«Cilvēki, esiet modri!», tā Otrā pasaules kara priekšvakarā sacīja čehu žurnālists un komunists Juliuss Fučiks.

16.martā notiks «referendums» Krimā, kura rezultāts, droši vien, saskaņā ar labākajām padomju tradīcijām būs 99.8% par pievienošanos Krievijai, un 21.martā Krievijas Valsts dome uzņems Krimu Krievijas Federācijas sastāvā. Militārā okupācija noslēgsies ar Ukrainas teritorijas daļas aneksiju.

Kas notiks pēc tam? Šie notikumi, un it īpaši okupanta argumentācija savai militārajai agresijai, nevar neradīt asociāciju ar Sudetu apgabala un pēc tam visas Čehoslovākijas aneksiju 1938.gadā. Tiesa, Hitlers rīkojās piesardzīgāk nekā Putins. Viņš vispirms nodrošinājās ar Lielbritānijas, Francijas un Itālijas piekrišanu Minhenes konferencē. Ja arī šoreiz pasaules civilizēto valstu reakcija būs neizlēmīga, gļēva un nesaskaņota, pasaule atkal var atrasties uz globāla militāra konflikta sliekšņa. Diktatori pēc tam, kad kļuvuši par agresoriem, paši nekad neapstājas. Tos aptur – vai nu pašu tautas sacelšanās pret režīmu, vai pasaules sabiedrība ar ekonomikas svirām vai militāriem līdzekļiem.

Pašmāju scenārijs Putina gadījumā nav izslēgts, jo diez vai Krievijas pilsoņi spēs izlikties neredzam brāļu tautas – ukraiņu asinis uz sava pašmāju hitlera rokām. Vēl viens aspekts, kas vairos tautas sašutumu, ir gaidāmais terorisma pieaugums Krievijā. Krimas tatāru līderi brīdina, ka ekstrēmiskie elementi draud ar vardarbību pret krievu militāristiem. Parlamenta deputātu Mustafu Jemilevu vairāki kaujinieki ir brīdinājuši: «ienaidnieks ir iebrucis mūsu zemē, un mēs esam gatavi.» Savukārt, militārs konflikts diktatora apturēšanai starp civilizēto pasauli un Putina režīmu nozīmētu mūsu planētas bojāeju. To zina Rietumi, un to zina Putins, tāpēc rīkojas, jo, pirmkārt, paļaujas uz Eiropas bailēm savas energoatkarības no Krievijas dēļ un, otrkārt, labi pazīdams un prognozēdams Rietumu «Krievijas nekaitināšanas politiku».

Hitleram pēc «zaļās gaismas» Minhenē attiecībā uz Sudetiem sekoja visas Čehoslovākijas okupācija, gadu vēlāk iebrukums Polijā un 2.Pasaules kara sākums. Taču pirms tam jau pasaule bija pieredzējusi Austrijas anšlusu. Arī Putinam Ukraina nav pirmais noskatītais upuris – pirms sešiem gadiem bija militārs iebrukums Gruzijā. Kas sekos, realizējot Kremļa saimnieka asiņainos PSRS atjaunošanas plānus? Moldova, Baltijas valstis? Varbūt arī Somija, atceroties, ka tā nedaudz vairāk kā 100 gadus bija Krievijas impērijas sastāvā, vai varbūt Polija, balstoties uz līdzīgām vēstures analoģijām?

Vēl dažas paralēles: Hitlers pieprasīja piekrišanu vācu apdzīvoto rajonu pievienošanai Vācijai, draudot tos iegūt ar karu, Putins apgalvo līdzīgi – ka militārs spēks būs tikai galējais līdzeklis savu tautiešu aizsardzībai krievu apdzīvotos apgabalos. Retorika gandrīz tā pati. Mērķi identiski – kundzība Eiropā. Toreiz Čehoslovākijai netika dotas līdzlemšanas tiesības netīrajā Minhenes darījumā. Šobrīd arī Putina režīms atsakās runāt ar Ukrainu.

Vai Rietumu pasaulei ir kaut kādas reālas spēka sviras, runājot ar Putinu? Citu valodu viņš nesaprot, un jebkuru aicinājumu risināt konfliktu diplomātiskiem līdzekļiem uzskata par vājuma izpausmi. Ne velti Putins ir gatavs paciest vienu otru pārestību no Lukašenko, jo abi diktatori runā vienā – spēka valodā, kuru saprot un respektē.

Pirmkārt, manuprāt, Eiropas Savienībai un Savienotajām Valstīm jānoliek malā visas nesaskaņas spiegošanas skandālu un citu nebūšanu dēļ un jāvieno spēki gan ātrā brīvās tirdzniecības līguma virzībā, gan arī ES jāmudina ASV atcelt enerģijas eksporta ierobežojumus. Šī diskusija Savienotajās Valstīs kļūst arvien intensīvāka, un, ja līdz šīm tas ir bijis iekšējs – republikāņu un demokrātu strīdus ābols, jo katrai pusei ir savs izteikts lobijs, tad tagad tas ir kļuvis par globālās drošības jautājumu.

Pateicoties slānekļa gāzes bumam, ASV ir apsteigusi Krieviju absolūtos skaitļos dabasgāzes ieguvē. Ir jānoņem juridiskie ierobežojumi, lai šī gāze brīvi nonāktu Eiropas tirgos. Protams, ASV sašķidrinātās gāzes terminālu pārprofilēšana no importa uz eksportu prasīs laiku, bet tas būs skaidrs signāls, ka Eiropai ir iespējas nokāpt no Krievijas gāzes adatas. Šeit arī gribu teikt mierinājuma vārdus zaļajiem, kuri mūžam iebilst pret slānekļa gāzes ieguves paplašināšanu dabas saudzēšanas vārdā. Ja arī kādā urbumā tehnoloģiskas kļūmes dēļ notiks gruntsūdeņu piesārņojums, tā būs daudz mazāka katastrofa nekā planētas Zeme ilgā un sāpīgā atkopšanās pēc kodolziemas pēc trešā pasaules kara.

Otrkārt, Rietumu pasaulei laikam tomēr ir jānotic Irānai par tās kodolprogrammas miermīlīgajiem mērķiem un, saglabājot stingru kontroli pār to, jāatceļ naftas produktu importa sankcijas. Energoresursu cenu kritums pasaules tirgos, būs vienīgais sarkanais signāls, ko Putins sapratīs, jo to momentā sajutīs valsts budžets un Kremļa oligarhija. Pie pašreizējām cenām Krievijas ekonomika jūtas labi. Tekošajam kontam ir pastāvīgs neliels pārpalikums, valsts parāds 732 miljardu dolāru apjomā nerada galvassāpes, jo tirdzniecības bilance, pateicoties enerģētikas produktu eksportam, ir pozitīva 17.7 miljardu dolāru apjomā. Taču pie apmēram 300 miljardu gada importa apjoma, kurā 62% veido imports no ekonomiski attīstītajam valstīm, energoresursu cenu kritums var ļoti ātri izsmelt Krievijas valūtas rezerves, nogrūžot rubļa kursu bezdibenī un radot problēmas gan rūpniecības komplektējošo detaļu iegādei, gan pārtikas importam, kas ir 24% līmenī.

No tā sauktajām humanitārajām sankcijām gan «putinistu» publisko un privāto banku kontu iesaldēšana, gan iebraukšanas aizliegumi valsts amatpersonām un viņu ģimeņu locekļiem būs iedarbīgas. Vienas sitīs pa kabatu (protams, diemžēl abpusēji), otras liks režīma saimnieku bērniem pamest studijas prestižās augstskolās, un pašiem un dzīvesbiedrēm atteikties no slēpošanas kūrortiem un ekskursijām prestižos Rietumu tirdzniecības centros.

Papildus tam, lai arī NATO nav nekādu saistību pret Ukrainas drošību, militāra klātbūtne būs tas faktors, kas neļaus agresoram iet tālāk par šobrīd okupēto teritoriju. Turklāt, piemēram, Bosfora šauruma blokāde krievu kuģiem radīs lielas neērtības kā Krievijas jūras spēkiem, tā tirdzniecības flotei.

Pasaules vienīgais glābiņš no Kremļa agresijas ir vienotība. Taču uz dažām no Rietumu valstīm gulstas vēl papildus atbildība. Kad ASV un Lielbritānija kopā ar Krieviju 1994.gadā parakstīja Budapeštas memorandu, kuram vēlāk pievienojās arī Francija un Ķīna, kopīgi garantējot Ukrainas suverenitāti un teritoriālo integritāti, rietumnieki taču labi saprata, ka uzņem āzi par dārznieku savā pulciņā. Šodien, kad viens «garantētājs» pats okupē valsti, par ko uzņēmies atbildību, pārējiem nav tiesību uz pasivitāti, jo runa ir par Kodolieroču neizplatīšanas līgumu, varbūt vissvarīgāko politisko dokumentu pasaulē, ko agresors Putins rupji pārkāpj.

Latvija, Lietuva, Igaunija un Austrumeiropas valstis šobrīd dara un darīs visu iespējamo, lai pārliecinātu pārējās Rietumu demokrātijas, ka krīzes risinājuma metodēm Ukrainā ir jābūt efektīvām un iedarbīgām. Tik iedarbīgām, lai Putina režīms no savām agresora iecerēm atkāptos.

Kārlis Šadurskis, Profesors, Eiropas Parlamenta deputāts (V)