Valdošās koalīcijas politiķi piektdien mutiski atsauca ceturtdienas vakarā pieņemto valdības lēmumu pārdot valsts uzņēmuma airBaltic akciju paketi Krievijas lidmašīnu Sukhoi Superjet izplatītajam.
Kā jau pēdējā laikā pierasts, brašākā uzbrucēja partijas Vienotība vadītajai valdībai ir partijas Vienotība priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa. Visu valdībā nolemto viņa nolīdzināja līdz ar zemi un paziņoja, ka par airBaltic taču beidzot tomēr vajadzīgas politiķu diskusijas. Vienkārši sakot, visiem airBaltic darījumos ieinteresētajiem jāgriežas pie viņas, nevis pie Latvijas Republikas Ministru prezidentes Laimdotas Straujumas. Šādai prasībai ar entuziasmu atsaucās arī divu pārējo valdošajā koalīcijā ietilpstošo partiju līderi, kuru pieturas punkts ir Saeima.
S. Āboltiņa noraidīja abus valdības 19. novembra ārkārtas sēdes lēmuma punktus. Tie paredz, pirmkārt, ka lemšanai par airBaltic jānotiek līdz ar balsošanu par kopējo valsts 2016. gada budžeta paketi un, otrkārt, ka Latvijas finansējumu parādu māktajam Latvijas valsts uzņēmumam airBaltic papildina Krievija ar savām lidmašīnām Sukhoi Superjet. Lietas būtība ir tāda, ka tikai Krievija sola pārdot lidmašīnas nevis par naudu, bet par airBaltic akciju paketi 20% apmērā. Šobrīd airBaltic akciju vērtība ir negatīva atbilstoši tam, ka 80 miljonu eiro apmērā negatīvs ir uzņēmuma pašu kapitāls. Detalizētāk pētot, airBaltic finansiālais tēls ir vēl bēdīgāks, jo pašu kapitāla bilance 80 miljonu eiro apmērā ir palikusi vēl pēc tam, kad valsts jau ir uzdāvinājusi savam uzņēmumam nepilnus 100 miljonus eiro. Kas un kāpēc būtu gatavs pirkt tāda uzņēmuma akcijas, kuru īpašnieki vēl nekad nav saņēmušu dividendes, bet nepārtraukti piemaksājuši, lai segtu uzņēmuma zaudējumus? Latvijas valsts ieinteresētību šāda uzņēmuma pastāvēšanā vēl varētu kaut kā saprast un attaisnot ar valsts nodokļu ieņēmumiem no tās teritorijā reģistrēta uzņēmuma, bet nav nekāda pamata gaidīt, ka šādu slogu uzņemsies tagad 52 miljonus eiro airBaltic ieguldīt sološais vācietis Ralfs Dīters Montāgs-Girmess vai jebkura cita privāta vai juridiska persona pasaulē. Šis vācietis ir identificēts kā Krievijā ražoto lidmašīnu Sukhoi Superjet izplatītājs. Viņa identificēšanai turklāt nebija vajadzīga nekāda slepena informācija, jo R. D. MontāgaGirmesa rosīšanās ir pietiekami aprakstīta pasaules aviācijas biznesa preses izdevumos. Šāda atklātība atņem jebkādu pamatu pagājušo piektdien izvērstajai sacensībai starp S. Āboltiņu un cita koalīcijas grupējuma Visu Latvijai!Tēvzemei un brīvībai/LNNK līdzpriekšsēdētāju Raivi Dzintaru par to, kurš stingrāk pateiks
R. D. Montāgam-Girmesam, lai tas uzdāvina Latvijai naudu, bet nemaz nedomā uzbāzties ar Krievijas lidmašīnām. Diemžēl R. D. Montāgam-Girmesam krājumā ir tikai Krievijas lidmašīnas, nevis nauda dāvināšanai airBaltic, un S. Āboltiņai ar R. Dzintaru nav nekādu iespēju diktēt noteikumus Krievijai, kas finansiāli atbalsta savu lidmašīnu eksportu. Šobrīd Latvijas politiķiem ir izvēle starp vai nu Krievijas, vai nekādām airBaltic lidmašīnām.
Pilnīgi neiespējami pateikt, vai politiķiem atkal ir jāizšķiras starp airBaltic pastāvēšanu un likvidēšanu. Finansiāli airBaltic uzturēšanai vismaz uz laiku pietiktu ar Latvijas valsts uzdāvinātajiem 80 miljoniem eiro, par kuriem turpināt nodrošināt pasažieru pārvadājumus ar nomātām lidmašīnām. Ir pagājušas tikai dažas nedēļas kopš brīža, kad Eiropas Komisija aizliedza Igaunijai izsniegt tieši tādu pašu dāvanu turienes valsts uzņēmumam Estonian Air, kas nozīmēja aviosabiedrības likvidāciju nākamajā dienā. Ar šo aviosabiedrību notika tieši tas pats, kas 2012. gadā norisinājās Ungārijā, kad tā zaudēja savu aviokompāniju Malev. Tobrīd viss šķita skaidrs, ka EK soda Ungāriju par tās ekscentriskā premjera Viktora Orbana izlēcieniem, bet par ko īstenībā nupat tika sodīta ES paraugvalsts Igaunija?
R. D. Montāgs-Girmess līdzās Krievijas lidmašīnu izplatīšanai ir uzņēmies vēl otru lomu būt par vīģes lapu, ar ko aizsegt Latvijas kaunu, t.i., valsts uzņēmuma airBaltic nespēju pastāvēt bez konkurences likuma pārkāpumiem. EK gan varētu, ja vien gribētu, saskatīt šos pārkāpumus arī aiz vīģes lapas, bet nesaskatīt tos pat bez R. D. Montāga-Girmesa piesega būtu patiešām nepieklājīgi pret igauņiem.
Vēl divas citas vīģes lapiņas Latvija var mēģināt radīt uz vietas. Pirmā lapiņa tādā gadījumā būtu airBaltic finansēšanas pārformēšana, sadalot 80 miljonus eiro vairākās mazākās porcijās un uzdodot to izsniegšanu Valsts kasei, kuras darbošanos nepamanīt, t.i., izlikties nepamanām EK būtu vienkāršāk nekā nepamanīt Latvijas valdības un Saeimas lēmumus. Otrā lapiņa būtu ja ne 52 miljonu, tad kaut 5,2 miljonu eiro sameklēšana vietējo lieluzņēmēju krājumos. Uz to rēķina varētu paziņot, ka atsākusies airBaltic privatizācija, un tas būtu iegansts EK neinteresēties, kas īsti notiek ar ja ne pilnībā privātu, tad ar vismaz privatizējamu uzņēmumu.
Piektdien airBaltic vadība sāka publiski žēloties, ka uzņēmumam nozagts dokuments ar plānu, kā uzņēmums varētu saglabāties uz savas darbības apjoma samazināšanas rēķina. airBaltic prezidents Martins Gauss steidzās skaidrot, kāpēc tas ir slikts plāns, kuru ļaunprāši mēģināšot uzdot par labu plānu. Šī plāna būtību Neatkarīgā ir publicējusi jau 12. novembrī, atstāstot sarunu ar airBaltic finanšu konsultantu firmas Prudentia vadītājiem Kārli Krastiņu un Ģirtu Rungaini. Viņu stāstītais avīzē tika saīsināts līdz vārdiem, ka «iespējama būs airBaltic zīmola saglabāšana uz vienas lidmašīnas maršrutā Rīga–Brisele» un ka «daži vietējie uzņēmēji ir saskatījuši iespēju kļūt par patiesajiem labuma guvējiem no airBaltic vienīgā reisa Rīga–Brisele». Laba daļa no politiķu runāšanas pēdējās pāris nedēļās kļūst saprotama kā savu pakalpojumu piedāvāšana šāda plāna izpildei.
12.11. 2015, NRA.lv
BRĪDINĀJUMS par airBaltic faktisku likvidāciju. Medijs 12. novembrī norādīja, ka «iespējama būs airBaltic zīmola saglabāšana uz vienas lidmašīnas maršrutā Rīga–Brisele» un ka «daži vietējie uzņēmēji ir saskatījuši iespēju kļūt par patiesajiem labuma guvējiem no airBaltic vienīgā reisa Rīga–Brisele».
Arnis Kluinis
