«Diskusija [par to, kādas pensijas varētu būt nākotnē] jau zināmu laiku attīstās, tās pamatā ir tas, ka atrodamies pārejas periodā no padomju laikiem, kad vienīgā bija solidaritātes pensija un visa pensiju sistēma balstījās valsts resursos, kas savukārt bāzējās izrakteņu resursos. Šobrīd 20 gados mūsu paaudze maksā pensijas padomju laika pensionāriem, kuriem nav savu uzkrājumu pietiekami lielā mērā, lai dzīvotu daudzmaz cilvēku cienīgu dzīvi,» norāda Rungainis. 

«Problēma ir apstāklī, ka mūsu valsts demogrāfiskās tendences un ekonomikas struktūra, straujais iedzīvotāju skaita samazinājums noved pie tā, ka mēs paļauties uz šādu solidāro maksājumu nevaram, jo cilvēku, kas maksātu šādas pirmā līmeņa pensijas, vienkārši nebūs pietiekami daudz, vai arī viņi nebūs gatavi maksāt tik daudz, cik ir jāmaksā,» uzskata Rungainis.

«Skaidrs, ka nākotnē – piecu gadu vai ilgākā laika periodā, pirmā līmeņa maksājumiem, kas patiesībā jāuzskata nevis par pensiju, bet par zināmu vecuma nabadzības pabalstu, par tādiem arī ir jākļūst,» uzsver Rungainis.

«Respektīvi – cilvēkiem savas darba dzīves laikā ir jāuzkrāj otrajā un trešajā pensiju līmenī dažādos aktīvos un tad, iestājoties vecumam, kad viņi vairs nevēlas strādāt vai nevēlas strādāt tik intensīvi, viņi var izmantot līdzekļus, ko ir uzkrājuši. Tikai tie cilvēki, kas savas dzīves laikā nav spējuši uzkrāt; kuriem nav ģimenes; nav aktīvu; kuri grimst nabadzībā, saņems pirmā līmeņa pensiju. Tas ir tas, kas notiks, vai arī ir jānotiek fantastiskam cilvēku pieplūdumam vai fantastiskai ekonomiskajai augšupejai,» ir pārliecināts Rungainis.

Rungainis ir skeptisks par to, ka kaut ko uzlabos imigrācija, raksta Apollo.lv. «Pieredze un citu valstu analīze pierāda to, ka cilvēki, kas ierodas no citām valstīm, ja tie ir mazkvalificēti darbinieki, viņi nerada ekonomiskās vērtības, lai situāciju uzlabotu. Viņi palielina patēriņu un palīdz izlīdzināt infrastruktūras izmaksas, bet no pensiju un sociālā nodrošinājuma viedokļa lielas imigrantu masas, ja tās ir salīdzinoši maz kvalificētas, nerisina problēmu,» teic Rungainis.

Rungainis uzsver, ka tas, kas noticis pēdējos 20 gados Latvijā, salīdzināms ar situāciju 2. Pasaules kara laikā. «Esam zaudējuši vairāk nekā pusi cilvēku, ko zaudējām laika posmā no 1940. līdz 1945.gadam. Atrodamies kara darbības zonā, ko var redzēt, vērojot infrastruktūru, kas sabrūk. Cilvēku masveida aizbraukšana, kas nebija plānota, ir viens no faktoriem. Otrs ir demogrāfijas nokrišana pasaules zemākajā līmenī ar 1,1 līdz 1,2 bērniem uz sievieti, plus nepamatota pensiju paaugstināšana treknajos gados, plus, tas, ka spekulatīvi šī sistēma šajos gados tika veidota tā, ka zinātāji – galvenokārt valsts ierēdņi – varēja sev sakārtot ļoti labas pensijas, jo mums ir neliels slānis, kuram tiek samaksāti vairāki desmiti miljoni latu, kas saņem pat ļoti cilvēku cieņu nepazemojošas pensijas. Skaidrs, ka uz to bāzēt šos sistēmu nevaram. Cilvēki var saņemt tikai to, ko uzkrājuši,» tā Rungainis.