūkstošiem.
Pieauguma rādītājs Pierīgai nebūtu izcils, ja to neskatītu komplektā ar sarukumu Rīgā. Daļa no tagadējiem Pierīgas iedzīvotājiem ir bijuši rīdzinieki, kuri pārvākušies tur, kur spējuši uzcelt privātmāju, izmantot lielāku vai mazāku piemājas zemes gabalu un baudīt skaistus skatus svaigā gaisā. Šo standartpārvērtību komplekts neizslēdz citus gadījumus, kuros cilvēki bijuši spiesti pamest Rīgu, meklējot lētāku dzīvi ārpus tās.
Pierīgas iedzīvotāju skaita pieaugums nav monotona kustība, bet pacēlums līdz 374,5 tūkstošu cilvēku maksimumam treknos gadus noslēdzošajā 2009. gadā ar ļoti lēzenu cilvēku skaita samazinājumu līdz šai baltai dienai. Rīga liek pretī savu iedzīvotāju skaita stabilizēšanu vismaz pāris pēdējos gados. Pāris tūkstošus iedzīvotāju Rīga pagājušā gada laikā spējusi atgūt un atgriezusies 2015. gada sākuma līmenī.
Rīdzinieku skaita palielināšanai ir pamatā administratīvs pasākums, izmantojot valsts atļautās manipulācijas ar nekustamā īpašuma nodokļa likmēm. Proti, likmes skaitās zemākas īpašumiem, kuros kāds deklarēts un labākajā gadījumā pat dzīvo. Šādas darbošanās galvenā jēga ir saņemt to iedzīvotāju ienākumu nodokļa daļu, kas tiek atdota pašvaldībām atbilstoši to deklarētajām dzīves vietām. Tālāk seko saimnieciska darbība, kuras apmērs cieši saistīts ar cilvēku skaitu. Kur cilvēks dzīvo pats, tur viņš arī kaut ko pērk un vēl citos veidos palīdz izdzīvot citiem.
Jāpiekrīt, ka apdzīvotiem īpašumiem ir mazāks risks pārvērsties par graustiem un tie mazāk izmantojami noziedzīgu nodarījumu veikšanai. Tomēr šāda cīņa par cilvēkiem ir bada cietēju cīņa par drupačām, kas nepaglābs no bada nāves arī šīs cīņas uzvarētājus. Pārāk iespaidīgs ir visas valsts iedzīvotāju skaita samazinājums no 2 382 715 Latvijas iedzīvotājiem 2000. gadā līdz 1 950 166 iedzīvotājiem šā gada sākumā. Konkrētie skaitļi, protams, jāuzņem ar atrunām, ka abos gadījumos iegūtie skaitīšanas rezultāti atšķirtos par cilvēku tūkstošiem, ja visu Latviju varētu pārmeklēt tā, kā reāli iespējams pārmeklēt tikai atsevišķus mājokļus vai mežu masīvus. Tomēr tas neatsauc faktu, ka cilvēku patiešām ir kļuvis mazāk un kļūst mazāk.
Lielu daļu no jau piedzīvotā samazinājuma iespējams norakstīt uz 2008. gadā sākušās pasaules ekonomiskās krīzes uzvelšanos Latvijai. Krīze izspieda cilvēkus no šejienes uz valstīm, kas no krīzes cieta mazāk. Tagad Latvijas valsts amatpersonas gatavas zvērēt, ka tās nekādā gadījumā nepieļaušot savu priekšteču kļūdas, kas krīzes izpausmes Latvijā padarīja smagākas nekā citur. Tam var ticēt vai neticēt, bet neatkarīgi no ekonomiskās konjunktūras cilvēku skaitu ietekmē viņu novecošana, kas samazina varbūtību radīt bērnus (tieši tāpēc vakar pasaules mēroga ziņa bija, cerēsim, patiesība, ka 62 gadus vecais britu komiķis Rovans Atkinsons gaidot sava trešā bērna piedzimšanu) un palielina varbūtību nomirt. Rīgas un visas Latvijas iedzīvotāju vecuma struktūra noteiks daudz jūtamāku iedzīvotāju skaita samazināšanos jau tuvākajos gados.
Arnis Kluinis
Foto: Shutterstock
