Šie divi vārdi un tiem sekojošā Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas padomes rīcība ir aizdūmota ar tēlaino un mānīgo jēdzienu – brīvā elektrības tirgus atvēršana mājsaimniecībām. Tas apvieno divas ekonomiskas nepatiesības.

Elektrības mazumtirdzniecība (mājsaimniecībām) nemaz nav tik brīva un tirgus atvēršana nav notikums. Tirgu savā prātā katrs atver pats un tikai sev sakot, kāda ir izvēle. Elektrības tirdzniecības un izvēles priekšmets ir elektrība kā jebkura cita prece. Taču tirdzniecības (bet ne izvēles) brīvība ir ierobežota ar tirgus infrastruktūras un pašas tirdzniecības kārtību.

Ja mēs mājsaimniecībās līdz šim neizdarījām savu izvēli, tas notika tādēļ, ka nebija īstas skaidrības par infrastruktūru – skaitītāju datu apmaiņu un trīspusējām juridiskām attiecībām starp patērētāju, “Sadales tīklu” – operatoru un iespējamo piegādātāju – tirgotāju. Un galvenais – regulators ļoti gribēja regulēt elektrības cenu, kas bija tīrākā regulēšanas imitācija.

Mākslīgi regulēta elektrības un arī gāzes cena liekas ļoti pievilcīga (bet mānīgi) valdībām savas grāmatvedības vienkāršošanai. Arī patērētājiem tā izskatās kā valdības rūpes par viņiem. Un šeit tad sākas sarežģījumi politikas īstenošanā.

Agri vai vēlu ir jāizšķiras par to, vai turpināt elektrības cenas regulēšanas imitāciju. Uzreiz vēlos izskaidrot to, ko zinu – nekāda Eiropas Savienības likumdošana, starptautiskās saistības uz to nespiež, nekādas juridiskas vai finansiālās sankcijas nedraud par mājsaimniecību cenu regulēšanu.

Pēc regulatora zaudējuma tiesas procesā ir tapis un realizēts politiskais plāns pret patērētājiem. Elektrības cenas regulēt bija iecerēts pārtraukt pagājušā gada septembrī, tomēr nebija izdomāti kompensējoši mehānismi maznodrošinātiem iedzīvotājiem. Budžeta likumu paketē vēlā vakara stundā tika atbalstīts labi domātais, bet nesagatavotais subsidētās enerģijas nodoklis ar solījumu samazināt nīsto OIK un mazināt patērētāju maksājumus par elektrību.

Šis semantiski pievilcīgais un „juridiski korektais, fiskāli neitrālais, bet, cerams, fiskāli nedaudz pozitīvais risinājums” (no MK sēdes tiešraides) sācis darboties un daļa patērētāju maksājumu par elektrību janvārī nonāks Valsts kasē. OIK paliek nemainīgs, un patērētāju maksājumi ir apgrūtināti ar šo jauno nodokli. Patērētāji sākuši maksāt sociālo sastāvdaļu, un pilnīgi loģiski, ka starpībai starp Starta un Pamata tarifu sāk veidoties kompensācijas iekrājums.

Atstājot patērētājiem pašiem iespējas izvēlēties elektrības piegādātāju un cenu, pārējo maksājuma sastāvdaļu pārvades un sadales tarifu, četru OIK sastāvdaļu pamatojums, ieskaitot nodokļus, patērētājiem ir detalizēti jāizklāsta.

Pašreizējās situācijas traģikomisms izpaužas apstākļu, kuriem nav ietekmes uz mazumtirdzniecības cenu, popularizēšanā. Mistiskie starpsavienojumi, kuri nekad nebūs un nav vajadzīgi, ir Valsts prezidenta, citu politiķu un žurnālistu ikdienas leksikā regulēšanas nepieciešamības pamatošanai. Vairumtirdzniecība Baltijas valstīs ir labā stāvoklī un pilnveidojas. Latvija līdz šim nav starpsavienojumu veidotāja, bet tas neliedz mums baudīt kaimiņu ieguldījumu augļus.

Un tātad regulēt – cenu vai nē?

Likumdošana ir izveidota, tirgus infrastruktūrā ieguldīti ne mazi resursi, tirgotāji aicināti, patērētāji ir informēti un vienlaicīgi iebaidīti. Tikko divi tirgotāji publicējuši savus pirmos piedāvājumus, un interneta portālos jau parādās parastās dzēlīgās piezīmes, iedarbojas to pašu valdības locekļu un parlamentāriešu, kuri pārliecinoši atbalstīja pasākumus, publisko attiecību mašīna. Elementāra sava plāna nepārzināšana. Varbūt tomēr regulēt?

No “Latvenergo” piedāvājuma esmu izvēlējies elektrības cenu no plāna „Mainīgais”. Tas ir saistīts ar biržas cenu “NordPoolspot” Latvijas cenas apgabalā. Mani smīdina runas par starpsavienojumiem un savus riskus vērtēju labāk pats, nekā gaidu regulatora spriedumu, ja nevaru pretendēt uz sociālo atbalstu.

Būšu ļoti vīlies, ja loģiskais solis tirgus virzienā tiktu gļēvi pārtraukts.

Juris Ozoliņš, Enerģētikas eksperts, bij. LR Enerģētikas valsts ministrs