Brīnumi nenotika: saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes ātro novērtējumu 2010. gada pirmajā ceturksnī, salīdzinot ar 2009. gada pirmajiem trim mēnešiem, sezonāli neizlīdzinātais iekšzemes kopprodukta (IKP) apjoms salīdzināmajās cenās ir samazinājies par 6,0%.
Statistika ir nepielūdzama. Iekšējais patēriņš turpina samazināties. Nav jābūt brīnumdarim, lai prognozētu, ka, tā turpinot, mazinājumi ar šā gada pirmo ceturksni nebeigsies. Iemesls ir gauži vienkāršs. Latvijā privātais sektors rada 60% no iekšzemes kopprodukta, bet 40% no IKP rada valsts tēriņi. Valsts, maksājot algas valsts sektorā nodarbinātajiem, maksājot pensijas un pabalstus, veicot pasūtījumus un iepērkot preces, rada 40% no iekšzemes kopprodukta. Līdz ar to aritmētika ir vienkārša. Ja valsts samazinās valsts budžeta izdevumus par 10% gada izteiksmē, tad tas samazinās IKP lielumu par 4%. Lai sāktos IKP izaugsme, ir nepieciešams, lai privātajā sektorā izaugsme būtu lielāka nekā samazinājumi valsts sektorā. Ja privātais sektors sasniegs zemāko līmeni un ilgstoši stabilizēsies, tad tikai valsts budžeta izdevumu apjoms noteiks IKP izmaiņas. Ja valsts samazinās savus izdevumus, tad IKP samazināsies, ja valsts palielinās savus izdevumus, tad IKP pieaugs.
Nākamgad Latviju gaida liela valsts budžeta konsolidācija. Ja valsts konsolidāciju īstenos, samazinot izdevumus, tad tas nozīmēs, ka proporcionāli samazināsies arī IKP. Savukārt, ja politiķi izlems budžeta konsolidāciju veikt, palielinot nodokļus, tad IKP samazināsies privātajā sektorā, jo ar lielāku nodokļu palīdzību ienākumi tiks pārdalīti no privātās sfēras par labu valsts sektoram. Tātad, ja nākamgad ir jāveic valsts budžeta konsolidācija, tad neatkarīgi no veida, kā tas tiks darīts, tam būs cieša ietekme uz IKP izmaiņām un kopējo labklājības pieaugumu.
Jautājums, kam ir jābūt priekšvēlēšanu debašu pirmajā vietā, ir – kā pārraut šo apburto loku, kā panākt, lai ekonomiskā izaugsme atjaunotos. Viens no pasākumiem, kuru koalīcija īstenoja 2009.–2010. gadā, ir triks ar pensijām. Pensijas tika nelikumīgi samazinātas, sākot no pagājušā gada vidus. Pēc tam Satversmes tiesa atļāva nelikumīgi ieturēto naudu atmaksāt līdz 2014. gadam. Savukārt valdība izlēma ieturēto naudu izmaksāt šogad, turklāt vienas porcijas veidā. Ieturēto pensiju naudas izmaksa bija savdabīga intervence IKP nostiprināšanā, jo šāda naudas porcija momentā atstāja iespaidu uz pirkumu un pakalpojumu struktūru, radot biznesā sajūtu, ka uzlabošanās jau ir sākusies. Šo sajūtu un lielākus ienākumus, visticamāk, apstiprinās 2010. gada 2. ceturkšņa statistikas dati. Tā tad ir arī galvenā Dombrovska valdības partiju reklāmas kampaņa. Pensionāru naudas intervences sekas kļūs par galveno pierādījumu, ka situācija uzlabojas, un partijas cer, ka tas nodrošinās vēlētāju atbalstu. Tikai, ja tikpat liela naudas porcija netiks iesviesta Latvijas tirgū katru ceturksni, tad pagaidām ilgtermiņa izeja nav redzama. Neatkarīgi no konsolidācijas lieluma 2011. gads būs pirmais īstās krīzes gads Latvijas tautsaimniecībā.
Protams, ir arī zināmas cerības. Latvijas augšupeja var sākties neatkarīgi no Latvijas biznesa izjūtām vai pat par spīti valdības aktivitātēm. Ja eiro pret dolāru tā vienkārši nokritīsies par 20%, tad visi ienākumi par tranzītu un eksportu, kas ir noteikti dolāros, vienā mirklī eiro izteiksmē (un arī latu izteiksmē, jo lats piesaistīts eiro) pieaugs par 20%. Tāpat, nemainot citus apstākļus, šāda pārmaiņa varētu ievērojami samazināt sagaidāmās 2011. gada konsolidācijas apjomu. Latvijas starptautiskās saistības ir noteiktas eiro, un eiro kritums tikai nāks par labu gan Latvijas eksportam, gan valsts ārējo saistību izpildei.
Juris Paiders / NRA.lv
