Nesen (19.martā) Finanšu ministrijā daži drusku vairāk informēti eksperti stāstīja citiem drusku mazāk informētiem ekspertiem par to, kā sabiedrības novecošanās nākotnē varētu ietekmēt Latvijas valsts budžetu. Tikšanās laikā zināšanu līmenis draudzīgās ļaužu kopas vidū būtiski konverģēja, taču galvenais secinājums nevienu nepārsteidza – novecošanas process sagādās lielus „izaicinājumus”.
Neapgrūtināšu jūs ar detaļām par prezentētajiem scenārijiem, taču, sadalot ES valstis trijās grupās pēc novecošanās radītajiem riskiem valstu budžetiem, Latvija iekļūst augstākā riska grupā.
Turklāt aprēķini neņem vērā visas nesenā pagātnē ekonomikā notikušās nelabvēlīgās izmaiņas.
Novecošanas problēmas akūtumu Latvijā nosaka:
* mazais uzkrājumu apjoms pensiju sistēmā;
* izteiktā valsts budžeta nesabalansētība jau šobrīd;
* zemā dzimstība;
* emigrācija;
* zemais ienākumu līmenis. Tas nozīmē lielāku absolūtas nabadzības risku, palielinoties starpībai starp pensionāru un strādājošo vidējiem ienākumiem.
Neveicot izmaiņas pensiju sistēmā, līdz 2020.gadā uzkrātais sociālā budžeta deficīts pārsniegs 2 miljardus latu, bet līdz 2060 gadam var pietuvoties 10 miljardiem latu, pieņemot, ka dzimstības līmenis daudz nepaaugstinās (no 1,4 līdz 1,5 bērniem uz ģimeni), bet mūža ilgums turpina palielināties.
Nav šaubu, kas būs galvenais instruments budžeta ilgtspējas nodrošināšanā — tas ir pensionēšanās vecuma paaugstinājums.
Nevarētu teikt, ka Latvijas iedzīvotāji strādātu maz, mēs esam sestā ilgāk strādājošā tauta ES pēc faktiskā pensijā aiziešanas vecuma. Turklāt dzīves ilgums ir samērā neliels, bet veselības stāvoklis — samērā slikts.
Par laimi, neviens gan arī nesaka, ka pensionēšanās vecums būtu krasi jāpaaugstina tiem, kas jau ir tuvu pensijai. Taču līdz gadsimta vidum, lai saglabātu pašreizējo pensionāru un strādājošo skaita attiecību, pensionēšanās vecums būs jāpaaugstina par 6 gadiem, ja vien jau tuvākajā nākotnē krasi nepieaugs dzimstības līmenis.
Tas nozīmē, ka šī rakstiņa autors valsts pensiju varēs saņemt apmēram no 70 gadu vecuma.
Mēģinājumi saglabāt daudz zemāku pensionēšanās vecumu novestu pie ļoti mazām pensijām. Kaut arī nākotnes pensionāru pirktspēja no mūsdienu viedokļa raugoties noteikti būs liela, cilvēka pašsajūtai ir svarīgs arī relatīvais ienākumu līmenis.
Jāpiebilst, ka pasaulē pirmās mūsdienīgās pensiju sistēmas ieviesējs Otto fon Bismarks nebija iecerējis pensiju kā vairāk nekā 20 gadus ilgu atvaļinājumu mūža nogalē. Dzīves ilgumam pieaugot, darba pārtraukšana 63 gadu vecumā nozīmētu vidēji vairāk nekā 20 gadus ilgu atvaļinājumu. Nākotnes samērā mazskaitlīgās jaunākās paaudzes nevarēs nest šādu nastu.
Tāpēc cilvēkiem, kas tagad ienāk darba tirgū, ir jārēķinās ar darbu vismaz līdz 70 gadu vecumam vai pat jādzīvo ar domu, ka valsts pensija mūža nogalē būs patīkams pārsteigums, nevis kaut kas pašsaprotams. Kā tam sagatavoties?
Vai būs iespējams izveidot pietiekamus finansiālos uzkrājumus? Skaidrs, ka tie ir būtiska daļa no risinājuma, taču nevarēs atrisināt visu. Lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju šobrīd nespēj atlikt malā pietiekami lielus uzkrājumus, kas varētu viņus pilnībā nodrošināt vecumdienās. Nākotnē līdz ar ienākumu pieaugumu viņi varēs uzkrāt vairāk, daudziem būs atlicis tam stipri maz laika.
Turklāt, vai nākotnes pasaule nekļūs arvien līdzīgāka šodienas Vācijai un Japānai — valstīm, kuras straujās novecošanās dēļ vēlas uzkrāt vairāk, nekā pārējā pasaule vēlas un spēj investēt? Ja tā notiks, tad vēlamais uzkrājumu līmenis globālā mērogā pārsniegs vēlamo investīciju līmeni. Pasaulei kļūstot bagātākai un vecākai, tā var nokļūt situācijā, ko ekonomisti dēvē par likviditātes slazdu (liquidity trap) — kad pat nulles procentu likmes nespēj stimulēt ekonomisko aktivitāti. Tādā brīdī investīciju ienesīgums neizbēgami kļūs ļoti zems.
Starp citu, tieši šobrīd lielākā daļa attīstīto valstu ir likviditātes slazdā. Ir skaidrs, kas šo situāciju radīja – tā ir globālā finanšu krīze, taču nav skaidrs, kad šis periods beigsies. Nekustamo īpašumu burbuļa plīšana un finanšu krīze Japānu šādā stāvoklī iegrūda jau pirms gandrīz 20 gadiem un tā tur ir joprojām. Gandrīz nav šaubu, ka ASV likviditātes slazds būs pārejoša situācija, bet par eirozonu neesmu pārliecināts. Turklāt, pat ja eirozona no šīs stāvokļa izkļūs, demogrāfiskie procesi tajā var novest atpakaļ pat bez krīzes palīdzības.
Vēl varētu domāt par ieguldījumiem nekustamajos īpašumos. Ir vēlams sev sagādāt labu mājokli līdz aiziešanai pensijā, lai nebūtu jāuztraucas par īres maksām. Taču kopējā NĪ cenu dinamika valstī ar sarūkošu iedzīvotāju skaitu diez vai būs izcili pievilcīga no investīciju viedokļa. Arī šajā ziņā Vācija un Japāna ar to ilgstoši lejupslīdošajām nekustamo īpašumu cenām varētu izrādīties nākotnes vēstnesis.
Par laimi, ir vēl viena iespēja, kā ieguldīt nākotnē — sarūpēt sev pēc iespējas vairāk bērnu.
Nekas neved tautu straujāk pretim demogrāfiskai izčākstēšanai kā pārmērīgs optimisms par sociālo nodrošinājumu vecumdienās. Taču jebkādas sociālās garantijas darbojas noteiktā sociālā kontekstā, kuru savukārt šīs garantijas var mainīt labu gribošu cilvēku iepriekš neprognozējamos veidos.
Nevarat atļauties bērnus? Mūsu senči dzīvoja daudz trūcīgāk, bet varēja atļauties.
Šādā scenārijā Latvijas zemais iedzīvotāju blīvums sāks šķist ļoti pievilcīga īpašība. Tāpēc vērts rūpīgi padomāt, pirms pārcelties uz kādu citu valsti, kurā „uz papīra” sociālās garantijas šķiet ļoti pievilcīgas.
Avots: CitaDiena.lv
