Pirms dažām nedēļām “Nekā Personīga” jau stāstīja, ka valdībā apstiprināta civilā aizsardzības plāna jaunā redakcija. Tās mērķis ir uzlabot gatavību krīzes gadījumiem, taču par darba nepārtrauktību ne tikai valsts, bet arī privātajā sektorā joprojām īpašu interesi neviens neizrāda. Lai rūpētos par savu drošību, iedzīvotāji interesējas par personīgajiem aizsardzības līdzekļiem, kā bruņuvestes un ķiveres. Taču krīzei derīgas bruņuvestes iegādāties drīkst tikai dažas valsts institūcijas. Par noteikumu mainīšanu pagaidām neviens nav iedomājies.

Bruņuveste un ķivere ir pamata aizsardzības līdzekļi, kas vajadzīgi krīzes apstākļos. Taču to tirdzniecību regulē Eiropas Padomes izdota regula. Augstākas klases ekipējums, pieejams tikai ar speciālām atļaujām un vajadzības gadījumā nebūs pieejams civiliem uzņēmumiem.

Netālu no Kadagas militārās pilsētiņas atrodas viena no specializētajām tirdzniecības vietām, kur var iegādāties dažādas lietas – sākot no kompasa, līdz pat bruņuvestēm. Īpašnieks Ilmārs Šķesters ar vairāk nekā 25 gadu pieredzi Nacionālajos Bruņotajos spēkos stāsta, ka pieprasījums pēc bruņuvestēm būtiski audzis uzreiz pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā: “Arī ražotāji un visa balistiskās aizsardzības ražošanas kopiena nebija gatava tādam pieprasījumam. Momentā, burtiski dažu dienu laikā, visas noliktavas bija tukšas. Bija brīdis, kad balistiskie produkti vienkārši nebija pieejami. Tagad pamazām atkopjas ražotāji, arī sapratuši.”

Pārsvarā veikalā iepērkas militāristi, taču bieži par iespēju iegādāties aizsarglīdzekļus interesējas parasti cilvēki. Daudzas no bruņuvestēm drīkst pārdot jebkuram, bet tās nav pašas drošākās. Augstākās klases ekipējumu iegādāties drīkst tikai dažas valsts institūcijas – Nacionālie bruņotie spēki, Policija un citas spēka struktūras.

“Starp tām, kuras drīkst brīvā tirdzniecībā un kuras ir paredzētas tikai militārai un licencētai tirdzniecībai, atšķirība ir balistiskajā aizsardzībā, ražošanas mērķī un izmantotajā tehnoloģijā. Viss, kas ir licencēts, ir ar militāro ražošanas tehnoloģiju un paredzēts militāriem mērķiem. Tās, ko var nēsāt vai iegādāties civilpersonas, vienkārši sakot, ir līdzvērtīgas tiem ieročiem, kurus civilpersonas var arī nopirkt,” skaidro Šķesters.

Augstākā līmeņa standartiem atbilstošas vestes pasargā arī no šķembām. Zemākās varbūt paglābs no nelielas pistoles lodes. Pieaugot apdraudējumam Baltijas valstīs, daudzi uzņēmumi interesējas par iespēju pasargāt savus darbiniekus.

Drošās vestes ir pirmā nepieciešamības prece žurnālistiem, kas strādā konfilktu zonās. Tāda ir portāla TVNET kara reportierim Jānim Vingrim, kurš strādājis Sīrijā un Kalnu Karabahā. Jau kopš 2015.gada Jānis regulāri ziņo no Ukrainas.

“Ķivere bija uz Kalnu Karabahu un veste bija uz Ukrainas braucieniem. Sameklējām šo visu Holandē pie ražotājiem. Pirkām pa taisno no ražotāja. Veste tajā brīdī bija grūti dabūt, jo 2022.gadā, sākoties tam visam, bija milzīgs pieprasījums pēc šādām lietām. Ļoti daudzi žurnālisti brauca uz Ukrainu. Runāju ar saviem ārzemju kolēģiem, un tur meklēšana notika pilnā sparā, visi meklēja, kur un kā,” stāsta “Tvnet” kara reportieris Jānis Vingris.

Vingra vestē iestrādātā plāksne pasargā arī pret šķembām. Viņš stāsta, ka to vajadzēja pasūtīt atsevišķi, uzrādot apliecinājumu, ka viņš ir žurnālists, ražotājs to pārdevis.

Šādu preču apriti Eiropā kontrolē Padomes izdota regula. Tajā iekļauts saraksts ar visām stratēģiskajām precēm. Padome ļauj dalībvalstīm pašām izlemt par stratēģisko preču apriti. Latvija drīkst atļaut iegādāties drošākās vestes tiem, kuru darbs būs visvairāk apdraudēts krīzes gadījumā, bet par to neviens nav aizdomājies.

Šobrīd Latvijā civilie nedrīkst pirkt bruņuvestes, kuru drošības līmenis ir augstāks par trešo. Aizsardzības līmeņa standartu 2008.gadā noteicis ASV Nacionālais drošības institūts.

Preču aprites kontroli veic Aizsardzības, Ārlietu un Iekšlietu ministrija, Satversmes Aizsardzības birojs, Valsts ieņēmumu dienests un VDD. Lai tirgotu ieročus, sprāgstvielas – ir nepieciešama Aizsardzības ministrijas izsniegta licence. Ministrijas mājaslapā atrodams saraksts ar visiem komersantiem, kuri šādu atļauju ir saņēmuši. No 82 licencētajiem, nedaudz mazāk nekā puse – 36 – tirgo arī aizsarglīdzekļus.

Valdībā ir spriests par, piemēram, sabiedriskā medija darbības nepārtrauktības nodrošināšanu, taču komerciālo mediju,un citu privāto uzņēmumu iesaistīšana šādos plānos nav izskanējusi. Arī par bruņuvestu un ķiveru plašāku tirdzniecību neviens nav domājis.

“Noteikti šeit jārealizē un jāīsteno arī mācības. Mācības kopumā daudzās jomās ir ļoti nozīmīgas. Protams, ir jādomā par to kādā veidā mēs stiprinām mediju darbības nepārtrauktības īstenošanas drošību. Skaidrs, ka arī cilvēki, kas īsteno šo nepārtrauktību, ir primārie aizsargājamie, lai šī drošība tiktu nodrošināta,” norāda Aizsardzības ministrs Andris Sprūds.

Ārlietu ministrija “Nekā Personīga” norādīja, ka jautājums par bruņuvestēm tiešā veidā attiecas uz nacionālo drošību, tāpēc tas ir Aizsardzības ministrijas un drošības iestāžu pārziņā.

Aizsardzības ministrija uz jautājumu par iespēju ļaut bruņuvestes un ķiveres iegādāties civilajiem uzņēmumiem, neatbildēja:”Aizsardzības ministrija un Nacionālie bruņotie spēki šī gada rudenī organizēs īpašas mācības akreditētajiem plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem, lai paaugstinātu kara korespondentu izdzīvošanas spējas, morālo un psiholoģisko sagatavotību, kā arī attīstītu dažādas prasmes un iemaņas, kas nepieciešamas darba veikšanai karadarbības rajonos.”

Industrijas pārstāvji uzskata, ka stratēģisko preču aprite Latvijā šobrīd ir sakārtota atbilstoši Eiropas Savienības pieejai. Viens variants būtu veikt izmaiņas mobilizācijas likumā, kur tiktu uzskaitītas konkrētas sabiedrības grupas, kurām šādas preces varētu atļaut iegādāties vai nodrošināt.

“Jautājums, kas varbūt būtu nākotnē tā padziļināti izvērtējams, ir par šo pašaizsardzības līdzekļu pieejamību tiem uzņēmumiem, kas saskaņā ar mobilizācijas likumu atrodas pie kritisko pakalpojumu sniedzējiem un kritiskās infrastruktūras turētājiem. […] Viņiem tad, protams, no materiālām rezervēm pie noteiktiem apstākļiem būtu arī šī bruņuvestes jāsaņem,” uzskata Latvijas Drošības un aizsardzības industriju federācijas priekšsēdētāja Elīna Egle-Ločmele.

Latvijas Drošības un aizsardzības industriju federācija norāda, ka uzņēmumi strādā ar pietiekamu jaudu un būtu spējīgi arī ražošanu palielināt, taču nekontrolēta šādu preču tirdzniecība var radīt drošības riskus. Esot svarīgi konkrēti definēt, kurām sabiedrības grupām aizsarglīdzekļi ir primāri nepieciešami, lai varētu domāt par to plašāku tirgošanu.

“Kādam komplektam katrā medijā vajadzētu būt, mēs nezinām par savu nākotni neko. Cerams, ka tāds brīdis mums nepienāks. Ja tagad kara žurnālisti Latvijā ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi, tad, karam sākoties šeit, mēs visi kļūtu par kara žurnālistiem,” uzskata Vingris.

Ir izskanējusi ideja, ka kara vai militāra apdraudējum gadījumā Aizsardzības resorā izveidotais preses centrs arī nodrošinātu mediju pārstāvjus ar nepieciešamo ekipējumu darbam konflikta zonā. Taču intensīvākajiem konflikta punktiem mediju pārstāvji nedrīkstētu piekļūt.