«Es saprotu, ka Kalvīša kungs būtu bijis laimīgs, ja Latvijā kredīti būtu bijuši tikai latos un tā vienkārši varētu ņemt un devalvēt latu. Man žēl, ka bijušais premjers neredz notikumus Baltkrievijā, kur šobrīd ir veikali izpirkti tukši, jo visi cenšas atbrīvoties no nacionālās valūtas. Kalvīša kungs pat šajos laikos, kad mums blakus ir tik uzskatāmi piemēri, atļaujas piedāvāt tādas primitīvas un neprofesionālas metodes. Šobrīd pat mūsu vislielākie kritiķi un oponenti ir atzinuši, ka Latvijas ietais ceļš krīzes pārvarēšanai ir bijis vienīgais pareizais. Mēs esam spējuši noturēties vienotajā Baltijas valstu monetārajā politikā, proti, valūtas kurss mazā, atvērtā ekonomikā ir fiksēts, un tas kalpo par stabilitātes nodrošinājumu. Devalvācijas gadījumā problēmas mums būtu bijušas diezgan nepārvaramas, un Latvijā mēs šodien redzētu pavisam citu ainu. Tas būtu bijis lēmums, ar kuru Latvijas iedzīvotāji tiktu apzagti vienā naktī, un visu iedzīvotāju uzkrājumi tiktu samazinātu vismaz uz pusi. Man arī grūti saprast, kā bijušais premjers iedomājas realizēt tādu politiku, kas Latvijā kā ES dalībvalstī liegtu bankām izsniegt kredītus dolāros vai eiro. Tā ir tāda papļāpāšana, un reāli šādas lietas nemaz nav izdarāmas,» intervijā laikrakstam «Diena» sacījis bankas šefs.

Latvijas Bankas vadītājs gan atzīst, ka jautājumā par devalvāciju savulaik valdījis zināms apjukums, raksta Apollo.lv.

«Neviens nevarēja pateikt, kā šie procesi attīstīsies, vai Latvijas valdība, parlaments spēs izpildīt nepieciešamos pasākumus krīzes pārvarēšanai. Pamata avots mūsu pārliecībai bija no negatīvajiem piemēriem – no valstīm, kur devalvācija bija veikta un, vērojot tās sekas, ko šīs valstis piedzīvoja pēc devalvācijas. Viens šāds piemērs bija Argentīna, kur skaidri bija redzams, ka devalvācija nes postu, palielina inflāciju, samazina cilvēku ienākumus daudzus gadus uz priekšu, nodrošina valsts attīstības stagnāciju un vairākkārt palielina valsts ārējo parādu. Tas nebūtu arī risinājis Latvijas tautsaimniecības problēmas saistībā ar eksporta pieaugumu. Tieši otrādi, tā tiktu nevajadzīgi sadārdzinātas tās lietas, kas vajadzīgas mūsu ražošanai un kuras mēs importējam. Izvērtējot to, secinājām, ka no devalvācijas Latvijai nebūtu nekādu ieguvumu. Mūsu slimība bija jāārstē ar tiem pašiem līdzekļiem, ar ko saslimām, proti, mēs dzīvojām pāri saviem līdzekļiem, un mums bija nepieciešams atgriezties pie ļoti vienkāršas patiesības – dzīvot pēc saviem līdzekļiem. Tērēt tikai tik daudz, cik esam nopelnījuši. Šobrīd, kad ekonomika atkopjas, redzam, ka šis ceļš ir bijis pareizs. Igaunijas ekonomika šobrīd aug straujāk, jo viņi šos konsolidācijas pasākumus bija veikuši ātrāk un kardinālāk.»