Pagājušā gada rudenī Valsts prezidents jaunajai Saeimai nosprauda mērķi – samazināt atpalicību no kaimiņvalstīm. Pieprasījumu pēc pārmaiņām nolasāmi arī vēlēšanu rezultātos, jo liela daļa vēlētāju balsi atdeva jauniem politiskajiem spēkiem. Tomēr pagaidām eksperti kvalitatīvāku valdības darbu neredz, tāpēc brīdina, ka neapmierinātība sabiedrībā tikai augs. Ja politiķi to neņems vērā, iespējamas pat ārkārtas vēlēšanas, vēsta TV3 raidījums “Nekā personīga”.
Pirms vēlēšanām un otrās valdības veidošanas procesā galvenā Krišjānim Kariņam veltītā kritika bija par stingras līderības trūkumu. “Jaunā Vienotība” solīja, ka sabiedrība premjera krēslā redzēs jaunu Kariņu. Pagājušajā nedēļā viņa otrajai valdībai apritēja 100 dienas.
14. Saeimas vēlēšanās “Jaunā Vienotība” uzvarēja pārliecinoši, tai ir 26 balsis parlamentā un neviens nešaubījās par Kariņa spējām izveidot savu otro valdību. “Jaunā Vienotība” solīja, ka “Jaunais Kariņš” būs izlēmīgs, bet jūtamas izmaiņas nav redzamas. Valdību izveidot izdevās tikai divus mēnešus pēc vēlēšanām. Vēl ilgāk gāja ar budžeta pieņemšanu. Reformu plāni tika atlikti, bet tagad izrādās, ka naudas reformām nav. Kamēr pasaulē notiek visstraujākās izmaiņas, Latvijas valdībai nav vīzijas enerģētikā, izglītībā, nodokļu politikā un daudz kur citur. Pašu deklarācijā noteiktā ekonomikas transformācija aizvien ir miglaina.
Ministru prezidents Krišjānis Kariņš (“Jaunā Vienotība”) norāda: “Šajā jaunajā koalīcijā man kā valdības vadītājam patīk ar kolēģiem strādāt, pamatā visiem ir laba pieredze, visi ir jau zināmi. Katram individuālā trajektorija ir jau zināma, nav nekādu lielu pārsteigumu. Ļoti lietišķi mēs pieejam lietām. Mums priekšā ir lieli izaicinājumi veselības aprūpes sistēmas sakārtošanā, izglītības sistēmas sakārtošanā, kā jau vienmēr ir domu dažādība, varbūt ne tik radikāli atšķirīgi viedokļi, bet tomēr niansēti ir. Izrunāsim, vienosimies virzīsimies uz priekšu. Mums ir jāstrādā, lai uzlabotu apstākļus. Identificējam, nospraužam plānu un strādājam uz priekšu.”
“Tas, ko es redzu, ir pieaugoša spriedze valdībā, ko daļēji izskaidro, protams, tuvojošās prezidenta vēlēšanas, bet arī tas, ka valdībā esošās partijas zināmā mērā ir strupceļā. Viņas zina, ka sabiedrība gaida pārmaiņas, un viņas zina, ka prezidenta pieprasījums pēc tikšanas līdzi Lietuvai un Igaunijai vismaz šobrīd izskatās nereāls, ja vis turpinās tā kā līdz šim, bet vienlaikus ir grūti pateikt premjeram, ka viņam vai nu pašam ir jāmainās, vai arī ir jālaiž kāds cits premjera amatā, kurš būs izlēmīgāks un ar skaidrāku vīziju,” sacīja Domnīcas “Providus” direktore un vadošā pētniece Iveta Kažoka.
Redzamākā valdības problēmu risināšanas forma ir rezolūciju izdošana. Pēc konfliktiem par veselības aprūpes budžetu, Kariņš ministrijām vienkārši uzdevis trūkstošo naudu atrast pašām tikko kā apstiprinātajā budžetā.
“Šobrīd rodas iespaids, ka premjera darba kārtību diktē notikumi, nevis premjers virza notikumus. Es teiktu, ka situācijā, kad sabiedrībā ir nedrošība un neapmierinātība, šis nav tas labākais veids, kā attīstīt valsti,” sacīja politologs, Latvijas Universitātes profesors Jānis Ikstens.
Premjera uzdevums atrast naudu nāk pēc mediķu un skolotāju draudiem par streiku. Uzdevumu deleģēšana nav nekas slikts, bet šajā gadījumā premjers atbildību, kas būtu jāuzņemas viņam pašam, pārceļ uz pilnīgi visām ministrijām.
Kopš Krišjāņa Kariņa stāšanās valdības vadītāja amatā pirms četriem gadiem viņš izdevis simtiem, pat tūkstošiem uzdevumu jeb rezolūciju. Liela daļa ir par ikdienas darbiem- pārsūtīt pēc piekritības un tamlīdzīgi, bet ir arī tādas, kurās premjers ar pāris teksta rindiņām iedomājas atrisināt ilgstošas valsts problēmas.
2020. gada janvārī Kariņš tā laika tieslietu ministram Jānim Bordānam (K) uzdeva risināt garo tiesvedības procesu problēmu. Ministrija atbildēja ar ziņojumu, kurā uzskatītas lietas, kas jau notiek, piemēram, jaunas tiesas veidošana ekonomiskajām lietām. Tieslietu padome šī gada sākumā gan ziņoja, ka tiesu termiņi turpina pieaugt.
2018. gada vēlēšanās visu partiju prioritāte bija OIK likvidēšana. Pēc vēlēšanām tā no dienaskārtības pazuda. Kad atklājās jauni pārkāpumi OIK saņemšanā un prezidents valdībai par to aizrādīja – Kariņš uzdeva tā laika ekonomikas ministram Ralfam Nemiro radīt jaunus noteikumus OIK pārraudzībai. Nemiro reaģēja, atlaižot valsts sekretāru par nepietiekamu uzraudzību.
2020. gada pavasarī izcēlās skandāls par reģionālo pārvadājumu konkursu, kurā uzvara tika ar politiķiem saistītām firmām. Kariņš uz to reaģēja ar rezolūciju, prasot skaidrot norisi un konkursa ietekmi uz valsts budžetu. Rezolūcija bija arī Kariņa ierocis pusotru gadu vēlāk, kad viņš prasīja vērtēt amatpersonu atbildību par to, ka Andra Šķēles un Aināra Šlesera ģimenēm piederošais “Liepājas autobusu parks” nepildīja simtiem autobusu reisu Ogres un Aizkraukles novadā.
2019. gada nogalē darbu pārtrauca televīzijas kanāls LNT. Latvijas informatīvajai telpai tas bija trieciens. Kariņš uzdeva kultūras ministram Naurim Puntulim piedāvāt priekšlikumus informatīvās telpas stiprināšanai. Kad tos saņēma, komentēja, ka tie prasa naudu, bet ir jāsakārto sistēma. Reāla rīcība notika tikai pēc pandēmijas sākšanās, kad mediji piedzīvoja strauju ienākumu kritumu.
Pērn neskaitāmas rezolūcijas enerģētikas jautājumos saņēma Ekonomikas ministrija, arī par jautājumiem, ko tā jau risināja. Pandēmijas laikā uzdevumi plūda Veselības ministrijas virzienā. Kad sabiedrība valdību kritizēja par nesaprotamiem drošības noteikumiem, vakcīnu iepirkumu, nepietiekamu pansionātu sargāšanu, premjers norādīja, ka atbildīga Ekonomikas, Veselības vai Labklājības ministrija, un ne valdības vadītājs. Valsts kontrole šādu politiku kritizēja par centralizētas vadības un koordinēšanas trūkumu. Krīzē katra nozare un pašvaldība bijušas “katra par sevi”.
Ikstens norādīja: “Viņš ir uz kompromisu, saticīgu dzīvi vērsts cilvēks, kurš nevēlas iesaistīties konfliktos, un ar prieku deleģē dažādu neskaidrību un domstarpību risināšanu šajos procesos iesaistītajiem.”
Ikstens uzskata, ka tam spilgtākais piemērs bija, kā Kariņš risināja domstarpības starp “KPV LV”, Nacionālo apvienību un “Attīstībai/Par!” iepriekšējā valdībā- proti ļāva ar to tikt galā partijām pašām, lai arī koalīcijas stabilitāte ir tieši premjera atbildība.
Kariņa kompromisu māksla bija noderīga piecu partiju koalīcijā. 2020. gadā tā palīdzēja pieņemt arī Eiropas Savienības budžetu, kad Kariņš kopā ar Angelu Merkeli izstrādāja plānu, lai samierinātu tos, kas prasīja Ungārijai un Polijai atņemt fondu naudu.
Kažoka pauda: “Šādos formātos Kariņš ir spīdošs, un likās, ka tajā brīdī, kad bija jāizveido koalīcija starp piecām partijām un trīs partijas bija ar ļoti augstu ambīciju līmeni, likās, ka labāks premjers nav iedomājams.”
Tagad valdībā ir vienkāršs vairākums no trim, daudzos jautājumos līdzīgi domājošām partijām. Taču nekas neliecina, ka valdības rīcība ir izlēmīgāka. Premjers iknedēļas tiešraides intervijās ir ass, kritizē reformu trūkumu un nozaru nesakārtotību.
Ikstens sacīja: ““Tas nav sakāmais, kas būtu jādzird no cilvēka, kurš ir vadījis valdību jau četrus gadus un dara jau piekto gadu. Galu galā kuram gan citam, ja ne Krišjānim Kariņam vajadzētu šīs reformas virzīt. Un šeit atsaukties uz Covid-19 būtu nevietā, jo ne tikai mēs, bet arī citas valstis ir pieredzējušas Covid-19, ne tikai valdība, bet arī citas nozares ir pieredzējušas Covid-19, un dzīve nav apstājusies, procesi ir gājuši uz priekšu. Man šķiet, ka mēs joprojām redzam to pašu veco Krišjāni Kariņu, kas ir mazāk valdības vadītājs, mazāk Ministru prezidents, vairāk diskusiju vadītājs, tāds moderators.”
Pēc “Apvienotā saraksta” ierosinājuma valdībā atjaunots Ministru kabineta komitejas formāts. Tā savulaik bija iknedēļas sapulce, kur ministri un ierēdņi apsprieda strīdīgākos jautājumus. Kariņš pirms četriem gadiem šo formātu likvidēja, tagad tās pārdzimušas kā tematiskas darba grupas.
Kažoka sacīja: “Reiz tās bija sagatavošanās diskusijas pirms Ministru kabineta sēdes, tur apspriežot pašus sarežģītākos jautājumus. Bet šobrīd visas pazīmes liecina, ka šis mehānisms nestrādā. Pirmkārt, tāpēc, ka premjerministrs pats nav iesaistījies nevienā no šīm komitejām, cerot, ka ministri paši spēs vienoties gan par digitalizāciju, gan par iekšējās un ārējās drošības integrēšanu. Otrkārt, tāpēc, ka tas vairāk izskatās pēc tāda kā koalīcijas padomes pagarinājuma, proti, pēc neformālām partiju kuluāru pārrunām, nevis nopietna mehānisma, kas stūrētu Ministru kabineta darbu tādā virzienā, kas ļautu pieņemt labāk pārdomātus, stratēģiskākus un labāk koordinētus lēmumus.”
“Pēc vajadzības es varu piedalīties, bet mērķis ir iespējot visu komandu. Valdības darbs nav solo darbs, nav nevienā valdībā… Vai tajās valdībās, kur premjers izdara visu, nav demokrātijas un parlaments arī droši vien nav nepieciešams. Šajās komitejās es esmu iespējojis kolēģi ministru, ka viņš konkrētajā jautājumā, kas ir viņa vai viņas atbildībā, var vadīt pārējos ministrus. Šobrīd tā pirmā, kas ir labi iestrādājusies, ir Māra Kučinska vadītā īpašā komiteja par valsts civilās aizsardzības uzlabojumiem. Man ir īsts sarunu partneris Kučinskis, kuram ir iedotas diezgan lielas sviras koordinēt šo konkrēto darbību, tur būs rezultāts,” izteicās Kariņš.
Kažoka pauda: “Ja politikas ļoti cieši vērotāji nespēj atrast fundamentālu atšķirību starp šo un iepriekšējo valdību, neredz nekādu paātrinājumu šīs valdības darbā salīdzinājumā ar to, ko mēs redzējām iepriekšējos gados, droši vien plašāka sabiedrība, it sevišķi tās vēlētāju un pilsoņu grupas, kas jau tā bija neapmierinātas ar valdības darbu, šos uzlabojumus redz vēl mazāk.”
“Ļoti daudzi cilvēki saka – arī no manas apvienības – ka pie Krišjāņa Kariņa strādājot kopā koalīcijā, nav iespējams veikt kādas reformas vai pārmaiņas. Ko mēs redzējām 13 Saeimā? Pūce ar saviem partijas biedriem izdomāja ar flomāsteriem vienkārši pārzīmēt Latvijas karti, bez jebkādas analīzes. Viņi to izdarīja. Bordāns izdomāja, ka vajag jaunu tiesu, kur tiesāt ekonomiskos blēžus. Uztaisīja, bez kādas rūpīgas analīzes. Linkaits izdomāja, ka vajag ostas reformēt, vispār bez nekāda biznesa plāna, viņam to atļāva. Kurš saka, ka Kariņš neļauj veikt reformas? Kariņš ļauj veikt reformas, bet problēma ir cita – ka Kariņš neprasa kvalitāti no reformām,” sacīja “Apvienotā saraksta” Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Edgars Tavars.
Saeimas deputāts Rihards Kols pauda: “Nacionālajai apvienībai, mums tas portfolio ir paplašinājies, atbildību jomas pamainījušās, tā kā mums daudz kas ir jāpierāda, kur varbūt līdz šim mums tāda iespēja nav bijusi, un ļoti ceru, ka tos solījumus, ko mēs esam devuši arī iepriekš, kur mums objektīvu iemeslu dēļ nav bijusi iespēja īstenot savus solījumus, mēs to varēsim izdarīt šajā sasaukumā. (NP: Tātad redzat, ka varētu būt straujāka virzība, attīstība?) Tam vajadzētu būt, es domāju, ka tam jābūt loģiskam uzstādījumam ne tikai valdībai, bet arī šim parlamentam.”
Aptaujas liecina, ka Nacionālās apvienības un “Jaunās Vienotības” vēlētāji par šīm partijām vairumā gadījumu balsoja kara dēļ, jo vēlējās stabilitāti un valdībā – atbildīgus politiķus. Taču liela daļa pilsoņu nobalsoja par izmaiņām, arī tie, kas savu balsi atdeva “Apvienotajam sarakstam”. Ja tas nespēs panākt pārmaiņas, tam draud “Attīstībai/Par!”, “Konservatīvo” un “KPV LV” liktenis, kas Saeimā atradās tikai vienu sasaukumu. Arī pārējās partijas nevar atslābt, jo pretējā gadījumā tām draud ZZS un “Vienotības” liktenis, kad abas varas partijas pirms četriem gadiem knapi pārvarēja vēlēšanu barjeru. Vīlušies vēlētāji izvēlēsies balsot par populistiem. Ja stabilizēsies starptautiskā situācija un mazināsies bažas par drošību, eksperti neizslēdz pat ārkārtas vēlēšanas.
Kažoka pauda: “Tajā brīdī, kad politiskajā telpā ienākušas partijas, kuras vada pieprasījums pēc radikālām pārmaiņām, ir daudzas vērtības, kas ir raksturīgas Eiropas valstij, it sevišķi tiesiskums, pārvaldības kvalitātes, demokrātija, tajā pārmaiņu vilnī tiek aizslaucītas līdz ar šo pārmaiņu vilni.”
Tavars norādīja: “Atskaites punkts būs šī gada otrā puse, kad mēs skatīsim 2024. gada valsts budžetu šeit parlamentā. Tad mēs varēsim veikt kvalitatīvu atskaiti par to, ko mēs esam padarījuši šobrīd, no 9., 10. marta, kad mēs sākām darbu pie mūsu konkurētspējas.”
Foto: Valsts kanceleja
