Rūjienas novada Jeru pagasta zemnieku saimniecības Ceriņi saimnieks Aldis Kļaviņš lepojas ar savu ganāmpulku. Tas ir viens no labākajiem Latvijā. Neskatoties uz saspringto situāciju piena lopkopībā, viņš cer, ka situācija normalizēsies, jo ilgstoši strādāt ar zaudējumiem nevar pat tik ražīga ganāmpulka īpašnieks.

Piensaimniecību pēdējo divdesmit gadu laikā ne vienu reizi vien ir plosījušas krīzes, un zemnieki joprojām atceras 2008. gadu, kad atsevišķi kombināti pienu vispār vairs neiepirka. Šobrīd situācija šajā nozarē, iespējams, ir pat smagāka un vienīgais, kas zemniekus attur no ganāmpulku masveida likvidācijas, ir cerība, ka Eiropas Savienība un valdība pildīs savu solījumu par atbalstu piena nozarei, ka pārstrādes uzņēmumi nepārtrauks maksāt un iepirkt pienu un ka arī kreditējošās bankas būs saprotošas, rakstaNRA.lv

Situācija ir tik smaga, ka izskanējuši pat draudi par protesta akcijām. Rūjienas puses Jeru pagasta zemnieku saimniecības Ceriņi saimnieks Aldis Kļaviņš gan cer, ka tik radikāli nebūs jārīkojas. «Galu galā viss atrisināsies,» optimistiski teic saimnieks, lai gan arī viņu sāpīgi skārusi politikas izraisītā krīze.

Par nodoto pienu jāpiemaksā

«Piena cenu kritums, salīdzinot ar iepriekšējiem mēnešiem, ir liels. Septembrī cena ir tik zema, ka vairs nesedz pat pašizmaksu. Turklāt mūsu saimniecība nesaņem pašu zemāko piena cenu. Zinu saimniecības, kurās par pienu šobrīd maksā vēl knapāk un līdz ar to tām ir jāaizlāpa lielāks robs līdz pašizmaksai. Ilgtermiņā strādāt šādā situācijā nav iespējams. Piena lopkopība ir pati inertākā lauksaimniecības nozare. Šeit nav iespējama situācija – šodien gribu un slaucu govis, rīt to vairs nedarīšu, jo tas nav izdevīgi, un slaukšanu atsākšu tad, kad par pienu maksās vismaz tik daudz, lai ar to varētu nosegt pašizmaksu. Šādā veidā piensaimniecībā nav iespējams darboties. Govis ir jābaro un jāslauc katru dienu, neatkarīgi no piena cenām,» skaidroja saimnieks. Arī lopu likvidācija nav risinājums, jo ganāmpulka atjaunošana prasa ļoti ilgu laiku.

A. Kļaviņš neredz lielas iespējas uz kaut ko ietaupīt, lai samazinātu izmaksas. «Īstenībā jau nav uz ko taupīt. Govis nedrīkst barot taupīgāk. Tām ir jādod barība tik daudz, cik ir jādod. Arī strādniekiem alga jāmaksā. Vienīgais, kur varbūt var atrast iespēju atlicināt kādu centu, ir menedžments,» sacīja A. Kļaviņš. Tāpēc piensaimniecībai ir vajadzīgs atbalsts. Viņš cer, ka valdība pildīs solīto.

Pēc viņa teiktā, tikpat svarīga kā piena cena zemniekiem šobrīd ir iespēja saņemt naudu par nodoto pienu laikā. «Esam rēķinājušies ar noteiktu naudas plūsmu. Tāpēc mums ir svarīgi regulāri saņemt naudu par nodoto pienu. Līdz šim sadarbība ar pārstrādi mums ir bijusi laba, un ceram, ka tāda tā arī būs nākotnē,» teica A. Kļaviņš.

Ceriņu piens nonāk Food Union sastāvā esošajā Valmieras pienā. Taču krīzi izjūt arī piena pārstrādātāji. Līdz ar septembri norēķini par pienu pagarināti līdz 30 dienām, tas ir, termiņam, ko pieļauj Latvijas likumdošana.

Lai gan Ceriņiem, tāpat kā citām piena saimniecībām, ir nākotnes plāni, tie uz laiku ir jāatliek. Viņam īpaši sāp sirds, ka tuvākā laikā nevarēs atjaunot tehnikas parku. Tas nozīmējot to, ka sāks klibot barības sagāde, kas, savukārt, nākamajos gados atsauksies uz izslaukumu.

Saimniecībai ir arī kredītsaistības. Kā pats saimnieks saka, pietiekami lielas. Tas arī ir viens no faktoriem, kas padara plaisu starp piena cenu un pašizmaksu lielāku. Labākā situācijā, protams, ir saimniecības, kurām nav kredītsaistību, un pat tādā gadījumā, ja par pienu maksā mazāk.

Pēc saimnieka vērtējuma, šābrīža krīze piensaimniecībā ir pat traģiskāka nekā 2008. gadā, kad par pienu maksāja vien 14 santīmus – 20 eirocentus. Toreiz krīze bija visiem un līdz ar to samazinājās vairāku pakalpojumu un izejvielu cenas. Piemēram, graudu cena noslīdēja līdz 70 latiem jeb 99 eiro par tonnu, kas ļāva iepirkt lētāku barību.

Kvotu dēļ jāizkauj lopi

Piensaimnieki arī raizējas par piena kvotas pārsniegumu, kas viņiem var atspēlēties bargās soda naudās. Ceriņu saimnieks lēš, ka arī viņa saimniecība, visticamāk, šogad pārsniegs piena kvotas. «Tās nedaudz pārsniedzām jau pērn. Lai ierobežotu piena apjomu, pagājušajā gadā likvidējām 10% ganāmpulka. Protams, ne jau labākās piena devējas, bet tās, kuras gada laikā izietu no aprites. Tad uz īsu brīdi varējām samazināt izslauktā piena daudzumu no 7,5 tonnām piena dienā uz 7 tonnām piena dienā. Taču, tā kā gada laikā ražošanas apjomu esam kāpinājuši par 20 procentiem, tad šobrīd dienā izslaucam jau tuvu 8 tonnām piena, pat neskatoties uz ganāmpulka samazināšanu,» stāstīja A. Kļaviņš.

Pēc viņa domām, absurda jau ir pati piena kvotēšanas ideja. «Lai es varētu ražot lētāku pienu, man tas būtu jāražo vairāk, taču to nevaru darīt, jo pretējā gadījumā pārsniegšu kvotas. Vienlaikus visos attīstības projektos taču tiek rakstīts, ka tiks kāpināta ražošana, un tas jau automātiski nozīmē kvotu pārsniegšanu. «Tad jau godīgāk būtu aizliegt jaunu fermu būvniecību un attīstības projektu realizāciju. Un tas, ka piensaimnieki pērk un pārdod savas kvotas, neko neatrisina. Latvijas kvota ir tik liela, cik ir,» sacīja A. Kļaviņš.

Pašu izlolots ganāmpulks

Patlaban Ceriņos, modernā novietnē, mīt 200 slaucamu govju un aptuveni tikpat jaunlopu. Par fermu šo vietu negribas nosaukt, jo tā visai tāli atgādina fermu, kuru kopā ar 42 govīm 1994. gadā A. Kļaviņs nopirka no paju sabiedrības. Toreiz govis devušas divus litrus piena dienā. Pēc nonākšanas Ceriņu aprūpē tās sākušas dot piecas reizes vairāk piena. «Tas nebija grūti, jo govis vajadzēja tikai kārtīgi pabarot. Kad tas tika darīts, tās deva jau desmit litru dienā, kas mums toreiz šķita liels sasniegums,» atcerējās A. Kļaviņš. Šobrīd vidējais izslaukums ir 43 litri piena dienā.

Ganāmpulka uzlabošanai 1994. gadā tika ievestas desmit grūsnas teles no Holandes, pārējais ir pašu izkopts ganāmpulks. Ceriņos mīt arī pati pienīgākā govs Latvijā – Dance, kura pērn devusi 19 663 litrus piena un kuras kopējais izslaukums mērāms jau 100 tonnās piena. A. Kļaviņš stāsta, ka Latvijā ir vairākas tik augstražīgas govis, taču atšķirība ir tā, ka Dance 100 tonnu sasniegusi jau ceturtajā laktācijā, bet pārējās tikai astotajā, savu mīluli slavē saimnieks.

Ilze Šteinfelde