2022. gada 1. februārī visiem Latvijas iedzīvotājiem būs jāapgūst vai jāatjauno padomju laiku manieres nest uz veikalu tukšas pudeles, lai iegūtu kaut mazliet naudas pilno pudeļu vai kādu citu nepieciešamo lietu pirkšanai, vēsta NRA.lv.
Šā gada 11. augustā valdības pieņēma Depozīta sistēmas darbības noteikumus (Ministri kabineta noteikumi Nr. 519), kuru sekām jāiestājas mazliet ilgāk nekā pēc gada. Jau līdz tam brīdim Latvijas iedzīvotājiem būs jāpamana darbošanās veikalos un ap tiem, kur tiks uzstādīti pudeļu pieņemšanas automāti un izbrīvētas telpas nodoto pudeļu glabāšanai (arī sargāšanai no atkārtotas iemānīšanas depozīta, t.i., no atmaksas izmānīšanas). Savukārt iedzīvotājiem jāpadomā, cik daudz nesaņurcītu plastmasas pudeļu un skārdeņu viņi varēs uzglabāt un cik bieži tās nest vai vest uz nodošanu, lai atgūtu depozītā iemaksātos 10 eirocentus par katru pudeli. Tādējādi pudeles kļūs tikpat vērtīgas kā noguldījumi bankās, kas depozītprocentus noguldītājiem sen vairs nemaksā.
Ja par atgūto naudu tiks pirktas pilnas pudeles, tad visticamāk, ka nauda tūlīt pat nonāks atpakaļ dzērienu iepakojumu savākšanas sistēmā. Šāda sistēma skaitās spējīga samazināt to iepakojumu daudzumu, ar kādu pašlaik tiek piesārņotas Latvijas ielas, pagalmi un parki, ceļmalas, lauki, meži un ūdenskrātuves. Latvijas iedzīvotājiem būs jāpiemaksā par dzīvi tīrākā valstī, taču sistēma ir kompromiss, kas īstenībā apmierinās vienīgi tos, kuri tiks pie iedzīvotāju samaksātās naudas naudas grozīšanas. Pagaidām tie tikai nostāsti un pieņēmumi, ka sistēmas darbināšana sadārdzināšot dzērienu traukus caurmērā par pieciem eirocentiem gabalā. Vēl 10 eirocenti būs jāiegulda ar izredzēm dabūt šādu pašu naudu atpakaļ par katru iztukšotu un sistēmas prasībām atbilstoši saglabātu trauku.
Pagaidām uz sistēmas operatora vietu nav oficiāli pieteicies neviens un sabiedrībai par sevi darījis zināmu tikai viens pretendents. Tas ir šā gada 2. jūnijā Cēsis, Aldaru laukumā reģistrēts SIA “Depozīta Iepakojuma Operators” (DIO). Adrese norāda uz dzērienu ražotāju “Cēsu alus” kā vienu no projekta virzītājiem. Šajā projektā tik tiešām apvienojušies gandrīz visi uzņēmumi, kas ražo vai ieved dzērienus Latvijas depozīta sistēmas prasītajos traukos. Viņiem pievienojies plastmasas pudeļu pārstrādātājs “PET Baltija”. Šim grupējumam esot kāds pagaidām noslēpumā tīts pretspēlētājs. Dienu pirms valdības noteikumu pieņemšanas DIO galvenais runasvīrs, t.i., valdes priekšsēdētājs Miks Stūrītis izplatīja trauksmainu paziņojumu, ka Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) sagatavotais noteikumu projekts “ir piemērs, kā tiek atklāti un bezatbildīgi lobēts kāds viens, nepārbaudīts risinājuma prototips, ar kuru nav pat iespēju iepazīties un, kam nav pasaules praksē pārbaudītas pieredzes, tādējādi pakļaujot sistēmu maksātnespējas riskam” un citā briesmām, no kurā Latviju izglābt spējīga tikai un vienīgi dzērienu ražotāju organizācija. Oficiāli par glābēju tā nav pieteikusies, bet vakar, 8. septembrī sarīkoja sava pieteikuma prezentāciju sabiedrībai.
Par DIO konkurentu vai konkurentiem nekas skaidri nav zināms, bet VARAM turpina uzturēt intrigu, ka konkurents varētu būt.
“Valstij nav jāpakļaujas tikai tāpēc, ka to prasa “Coca-Cola” dzērienu tirgotājs,” DIO pārmetumiem turējās pretī ministrs Juris Pūce sarunā ar Neatkarīgo pirms pāris dienām.
Uz DIO pasākumu atnākušais VARAM parlamentārais sekretārs Artūrs Toms Plešs uzsvērti neitrāli atgādināja par valsts izsludināto pieteikšanos uz sistēmas operatora vietu un no pasākuma aizgāja.
Depozīta sistēmas darbināšana nesola tādu izdevīgumu, ka pretendenti jau stāvētu rindā pie Valsts vides dienesta (VVD), lai pagūtu līdz 30. septembrim iesniegt savu pieteikumu kļūt par depozīta sistēmas operatoru. Pēc tam VVD līdz gada beigām būs jāizlemj par viena pretendenta izvēli uz vienu operatora vietu. Šo izvēli sauks par akreditāciju droši vien tāpēc, lai nesauktu par konkursu un neiesaistītu procedūrā Iepirkumu uzraudzības biroju.
Jau tagad skaidrs, ka acīm redzami tīrāku depozīta sistēma nepadarīs neko, jo neaptvers pat visus dzērienu traukus, nemaz nerunājot par pārējo iepakojumu un jebko citu, ar ko tāpat piemētāta Latvija. Piemēram, noteikumu 1. pielikumā uzskaitīto dzērienu iepakojumu, kuriem piemēro depozīta sistēmu, 1.2 apakšpunktā teikts, ka depozītā iekļautas “stikla pudeles citiem fermentētiem produktiem ar alkohola saturu līdz 6% no 0,1 līdz 0,75 l (neieskaitot)”. No šejienes redzams, ka uzvarētāji cīņā par tiesībām apgrozīt dzērienu trauku depozītā iemaksāto naudu dzers šampanieti no pudelēm, kuras depozīta sistēmā neietilps. Šampanieti taču fasē 0,75 litru tilpumā un īpašiem gadījumiem (dažādu sacīkšu un konkursu uzvarētājiem jo sevišķi) piedāvā vēl lielākās pudelēs. Savukārt vieglo alkoholisko dzērienu mazo tilpumu pudeles mulsinās cilvēkus ar to, ka pēc formas un tilpuma pilnīgi vienādas pudeles sistēma no viņiem gan pieņems, gan nepieņems atkarībā no tā, vai tajās kādreiz bijis dzēriens ar 5,9% vai 6,1% alkohola.
Ar maksimāliem ierobežojumiem depozīta sistēmas aptverto dzērienu trauku daudzveidībai sistēmas saimnieki cenšas novērst gadījumus, ka no viņiem tiek izmānīta nauda par traukiem, par kuriem depozīts nemaz nav iekasēts. No tāda viedokļa it kā vajadzētu ietvert sistēmā pilnīgi visus traukus, kuros Latvijā tiek pārdoti alkoholiskie un bezalkoholiskie dzērieni, taču tādā gadījumā būtu vēl jo lielākas iespējas iemānīt sistēmā traukus no Krievijas, Polijas u.c. vietām, kur depozīta sistēma nedarbojas. Šādus argumentus nevar vienkārši neņemt vērā un prasīt no depozīta sistēmas saimniekiem to, kas nekur pasaulē nav izdarīts. Līdz ar to neko daudz no viņiem arī neprasa. Jau tagad jābrīdina, ka sistēmas reālā darbošanās liks vilties tiem, kuri cer ar savām iemaksām iegūt sev tīru vidi un materiālus ieguvumus no dabas izejvielu otrreizējās, trešreizējās utt. izmantošanas.
Arnis Kluinis
