Vēl februārī koalīcija nāca klajā ar ieceri Valsts prezidenta meklēšanas procesā rīkot sabiedriskās diskusijas un uzklausīt dažādu sabiedrības grupu viedokļus. Šobrīd jau top arvien skaidrāks, ko koalīcijas partijām ieteikusi sabiedrība. Diez vai cilvēki, kuri vada valsti, būtu tik ciniski un paziņojumus par diskusijām ar sabiedrību izmantotu kā lētu publicitātes triku. Viņi noteikti saprot, ka solot, bet nedarot, paši grauj parlamenta prestižu.
Bet, ja nopietni – Valsts prezidenta izraudzīšanas process rāda, ka nekur daudz tālāk par «zoodārza tradīcijām» neesam tikuši. Lai kurš arī kļūs par nākamo prezidentu, tas būs ļoti šauras elites izraudzīts, – gan parlamenta koalīcija, gan arī opozīcijas partijas savus kandidātus meklē ar līdzīgām metodēm.
Labākajā gadījumā par prezidenta kandidātiem ticis spriests Saeimas frakciju un partiju valdes slēgtajās kopsēdēs. Vēl notika arī dažādas dīvainas, slepenas līderu tikšanās. Un pat visi līderi uz šīm līderu pagrīdes sanāksmēm nedrīkstēja ierasties… Piemēram, kad sanāksmē Zemkopības ministrijā lēma par ZZS kandidātu, uz tikšanos nedrīkstēja nākt «zaļo» līdzpriekšsēdētājs Silenieks, jo bija aizkaitinājis ventspilnieku. Labi, ZZS elites izvēlētais kandidāts vismaz tapa zināms sabiedrībai, turpretī Vienotība paziņoja, ka nonākusi līdz vienam kandidātam, bet to plašākai publikai neatklās. Arī Nacionāla apvienība un Saskaņa prezidenta meklējumus koncentrēja partijas izredzēto vidū.
Tikmēr gan sabiedrība, gan parlamenta partiju biedri uz šo teātri noskatījās no pieklājīga attāluma. Solīto diskusiju ar sabiedrību vietā – pat pašu politisko partiju biedriem faktiski nebija iespēja piedalīties nākamā prezidenta izvēles procesā. Vēl labāk, viņiem pat tika pavēstīts, ka izraudzītais kandidāts viņiem netiks darīts zināms.
Sapnis par laiku, kad Latvijas politiskās partijas savus kandidātus uz nozīmīgiem amatiem apspriedīs demokrātiski un publiski, laikam vēl ilgi būs tikai sapnis. Parlamentārā, demokrātiskā valstī politiskajai partijai būtu jābūt instrumentam, caur kuru iedzīvotājiem ir iespēja tieši ietekmēt valsts politiku. Vai Valsts prezidents nav gana nozīmīgs amats, lai partijas kandidāti tiktu virzīti no partiju nodaļām, apspriesti un apstiprināti partiju kongresos un kopsapulcēs – un, tikai izturējuši šo atlases sietu, nonāktu līdz balsojumam Saeimā?
Partiju politiku Latvijas realitātē veido vien daži desmiti indivīdu. Un viņu godīga atbilde pārējiem partijas biedriem būtu: «Jūs mums esat vajadzīgi tikai balonu piepūšanai un bukletu dalīšanai, bet pārējā laikā – netraucējiet!». Un, kamēr balonu pūtēji ar to samierināsies, lielāka loma politikas veidošanā viņiem iedalīta netiks.
Ja Latvijas partijas nestrādās kā politikas ietekmēšanas instrumenti pašiem partiju biedriem, mēs visi turpināsim demokrātiski klibot. Un atklāta vai aizklāta prezidenta ievēlēšanas procedūra nemainīs to, ka tie, kuriem būtu jāveido partijas politika, paši piekrīt tikai pūst balonus.
Ansis Dobelis, biedrības «PROGRESĪVIE» priekšsēdētājs
