Augstākās izglītības finansēšanas sistēma, kas ir augstākās izglītības politikas veidotāju izpratne un arī realizācijas instruments, pēdējos 30 gadus, kopš Latvijas neatkarības atgūšanas, ir saglabājusies kā Padomju Savienības augstākās izglītības sistēmas turpinājums. Tiek piešķirtas budžeta vietas un rezultāts no sistēmas faktiski prasīts netiek. Tas lielu daļu valsts augstskolu nemotivē strādāt orientējoties uz rezultātu, līdz ar to nepieciešamas pārmaiņas, kas augstskolām radītu godīgas konkurences apstākļus un liktu domāt par rezultātu nevis tikai procesu.
Izglītības un zinātnes ministrija šos pēdējos 30 gadus augstākās izglītības politiku veidojusi kā ierēdniecisku procesu, kas ir ļoti birokrātisks un pārregulēts. Šāda pārvaldība augstskolām traucē attīstīties un pielāgoties mūsdienu tendencēm un vajadzībām reālajā dzīvē. Pozitīvais aspekts ir tas, ka, pārejot no plānveida ekonomikas uz tirgus ekonomiku, pēc augstākās izglītības ir saglabājies liels pieprasījums un liela sabiedrības daļa bija un joprojām ir gatava maksāt par studijām, un tas izdara spiedienu uz valsts augstskolām, kaut kādā mērā censties mainīt veco sistēmu un iet līdzi laikam. Arī sabiedrība prasa mūsdienīgu, darba tirgus prasībām atbilstošu izglītību. Tas ir veicinājis privāto augstskolu izveidi un izaugsmi, kā arī aktīvāko valsts augstskolu dalību izglītības tirgū un pielāgošanos mūsdienu tendencēm. Pēdējos gados studējošo skaits Latvijā ir samazinājies demogrāfijas apstākļu dēļ, tāpēc daudzas augstskolas piesaista arī studentus no ārzemēm. Un, ja paskatāmies uz augstskolu kopainu, visdinamiskākās un mūsdienīgākās ir tās, kas strādā ar maksas studentiem – gan vietējiem, gan ārvalstu. Savukārt, tās, kas orientējas tikai uz valsts budžetu un studiju programmas vienkārši atražo, neiet līdzi laikam un arī kopējie rezultāti nav labi.
Lai mainītu šo no Padomju laikiem mantoto sistēmu un attieksmi, nepieciešama cita pieeja augstākās izglītības politikā, ļaujot augstskolām realizēt katrai savu stratēģiju un mērķus. Piemēram, reģionālajām augstskolām uzdot pašām īstenot reģiona vajadzībām un attīstībai atbilstošu izglītības procesu. Vienlaikus, līdz ar politikas vienkāršošanu un uzticēšanos augstskolām, nepieciešamas izmaiņas arī augstskolu finansēšanas sistēmā. Šobrīd Latvijā ir gandrīz 70 000 vietējie studenti un gandrīz 30 000 budžeta vietas. Un tās budžeta vietas realitātē ir nepietiekami finansētas – katra vieta izmaksā vairāk nekā valsts par to ir piešķīrusi finansējumu. Valsts budžeta vietu skaits būtu ievērojami samazināms un tās jāsaglabā tikai investīciju ietilpīgās nozarēs, piemēram, medicīnā un STEM zinātnēs, kā arī valsts pastāvēšanai nozīmīgās jomās – iekšējā un ārējā aizsardzībā, mākslā un kultūrā, valodniecībā un citās, kas veido Latvijas kā valsts identitāti. Virknei sociālajām un humanitārajām specialitātēm, kurās arī mācību procesa īstenošanai nepieciešamas mazākas izmaksas, valsts budžeta vietas nav nepieciešamas. Mācībām šajās studiju programmās vislabākais instruments ir studiju kreditēšana – ja students izvēlas šīs salīdzinoši nelielo izmaksu programmas, tās viņš apmaksā no saviem līdzekļiem vai izmanto studiju kredītu. Šādi tiktu nodrošināts, ka studijas dārgajās, investīciju ietilpīgajās nozarēs un specialitātēs tiek finansētas pilnā apjomā, jo šī brīža valsts budžeta vietu finansēšana, kur katra budžeta vieta netiek pilnvērtīgi finansēta, faktiski spiež valsts augstskolas “ražot” brāķi. Tāpat ir svarīgi nešķirot publiskās un privātās augstskolas. Budžeta vietas jāpiešķir nevis konkrētām augstskolām, bet studiju programmām, un tās būtu pieejamas visās augstskolās, kas šīs programmas īsteno. Arī no studenta viedokļa tas ir ērti – nokārtot attiecīgo pārbaudes darbu, saņemt budžeta vietu izvēlētajā studiju programmā un tad brīvi izvēlēties augstskolu, kurā šo studiju programmu apgūt. Tādā veidā tiktu nodrošināta arī godīga konkurence starp augstākās izglītības iestādēm un motivācija augstskolām pārskatīt savas studiju programmas, veidot tās mūsdienu vajadzībām atbilstošākas.
Vienlaikus es nepiekrītu daudziem valsts augstākās izglītības pārstāvjiem, kuri sūdzas par naudas trūkumu, jo valsts augstskolas kopā katru gadu saņem aptuveni 300 miljonus eiro publisko finansējumu – kopā saskaitot bāzes finansējumu (budžeta vietu naudu), zinātnes finansējumu un dažādu Eiropas finanšu instrumentu atbalstu. Vienkārši ir jāmācās strādāt daudz racionālāk un efektīvāk, izmantot nodokļu maksātāju naudu, un aktīvāk jāstrādā pašiem, piesaistot naudu no citiem avotiem t.sk. vietējā un starptautiskā biznesa, pierādot savu spēju piedāvāt tirgū pieprasītus pētījumus un risinājumus. Vēl jāatzīmē, ka Anglo – sakšu sistēmā – ASV, Lielbritānijā, Austrālijā – kur lielāka ietekme ir maksas studijām, studiju kreditēšanai, dažādu fondu finansējumiem, stipendijām sistēmā kopumā, uz katru studentu naudas ir vairāk – tas ir priekšnoteikums vēl kvalitatīvākiem studiju un zinātnes procesiem, īpaši vadošajās augstskolās. Rezultātu varam redzēt dažādos globālajos augstskolu reitingos.
Latvijas augstākās izglītības kvalitātes novērtēšanas svārstam vairāk jāvirzās uz to, cik augstskolu absolventi ir veiksmīgi savās gaitās pēc augstskolas beigšanas, kādi ir viņu ienākumi, nevis novērtēšanai jāpaliek augstskolu mācībspēku publikācijām attiecīgajos citējamajos izdevumos. Šeit arī jābūt saprātīgam līdzsvaram, kur zinātnes universitātes būtu vairāk vērtējamas citējamības un zinātnes virzienā, savukārt lietišķās zinātnes universitātes un augstskolas – absolventu ienākumu un veiksmīgas nodarbinātības virzienā.
Atbalstāms ir arī augstākās izglītības eksports. Šobrīd Latvijas augstskolās studē apmēram 10 000 ārvalstu studenti un tam ir vairāki pozitīvi blakusefekti – starptautiska vide augstākās izglītības iestādēs, plašāka svešvalodu lietošana un nenoliedzami arī ieguldījums ekonomikā, palielinot finanšu iespējas gan mācībspēku atalgojumam, gan augstskolu attīstībai. Tāpēc valstij vajadzētu motivēt augstskolas turpmāko gadu laikā šo ārvalstu studentu skaitu palielināt līdz 30 000.
Papildus izmaiņām augstākās izglītības īstenošanas politikā un finansēšanas sistēmā, nepieciešams mainīt arī tradicionālo augstskolu licencēšanas un akreditācijas procesu, kas līdz šim bijis pakļauts ilgiem birokrātiskiem procesiem. Uz augstskolu jāskatās kā uz kopumu, nevis atsevišķām studiju programmām, iestādes kvalitāti jāvērtē institucionāli. Un augstskola, kas saņēmusi šo kvalitātes novērtējumu, attiecīgajā laika periodā ir brīva savā darbībā – atvērt jaunas studiju programmas un mainīt esošās, atbilstoši ekonomikās un darba tirgus situācijas vajadzībām. Augstskolām ir jāstrādā tā, lai absolventi būtu darba tirgū konkurētspējīgi, kā darbinieki gan publiskajā, gan privātajā sektorā varētu veikt darbu ar augstu pievienoto vērtību, un viņiem būtu pietiekami zināšanas un prasmes veiksmīga biznesa īstenošanai un valsts ekonomikas attīstības veicināšanai.
