Nevērīgā izturēšanās pret vidi atstājusi pēdas vēl no padomju laikiem, kad valdīja vienaldzība pret naftas, smago metālu un citiem ķīmiskiem atkritumiem augsnē un gruntī. Kā to redzam pēc Gudrona dīķiem, vietu satīrīšana ir dārga un zemes īpašnieki to mēdz atlikt. Rīgas dome zināja, ka “Lidl” veikala teritorijā Sarkandaugāvā ir piesārņojums, taču iepriekš nenoteica nekādus ierobežojumus. Jaunajam īpašniekam tagad nāksies attīrīt tūkstošiem kubikmetru grunts, lai īstenotu plānoto būvniecību,  vēsta TV3 raidījums “Nekā personīga”.

Piesārņojums Duntes ielā 25 pētīts jau 2006. gadā. Tas fiksēts Rīgas domes dokumentos, tomēr oficiālajam piesārņoto vietu reģistram par to nekas netika ziņots. Tikai tad, kad teritoriju nopirka “Lidl Latvija”, izrādījās, ka naftas produktu līmenis gruntī gandrīz 40 reizes pārsniedz kritisko robežu.

Par kritisku sauc piesārņojuma līmeni, kas tieši apdraud cilvēku veselību un vidi. Topošajā veikala atrašanās vietā arī smagie metāli desmit reizes pārsniedz kritisko robežu. Piesārņoti 55 000 kubikmetru grunts.

Saskaņā ar likumu visas piesārņotās vai potenciāli piesārņotās vietas jāieraksta īpašā reģistrā. Tajā šobrīd fiksēti vairāk nekā 3500 teritoriju. Bet arī tas neatspoguļo patieso situāciju. Rīgas dome 2013. gadā apzinājusi 13 piesārņotas vietas, kar ko reģistram nav ziņots.

Tiklīdz teritorija iekļauta piesārņoto vietu reģistrā, pēc likuma pašvaldībai jānosaka ierobežojumi tajā. Rīgas dome oficiāli par piesārņotām atzītās vietās aizliegusi būvniecību, kamēr nav veikta izpēte, kā arī grunts un pazemes ūdeņu attīrīšana. Rīgas teritorijas plānā nekādi ierobežojumi Duntes ielā 25 nav noteikti, tā apejot likuma prasību.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Vides aizsardzības departamenta vadītāja Rudīte Vesere skaidro, ka pašvaldībam, izstrādājot gan šos teritoriālos plānojumus, gan varbūt mainot saimnieciskās darbības izmantošanai paredzēto zemi dažādiem mērķiem, ir šie aspekti, jāņem vērā un arīdzan skarto teritoriju īpašnieki jābrīdina par to un jāinformē. “Ik pa laikam parādās arī tādas vietas, kas ir pēkšņi tā kā uzradušās, bet faktiski viņas jau ir skaidri pēc visām pazīmēm, tas jau ir sen bijis piesārņojumus,” norādīja Vesere.

Pirms gada Rīgas domes apstiprināja veikala “Lidl” būvprojektu, mēnesi vēlāk domes nolīgti eksperti pabeidza izpēti apkārtējās pašvaldības zemēs. Šopavasar izpēti veica arī “Lidl Latvija”. Tikai tad teritoriju iekļāva piesārņoto vietu reģistrā.

“Laikā, kad mēs nopirkām šo zemes gabalu no cita uzņēmuma, mēs nezinājām par piesārņojumu šajā teritorijā. Pašlaik norit diskusijas ar citām iesaistītajām pusēm, lai atrastu labākos risinājumus, kā ar piesārņojumu tikt galā,” skaidro “Lidl Baltic” komunikācijas vadītājs Valds Lopeta.

Krievu salā padomju laikā atradās notekūdeņu attīrīšanas iekārtas. Pirms 17 gadiem dažādu ķīmisku vielu piesārņojums tika konstatēts 12 hektāru platībā. No ieraksta piesārņoto vietu reģistrā: “Hapaka grāvī gadā noplūst 50t dzelzs, 1,2t-organiskās vielas, 4,3t sulfātu, 0,12t slāpeklis.”

Pirms pieciem gadiem, kad sāka kustēties vērienīgais Krievu salas apbūves projekts, Rīgas brīvosta pasūtīja vēl vienu pētījumu. Izrādījās, ka piesārņojums gandrīz pilnībā pazudis, tikai ap vecu katlu māju vēl atrodami naftas produkti. Piesārņotā teritorija tika samazināta vairāk nekā trīsdesmitkārt, un tagad nesasniedz pat pushektāru. Piesārņotās vietas statuss brīvostai vairs neliedza apbūvēt gandrīz visus salas ziemeļus.

Tomēr piesārņojums nekur maģiski nav pazudis. Pagājušajā gadā tapušajos Krievu salas lokālplānojuma dokumentos minēts, ka ķimikālijas aizvien tiek konstatētas visā teritorijā.

“Pieļauju, ka varbūt ir bijusi situācija, tad, kad tika veikta šī izpēte, bija zems pazemes ūdeņu līmenis. Attiecīgi nenotiek naftas produktu migrācija, netiek novērots akās šis piesārņojums. Es pieļauju, ka tā varētu būt. Ja mēs ņemtu tādā periodā, kad tikko nolīst lietus, pazemes ūdeņu līmenis paceļas, līdz ar to arī migrācija notiek straujāk,” norādīja Valsts vides dienesta Uzraudzības departamenta direktore Inese Kurmahere.

Par piesārņojumu atbildīgs ir tas, kurš to radījis. Bet tas nepalīdz sakopt vietas, kas piedrazotas padomju gados. Dažos lielos objektos kā Inčukalna gudrona dīķos un Karostā attīrīšanu finansējusi valsts un Eiropas Savienības fondi. Par mazākiem objektiem neviens neliekas ne zinis, iedzīvotāju veselībai nodarītais kaitējums arī nav apzināts.

Nauda savulaik piešķirta tikai veco izgāztuvju aizvākšanai un iekapsulēšanai. Taču pat pēc sakopšanas izgāztuves vēl desmitiem gadu turpinās piesārņot gruntsūdeņus.

“Mēs četrreiz gadā veicam piesārņojuma kontroli apkārt izgāztuvei, ir izveidoti septiņi urbumi. Situācija, kopš mēs sākām uzraudzīt – no 2008. gada – nav pasliktinājusies. Varu pateikt, ka palika [tajā pašā] līmenī,” norādīja izgāztuves ”Brakšķi” vadītājs, ”Zemgale Eko” valdes loceklis Aleksejs Jankovskis.

Daļā vēsturiski piesārņoto vietu izrādās, ka bīstamās vielas vienkārši pazudušas bez jebkādas tīrīšanas. Bijušajās Rīgas Dārzniecības pesticīdu noliktavās tagad plāno būvēt dzīvojamās mājas. Pirms desmit gadiem analīzes augsnē te uzrādīja dzīvsudrabu, hromu, kadmiju, naftas produktus un citas vielas. Pagājušajā gadā piesārņojums vairs nav atrasts.

Uz noliktavu Viļānos savulaik veda pesticīdus no visas Latvijas. Tie tika uzglabāti pat vaļējās kaudzēs. Divreiz teritorijā izcēlās ugunsgrēks. 1990. gados pāri palikušo aizveda, bet augsne un pazemes ūdeņi bija smagi piesārņoti ar bīstamām vielām, ieskaitot visā pasaulē aizliegto dustu. Šogad teritorijas jaunais īpašnieks pasūtījis pētījumu, kurā atklājies, ka bīstamo vielu ir tūkstoškārt mazāk. Vieta vairs nav piesārņota un tur plānots būvēt graudu uzglabāšanas torni.

“Cik tā ir ticama, tas ir cits jautājums. Lai mēs paši pārliecinātos par to, vai patiešām viņa ir adekvāta vai nav adekvāta, tad mums pašiem jāveic izpēte un jāsalīdzina rezultāti. Ņemot vērā, ka parasti šīm kompānijām ir akreditētas laboratorijas vai viņi paraugus ved uz akreditētu laboratoriju ārzemēs, mums nav pamata neticēt. Laika gaitā arī pati teritorija, augsne var attīrīties. Tas ir normāls process laika gaitā, ņemot vērā, ka nu jau periods jau ir 19, 20 gadi būs pagājuši jau, 20 gadu laikā augsne pati atjaunojas, tas ir normāls process, līdz ar to tas var mainīt savu statusu, bet šeit vienmēr ir jāpaņem par pamatu, kas ir bijis pirmreizējais, izvērtējums. Uz ko, kādām, teiksim, bīstamajām ķīmiskajām vielām ir bijis šis piesārņojums identificēts,” izteicās Valsts vides dienesta Uzraudzības departamenta direktore Inese Kurmahere.

“Viennozīmīgi pateikt, ka daba ar visu tiks galā, nu tā gluži nav, mēs varbūt vēlētos, bet diemžēl ne. (NP: Es saprotu, ka pesticīdi un smagie metāli ir tā lieta, ar ko daba ne vienmēr tiek galā.) Un tas ir tas, kas pēc tam faktiski vairāk vai mazāk nenāk mums pašiem atpakaļ, uz mūsu pusdienu šķīvjiem un tamlīdzīgi, jo faktiski pesticīdi nekur nepazūd, viņi nonāk vai nu augos, vai tamlīdzīgi, vai tiek ieskaloti tālāk jau ūdenstilpnēs, no kurām mēs tālāk ņemam ne tikai ūdeni, kuru lietojam pārtikā, bet arī iegūstam zivs un tamlīdzīgi,” norādīja Vesere.

“Šo vietu piesārņojums ir bīstams tādējādi, ka tās vielas, kas var atrasties, vesela virkne no viņām ir klasificētas kā bīstamas vielas, tātad ar noteiktu iedarbību uz veselību. Tie var būt smagie metāli, var būt, kā jūs minējāt, pesticīdi. Bieži vien šīs vielas tiek klasificētas kā kancerogēnas vielas, tātad vielas, kas, ilglaicīgi iedarbojoties, var izraisīt vēzi vai arī kaut kādus citus veselībai nelabvēlīgus faktorus, tas ir reproduktīvais, toksiskums varētu būt šīm vielām. Nav izslēgts, ka tas vēsturiskais piesārņojums ir palicis augsnē un no augsnes, protams, tas var nokļūt pazemes ūdeņos, gruntsūdeņos. Šeit ir jāmin tas, ka, ja tas ir kaut kāds individuālais ūdens apgādes objekts, tad, protams, šajā piesārņotajā teritorijā, dzerot šo akas ūdeni, vai tas ir sekla urbuma ūdens, protams, cilvēks var nonākt ilgstošā kontaktā ar šīm bīstamajām vielām, un, protams, tas var izraisīt viņam šīs te minētās saslimšanas. (NP: Un ļoti iespējams, ka cilvēki tā arī nekad neuzzina, kas ir veicinājis kaut kādas saslimšanas, vai ne?) Nu, ja cilvēkam nav informāciju un arī nekad akas vai individuālā urbuma ūdens kvalitāte nav pārbaudīta, tad, protams, viņš to var neuzzināt, jo valsts kontrolē tikai centralizēto ūdens apgādi, bet individuālās ūdens ieguves vietas paliek pašu īpašnieku ziņā,” medijam norādīja Veselības inspekcijas Vides veselības nodaļas vadītājs Normunds Kadiķis.

Lai pārliecinātos, vai vēsturiski piesārņotas vietas tiešām vairs nav bīstamas, ierēdņi aicina iedzīvotājus pašus pasūtīt analīzes. To cena var būt mērāma vairākos simtos eiro. Valsts uzturētajā piesārņoto vietu datu bāzē reti kuram objektam atrodami dati par konkrētām vielām, kas tur kādreiz atrastas. Nezinot, ko tieši meklēt, analīžu cena mērāma tūkstošos eiro.

Atbildīgās iestādes tuvākajā laikā plāno ieviest jaunas normas, kas liktu pašvaldībām piecu vai desmit gadu laikā apsekot visas to teritorijā esošās piesārņotās vietas. Pašlaik lielākajā daļā no trīsarpus tūkstošiem reģistrēto teritoriju nav veiktas nekādas analīzes.