„Notikums Jūrmalā nav kaut kāda nejauša epizode. Tā sadzīves līmenī atspoguļo valsts politiku, kas vērsta uz krievu izstumšanu no Latvijas. Pat neliels, minimāls sods, ko saņemtu restorāna īpašnieks, būtiski atvēsinātu rusofobu iekaisušās smadzenes.”
Tas ir teksts no bijušā nacionālboļševika un 2011. gada krievu valodas referenduma rosinātāja Vladimira Lindermana atklāsmes, kas parādījās neilgi pēc tam, kad Jūrmalas restorāna „Kūriņš” īpašnieks Arnis Ābelītis 9. maijā neielaida savā krodziņā kompāniju, kas bija greznojusies ar „Georga lentēm”, ko tautā dēvē „kolorādo lenteņiem” – to specifiskā krāsojuma dēļ, vēsta NRA.lv.
Biedrs Ābels, kā Lindermanu dēvēja Maskavā, kamēr viņš no kaimiņvalsts galvaspilsētas vēl nebija deportēts uz Latviju, savā atklāsmē pamācīja krievvalodīgos, kas jādara, lai ieriebtu Ābelītim. Kroga īpašnieks gan vēl nav iesūdzēts tiesā, tomēr jāatzīst: Lindermans prasmīgi nobīdījis malā minētā lenteņa vēsturiskos aspektus, aizstājot tos ar šķietamo „rusofobiju” un „valsts politiku”. Bet šajā situācijā interesantas ir visas puses.
Ģirģens raportē: viss kārtībā!
Tikpat prasmīgi „Kūriņa” situāciju izmantojis arī Eiroparlamentā (EP) strādājošais Latvijas jurists Aleksejs Dimitrovs, kuru iztaujāja lsm.lv – sabiedriskais, piedodiet, medijs. It kā lai skaidrotu situāciju, bet tā pietiekami glumi. Un nav nekāds brīnums: viņš, veidojot savu karjeru, uzticīgi sekojis Latvijas krievu savienības (LKS) priekšsēdētājai Ždanokai, pietiekami ilgi ir bijis PCTVL (tieši no šīs organizācijas radās LKS) pietuvinātās organizācijas „Latvijas cilvēktiesību komiteja” izpildsekretārs. Viņa svarīgākie pienākumi – starptautiskajās institūcijās juridiski pamatot krievvalodīgo sūdzības par Latviju. Kad par pretvalstiskām aktivitātēm „krievu skolu štāba” aktīvistam un LKS līdzpriekšsēdētājam Jurijam Petropavlovskim tika atteikta LR pilsonība, Dimitrovs bija viņu pārstāvošais jurists. Viņš arī piedalījies prokremliskajos pasākumos Maskavas namā (Rīgā), kur ierastās tēmas bija divvalodības oficiālas nostiprināšanas un pilsonības kursa maiņa.
Dimitrova komentārs par „Kūriņa” saimnieka rīcību lieliski saskanēja ar Lindermana pausto viedokli. Tāpēc interesanti: vai Ždanokas uzticamā sekotāja Dimitrova viedokļa izmantošana sabiedriskajā medijā – un tas noticis ne vienreiz vien, ‒ ir kaut kādas īpašas politiskās virzības sastāvdaļa? Vai tā iekļaujas patlaban, manuprāt, apzināti veidotajā un „koalīcijas” pieņemtajā naratīvā par kaut kādas iedomātas un mākslīgas tolerances veidošanu mūsu divkopienu sabiedrībā? Tas, kas 9. maijā notika pie nepareizi nodrāztā zīmuļa Pārdaugavā, kur sanākušo bari svinēja Latvijas okupāciju, liecina par skaļi neizteiktu atbalstu šai mākslīgajai tolerancei. Kovidkrīzes laikā, kad pulcēšanās vairāk par diviem cilvēkiem bija aizliegta, zīmuļparku apmeklēja lielāki un mazāki „uzvaras” svinētāju pulciņi (kopā ap 20 000 indivīdu), bet policija tikai jādelēja ar zirgiem un skaļruņos krieviski atgādināja par distancēšanos. Ak, jā, esot pat „sastādīti” daždesmit protokoli. Nez, par ko? Par urinēšanu nevietā?
Pēc 9. maija „guļankas” premjers Kariņš kaut ko vārgi nočukstēja, vienīgi nacionāļi dusmīgi sacēla spuras, bet vairāk arī nekas nenotika – iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens (KPV) pārliecinoši raportēja, ka viss bijis labākajā kārtībā, jo – „ja kāds domāja, ka es sadzīšu mašīnas, arestēšu cilvēkus, izlaidīšu suņus, asaru gāzi, tad diez vai tā būtu bijusi pareiza pieeja”. Ja, ministraprāt, tas ir vienīgais veids, kā atturēt ļautiņus no pretvalstiskas un vīrusbīstamas pulcēšanās, tad – ko varētu gaidīt no šāda ministra, ja valsts un līdzpilsoņu apdraudējums būtu daudz nopietnāks?…
Vēl vairāk. 20. maija LR1 raidījumā „Krustpunktā” ministrs Ģirģens rosināja iedziļināties prokremliskā slepkavas Igora Girkina „brīdinājumos” par to, kas notiek, ja „naidojas ukraiņi un krievi” (mūsu gadījumā – latvieši un krievi): tad tiek pazaudēta Doņecka un Luhanska. Mūsu gadījumā – kas? Daugavpils un Ludza? Vai šādās runās nevajadzētu ieklausīties arī Valsts drošības dienestam?
Kā nepietaisīt klavieres?
Ja esam pieskārušies Luhanskai un Doņeckai, būs vietā runāt arī par Krimas okupāciju un aneksiju: tur uzdarbojās Krievijas militāristi, civilie algotņi un citi sabiedrības atkritumi, kuru vienīgās atšķirības zīmes nereti bija tieši Georga lentes, ko okupanti sēja pie apģērba un ieročiem. Arī pirms tam – Luhanskā un Doņeckā – teroristiskie un bandītiskie Krievijas grupējumi „rotājās” ar tām pašām lentēm. Ar to jau vien pietiktu, lai šos „georga lenteņus”, kas kļuvuši par Krievijas neoimperiālisma simbolu, atzītu par pretvalstiskiem atribūtiem un aizliegtu publiski lietot. Ukrainā šīs lentes ir aizliegtas, Kazahstānā, Kirgizstānā, Baltkrievijā, Gruzijā un vēl citās valstīs ir oficiāli ieteikts tās nelietot.
Taču ir, protams, arī citi viedokļi, un es pat nerunāšu par to iedzīvotāju daļu, kuri ik gadu 9. maijā Pārdaugavā „atceras” savus „ģedus” un slavina padarmijas „varoņdarbus”, uzskatot, ka tas ir „kruta”. Nezināt to, kādi bija sarkanarmijas „varoņdarbi” un kādi bija tās vadoņu mērķi – var atļauties tie, kuriem zems izglītības līmenis vai arī augsta propagandas koncentrācija ikdienas lietojumā. Bet ir arī tādi, kuri runā aptuveni tā: „Kāpēc tāds uzskats, ka, uzliekot to lenti un aizejot nolikt puķītes pie pieminekļa, tie cilvēki noteikti atbalsta karu Ukrainā? Viņiem varbūt ir savas interpretācijas par lentes nozīmi. Ja tiks definēts ar likumu, ka lente jāaizliedz, tad tiks pielikts punkts.” (No tvitera.) Vai cilvēkam pašam prāta nav, lai novērtētu šo banti? Vai tiešām jāizdod likums, lai, piemēram, nekakātu klavierēs? Vai ir dažādas interpretācijas par šādu darbību? Tikai tad, ja izdos attiecīgu likumu, klavieres paliks nepietaisītas?
Lai glābtu klavieres, tiešām jārada likums. Un to sāka darīt Nacionālās apvienības deputāti. Saeimas darba kārtībā 2019. gada oktobrī nonāca NA rosinātais likuma grozījums par Georga lentīšu aizliegumu sapulcēs, gājienos, piketos, kā arī publiskos izklaides un svētku pasākumos. Georga lente simbolizē Latvijai naidīgu totalitāro ideoloģiju, tāpēc tā būtu aizliedzama, tā norādīja priekšlikuma iesniedzēji.
Kopš 2019. gada oktobra kāds laiciņš jau aiztecējis, un nav skaidrs, kāpēc šis Krievijas neoimperiālistiskās ideoloģijas simbols joprojām nav aizliegts Latvijā. Jānis Iesalnieks (NA): „Pagaidām attiecīgie likumprojekti, kas to aizliegtu, guļ Kaimiņa vadītajā Cilvēktiesību komisijā.” Kad ir cerība iekustināt šos likumprojektus? „Kad atsāksies klātienes komisiju sēdes, aktualizēšu šo, jo esošajā situācijā, kad komisiju sēdes ir attālinātas, ietekmēt komisijas darbu, kuras loceklis tu neesi, ir stipri ierobežotas,” tvitera sarakstē atbildēja Iesalnieks.
Tātad vienīgā cerība uz kroņgripas iniciētā ārkārtas stāvokļa beigām, kad Saeimas deputāti varēs beidzot sanākt draudzīgi kopā un izvilkt no aizskapes attiecīgos likumprojektus. Citādi tās klavieres būs galīgi sabeigtas.
Simbolisma nozīme
Mazliet no vēstures. Daudzi nezina, ka mūsdienās lietotā un Krievijas agresīvo imperiālismu slavinošā oranžmelnā lente patiesībā ir veiksmīgas PR kampaņas rezultāts un tai nav nekāda sakara ar PSRS „lielo tēvijas karu” un sarkanarmiju.
Cariskajā Krievijā melni oranžā lente bija piestiprināta Svētā Jura (Georga) ordenim, kas bija augstākais militārais apbalvojums Krievijas impērijā. Saskaņā ar leģendu melnā krāsa simbolizēja šaujampulveri, oranžā – uguni. Proletariāta diktatūras miskastnieki ordeni likvidēja tūdaļ pēc boļševiku apvērsuma 1917. gadā, tomēr pilsoņu kara laikā ar to tika apbalvoti baltgvardu armijas karavīri, kuri cīnījās pret boļševikiem. Ar Svētā Jura ordeni apbalvoti arī daudzi latviešu strēlnieki, kuri karoja cariskās armijas rindās. Ar Svētā Jura ordeni lepojās latviešu leģiona ģenerālinspektors Rūdolfs Bangerskis (viņš cariskās Krievijas armijā karoja Krievijas – Japānas karā un Pirmā pasaules kara frontēs, vēlāk, pēc oktobra apvērsuma pievienojās baltgvardiem), ar šo ordeni bija apbalvots arī mūsu Brīvības kara varonis Oskars Kalpaks. Otrā pasaules kara laikā Svētā Jura ordeni par varonību piešķīra vācu pusē karojošajiem krievu karavīriem, kuri Vlasova komandētajās armijas daļās cīnījās pret sarkanarmiju. Tad kādas smadzeņu kontūzijas sekas ir pēdējo piecpadsmit gadu histērija ar melni oranžo lentīšu ekspluatēšanu par godu „ģediem”, kuri bija sadzīti karot pret tiem, kuri patiesībā bija īstie šīs lentītes saimnieki?! Jo ir taču skaidrs, ka oranžmelnās lentes patiesībā simbolizē cīņu pret boļševismu, komunismu, sarkanarmiju un Padomju Savienību, kuras mantiniece ir Krievija.
Bet kā tad ar to PR kamapaņu? Kad Putins 2000. gadā Krievijā nāca pie varas, viņš ļoti labi saprata, ka ir vajadzīga jauna, vienojoša ideoloģija, un, tā kā nekā cita varonīga un pacilājoša nebija, vienīgi – pus Eiropas okupācija pagājuša gadsimta 40. gados, ‒ jaunā tērpā ieģērbtu, nācās izmantot šo pašu notikumu. Krievijas ziņu aģentūras „RIA Novosti” interneta projektu vadītājai Natālijai Losevai izdevās radīt suvenīru – Georga lenti, ko ērti piespraust pie žaketes atloka vai cepures, apsiet ap pudeli vai desu, ar to iekrāsot peldkostīmu vai tualetes papīru. Kopš 2005. gada Putins un viņa propagandoni šo lenti izmanto, lai uzsvērtu Krievijas varenību. Piecpadsmit gadu laikā viņam ir veiksmīgi izdevies degradēt šo karavīru varonības un slavas simbolu līdz okupantu un bandītu atpazīšanas zīmei.
Krievijas radio “Eho Moskvi” žurnāliste Jūlija Latiņina Georga lentīti nodēvēja par falsifikāciju. „Kādas uzvaras simbols tad īsti ir Georga lentīte? Vienīgais karš, kur tas tiešām tiek izmantots, ir nepasludinātais karš Donbasā. Tas bija karš, kurā mēs (Krievija) notriecām „Boeing”, savedām Donbasā visādus margināļus, kuri ar saucieniem „Mēs glābsim jūs no ukraiņu fašistiem!” aplaupīja vietējos iedzīvotājus. (..) Vienīgais šā kara mērķis bija ieriebt Ukrainai.”
Šodien oranžmelnā lentīte ir atzīta par teroristu zīmi. Bet viņu atbalstītāji „brīnās” un pat izsaka sašutumu, ka viens kroga īpašnieks aizliedz viņiem apmeklēt savu ēdinātavu. Pat daudz vairāk: Latvijas patrioti, vēstures pārzinātāji un politiķi (ne visi, protams) iestājas par to, ka šis lentenis jāaizliedz, jo tas vairs nesimbolizē karavīru varonību, bet gan nelietību, slepkavošanu, svešu zemju sagrābšanu. Simbolismam patiesībā ir liela nozīme, un mūsu dārgie kolorādo lenteņa nēsātāji acīmredzot klusībā to saprot.
Cik tālu var iet?
Lindermans tādā īsta Austrumu gudrā manierē izmeta makšķeri: uzķersies tie latvieši vai ne? „Krievu izstumšana no Latvijas”, „rusofobu iekaisušās smadzenes”, „valsts politika”… Eh, neuzķērās. Jo runa nav ne par rusofobiem, ne par izstumšanu, pat ne par krievu valodu, kur nu vēl par valsts politiku, kas šajā gadījumā ir pietiekami kusla – tā neattaisno lindermanveidīgo cerības, ka vienreiz tie latvieši neizturēs un pieķersies radikālākiem līdzekļiem, nevis tikai dziedās „Bēdu manu, lielu bēdu”.
Runa ir par provokatoriem, kuri strādā precīzi un salāgoti: kompānija mērķtiecīgi uztaisa haipu*, tūdaļ seko „cietušo” sacerējums sejugrāmatā, kas izsauc nepārtrauktu fekāliju straumi sociālajos tīklos, nākamajā laika sprīdī jau ir gatavs „juridisks” vērtējums gan no Lindermana, gan no Ždanokas līdzstrādnieka Dimitrova, kurš tikai nejaušas sakritības dēļ kaut ko „komentē” arī „sabiedriskajos medijos”…
Provokatoru mērķis ir skaidrs: pārbaudīt, cik tālu un cik droši var iet, lai pēc iespējas efektīgāk grautu Latviju no iekšpuses, turklāt izmantojot ne tikai Kremļa propagandas apmautos īpatņus, kuri svin „uzvaru”, bet arī noderīgos idiotus, kuri „mīļā miera labad” ir gatavi neko nedarīt, lai tikai neizsauktu līdztautiešu dusmas. Protams, ja ir ēzeļi, tad tos arī jās. Bet provokatori tomēr būtu pelnījuši, lai viņus izpēta drošības dienests.
*Haips – ažiotāža, stāvoklis, lai pievērstu sabiedrības uzmanību (žargons).
Elita Veidemane
